Vai joprojām eksistē angļu džentlmeņi?

Līdz riebumam pieklājīgi

Kad cilvēki saka — Anglija, viņi dažkārt domā Lielbritānija, dažkārt Apvienotā Karaliste, dažkārt Britu salas, bet nekad — Anglija.* 

Iebraucot Lielbritānijā, latviešu sievietei var šķist, ka visi iespējamie vīrieši (gan angļi, gan briti) klūp tev virsū. Sākumā nekādi nevar saprast, kas noticis, vai ar sievieti kādas pārvērtības notikušas? Latvijā tev neviens nepievērš uzmanību, bet Anglijā pēkšņi dzirdi komplimentus vienā laidā (ha — laikam Latvijā par daudz skaistu latviešu sieviešu visapkārt). Izrādās, Anglijā vīrieši vienkārši ir pieklājīgi pat bez jebkādas intereses par tevi — kā tev klājas, ko tu darīji nedēļas nogalē vai vakar, ko tu ēdi pusdienās... Neviens negaida godīgu atbildi, bet tā ir iespēja sākt sarunu.

Cilvēki kontinentā vai nu tev saka patiesību, vai melo, Anglijā viņi reti kad melo, bet viņi pat nesapņotu tev teikt patiesību. *

Paiet labs laiciņš, kamēr saprot, ka tā ir tikai pieklājība. Pat četrgadīgs puisītis jau ir pieklājīgs — kad māmiņa jautā: «Dēls, vai gribēsi dzert sulu?», atbilde ir: «Jā, lūdzu.» Būt pieklājīgam ir vienkārši: jālieto trīs brīnumvārdiņi «atvainojiet», «lūdzu» un «paldies», cik vien bieži iespējams (ja nomainītu «bļin» pret šiem trīs vārdiem, arī Latvijā cilvēki būtu ļoti, ļoti pieklājīgi).

Vēlāk tu saproti, ka viss spēks ir runāšanā, un tā savukārt ir atkarīga no iegūtās izglītības. Īpatnēji ir tas, ka ne jau taisnību viņi runā. Atbilde uz jebkuru jautājumu ir netieša, bet daudzsološa.

Kontinentā ir viens temats, kurš ir aizliegts — laikapstākļi. Anglijā, ja tu neatkārto frāzi «Jauka diena, vai ne?» vismaz 200 reizes dienā, tu tiec uzskatīts par nedaudz stulbu. *

Feminisma zeme

Mjā, feminisms ir darījis savu — durvis Anglijā neviens neatvērs, ne telpā ienākot, ne izejot, ne no transporta kāpjot ārā (ja nu, pasniedzot roku, kundzīte nejauši nokritīs vai, nedod Dievs, kaut ko salauzīs, pēc likuma vainīgs būsi tu...). Taču ir izņēmumi — jo prestižāka izglītība (iespējams, ka tātad arī augstāks intelekta līmenis), jo vecmodīgāki uzskati un roka tiek pasniegta, nobučota kā franču galmā.

Jaunietis atstāj māju pēc koledžas

Kādā grāmatā par angļiem un viņu izturēšanos ir aprakstīta tipiska situācija, kad jaunieši 18 gadu vecumā, līdzko pabeiguši koledžu, tūlīt pat pamet vecāku mājokli un dodas plašajā pasaulē patstāvīgi. Vairāki jaunieši kopā noīrē māju — katrs īrē vienu istabu, kopējā lietošanā ir virtuve, dārzs un komunālās ierīces. Protams, ir vecāki, kas palīdz ar studiju maksām un dod uzturnaudu, taču visbiežāk angļu jaunietim pašam jātiek galā ar visu, līdz ar to viņi prot apkopt sevi, māju, gatavot ēst, iepirkties un nav atkarīgi no sievietes appuišošanas. Tie jaunieši, kas paliek dzīvot pie vecākiem, tiek saukti par memmesdēliņiem (mummy’s boys).

Jaunieši apvieno mācības ar darbu pabos, restorānos, bāros u. tml. Bieži tiek ņemts studiju aizņēmums, bet ar to nepietiek. Interesanti, ka angļu ģimenēs ir tabu runāt par naudu, principā bērni nezina, cik pelna vecāki, un vecāki nezina, cik pelna bērni, tāpat arī laulātie nezina viens otra ienākumus. Protams, ir izņēmumi. Zinu kādu ģimeni, kurā sieva kontrolē visus izdevumus, vīram nav iespējas pat izmaksāt kādam/kādai pusdienas...

* Citāti no Džordža Maiksa grāmatas «How to be an Alien».