/nginx/o/2018/07/16/9841251t1ha7b9.jpg)
Šodien – nekādu nopietnu problēmu! Tikai kaut ko gaišu, skaistu, garšīgu un mīļu. Piemēram, kādu mīlestības stāstu... Šis pieder Artai:
Līgo dienas bildinājums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
* * *
Tas bija tālajā 2002. gadā. Bija pavisam jauks Līgo dienas rīts. Viss notika kā jau tādās reizēs notiek — mājās rosība, visi kaut ko dara. Veči aizbraukuši pēc meijām, sievas cep un vāra, cita tīra istabas — nu gluži kā mūsdienu Skroderdienās.
Vēl jāsarūpē tādi nieki kā šašliks un siers. Veči dienas vidū trinas gar plīti — griboties ēst, bet mums, sievām, uz to prāts nenesas.
Un tad ir pienācis pats labākais šīs dienas laika posms: lielie darbi padarīti, un jāsāk posties svētku rotās. Pa radio aizgūtnēm skan: līgo, līgo! Sāk jau reizēm pat krist uz nerviem. Mēs ar draugu nospriežam, ka jāmūk, un dodamies prom — varbūt pilsētas centrā būs labāk? Nu, protams, tur ar’ dzied un lustējas, taču savādāk nekā pie mums mājās.
Kad esam pastaigājušies, dodamies uz mājām. Protams, vēl veselu maisiņu esam sapirkuši pilnu visādiem niekiem, kurus varējām arī ignorēt, bet tāda jau ir veikalu daba — pārdot visu, ko vien var kādam iesmērēt…
Nu ko, ejam mājās, bet es, lai kāda naivulīte, jūtu, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar manējo veci — viņš tāds tramīgs palicis un beigās saka: «Ej tu viena, es tūlīt būšu mājās…» Nu, kā lai tu, cilvēks, šitādu tekstu dzirdēdams, nenervozētu — protams, kreņķis ir ne pa jokam!
Nu beidzot sēžam visa saime pie galda, dziedam par Jāņiem, jo mūsu lokā arī viens tāds ir. Te pēkšņi parādās mans draugs — ar piecām skaistām tumši sarkanām rozēm. Opā! Pārsteigums! Viņš sniedz manai mātei puķes un lūdz manu roku! Padomā tikai, tieši šādā dienā un šādā skaistā mirklī!
Neliegšos, par iespējamo precēšanos jau bijām runājuši, bet, kad un kā — par to ne vārda! Tātad Skroderdienās kāzas būs! Rūgts!