Uzbeki — kokvilnas balti pūkainie

Kokvilna un citi zelti

Daba Uzbekistānu ir apveltījusi ar daudzām veltēm. Galvenais rūpals šajā zemē kopš laiku laikiem ir kokvilnas audzēšana. Padomju gados sezonā novāca pat līdz sešiem miljoniem tonnu kokvilnas un pietika gandrīz visai PSRS. Pašlaik gan uzbeki rīkojas gudrāk — kokvilna netiek pārdota kā jēlmateriāls, bet jau apstrādāta un sagatavota par dziju. Tā šo materiālu var pārdot dārgāk un izdevīgāk. Ar galvu, nevis tibeteiku domāt vajag!

Hakims pastāstīja, ka viņam izdevies nopirkt vairākus tūkstošus pudu pirmās šķiras kokvilnas par otrās, bet daļu par trešās šķiras cenām; viņš esot atstājis naudu vēl astoņi tūkstoši pudu lielam iepirkumam.

«Tēt, mums tagad derētu uzcelt kokvilnas fabriku!» pierāvies mazliet tuvāk sandalam, Hakims ieminējās. «Ja jau esmu kļuvis par kokvilnas tirgotāju, bez fabrikas nekādi nevar iztikt!»*

Uzbekistāna ir trešā pasaulē bagātākā valsts zelta ieguves jomā. Bet gāzes ieguvē otrā aiz Krievijas. Patlaban Uzbekistānā darbojas pašiem sava aviācijas rūpnīca un vairākas auto ražotnes. Sadarbojoties ar korejiešiem, Uzbekistānā no konveijera ripo «Daewo».

Derīgo izrakteņu un lauksaimniecības ziņā no piecām bijušajām Padomju Savienības republikām Centrālajā Āzijā ar Uzbekistānu konkurēt spēj tikai Kazahstāna.

Gatavojies Taškentai!

Ekoloģiskās izmaiņas pasaulē ietekmējušas arī klimatu Uzbekistānā. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem Uzbekistānā silts laiks iestājās jau februārī; tik silts, ka varēja pat peldēties, un cilvēki ielās varēja staigāt, ģērbušies plānās jakās vai kreklos. Pēdējos gados sals ziemā pieņemas spēkā līdz pat mīnus 20 grādiem un arī sniega ir daudz.

Vasarās karstums senāk sasniedza 45–50 grādus. Cilvēki modās no miega jau plkst. 4.00 vai 5.00 no rīta, lai līdz pusdienas laikam, kamēr saule vēl snauž, paspētu padarīt pirmos darbus. Tad līdz pat četriem pēcpusdienā visi slēpās no karstās saules, un darbu atsāka, kad karstums bija rimis.

Āboliņa laukā neciešama tveice: likās, tieši šeit saplūdis viss karstums, ko saule šķiedusi garajā dienas cēlienā. Līdz ar katru sirpja vēzienu pļāvēja sejā iesitās versmaina, sutīga gaisa vilnis. Julči sviedri plūda aumaļām, tomēr viņš cītīgi pļāva, muguru neatliekdams.*

Senāk Uzbekistānā lietus lija reti. Tagad laiks šajā zemē mēdzot būt tikpat lietains kā Latvijā. Gadās, ka maijā un jūnijā šajā valstī ir pat vēsāk nekā mūsu Latvijā. Jūlijā, augustā un septembrī gan Uzbekistānā esot ļoti karsts, kā senos laikos.

Bērniem būt!

Ģimenes šajā austrumu pasaules valstī ir stipras, un, lai gan šķirt laulību drīkst, tādi gadījumi ir ļoti, ļoti reti. To nosaka musulmaņu tikumi un reliģiskās dogmas, kā arī loģika — pārim jāturas kopā, lai aprūpētu kuplo bērnu bariņu un tiktu galā ar rūpēm par saimniecību.

Uzbeku ģimenēs aizvien dzimst daudz bērnu — līdz pat desmit. Sieva parasti nestrādā un rūpējas par ģimenes atvasēm, savu namu un pavardu. Vīram nākas krietni nopūlēties, lai sagādātu iztiku kuplajai saimei. Bērni ir pati lielākā vērtība uzbeku ģimenē, ap ko rit visa saimes dzīve.

Lai gan Uzbekistānā nav aizliegts veikt abortu, uzbeku sievietes to neizvēlas. Bērni uzbeku ģimenē tiek uzskatīti par lielu bagātību. Jo vairāk, jo labāk. Pēdējā laikā demogrāfiskā situācija gan esot nedaudz pasliktinājusies, bet īstas uzbeku ģimenes aizvien ir kuplas.

* Aibeks «Svētās asinis».