Kas Fogelei Jāņa vietā?

Pagājušās nedēļas vidū miseņu māmiņa Inta Fogele beidzot pameta slimnīcu, kurā viņa bija spiesta ilgstoši ārstēties pēc pēdējās galvas traumas, ko sagādāja reiz mīlamais vīrs Jānis Plēpis. Ne pārāk stiprais sitiens pa pakausi izrādījās «pēdējais piliens» Intas veselības problēmu traukā, jo viņa savā raibajā un bagātajā mūžā jau bija piedzīvojusi divus smadzeņu satricinājumus: pirmoreiz — trenējoties austrumcīņās, otrreiz — nelaimīgā kārtā paslīdot vannasistabā un atsitot jau reiz cietušo galvas pusi pret vannas malu. Un nu — trešā trauma, kas, pēc ārstu vārdiem, varēja radīt visbēdīgākās sekas, no kurām ne tā ļaunākā būtu bijusi palikšana par «dārzeni»...

Katrs pats kaļ i savu laimi, i karmu

Par laimi, mūsu pēdējā saruna liecināja, ka Inta ir atlabusi — viņa pavēstīja, ka, tikko atsprādzēšoties no pēdējās sistēmas, tā atkal dosies uz ārzemēm darba darīšanās. Likās, ka šobrīd viņas prātu vairāk nodarbina Marikas Ģedertes uzvara pasaules skaistumkonkursā un personiskās problēmas atvirzījušās otrajā vietā.

Jā, tas ir acīmredzami — Inta Fogele nav ne pirmais, ne pēdējais cilvēks, kuru grūtos dzīves brīžos glābj darbaholisms. Baisi iedomāties, kur varētu novest personiskās dzīves sabrukums, ja nebūtu tāda pieturas punkta kā darbs, kurā ielikta sirds un dvēsele. Nav zināms, kāda izvērtīsies Intas eksvīra Jāņa turpmākā dzīve un vai viņam būs attiecīgie pieturas punkti, kas reiz glābs grūtībās — kā zināms, pasaule ir itin maza un, kā saka, katrs savas i laimes, i karmas kalējs!

Tomēr par pašu Intu varam laikam tik ļoti neraizēties: bez tā, ka viņa ar azartu un mīlestību turpina darīt savu darbu, viņa saņem pretī arī patiesu līdzpārdzīvojumu un atbalstu no visiem saviem, kā viņa mēdz sacīt, «bērniem» — visiem, kas bijuši vai ir saistīti ar aģentūru «Miss Latvija». Un tas ir neatsverami.

Inta vīru sagaidīs

No sarunām par darbu mēs ar Intu tomēr nevaram nenovirzīties uz personiskās dzīves lietām. Uz jautājumiem, kurā pasaules malā tad Jānis šobrīd varētu būt un vai viņš ir devies uz ASV pildīt savus sūri grūti izcīnītos darba pienākumus, Inta atbild: «Kaut es pati to zinātu!»

Loģiski spriežot, sanāk tā — pēc tam, kad Intas laulenis vardarbīgi ieguva viņas kredītkartes un, izlecot pa logu, nozuda «tālēs zilajās», ir maz ticams, ka ar šo naudu viņš rīkotos taupīgi — lai nu ko, bet šādu rakstura iezīmi Inta savā bijušajā vīrā nav manījusi... Tātad — visi līdzekļi iztērēti, pašam naudas, par ko aizbraukt uz dajebkādām ārzemēm, nav. Saprotams, Inta nav kavējusies pajautāt vīra vecākiem, kur tad šobrīd atrodas viņu lolojums, uz ko saņēmusi atbildi — mēs to nezinām! Tātad, ja Jānis no viņiem nav dabūjis naudu, viņš joprojām atrodas Latvijā, bet, ja vecāki tomēr iedevuši dēlam līdzekļus, lai tas varētu doties prom no valsts, viņi vienkārši nevar nezināt, uz kurieni viņš devies, tātad par to neziņu būtu tā kā melots...

Nevarētu teikt, ka Inta deg maniakālā atriebes kārē, tomēr viņa ir sev svēti nosolījusies reiz mīļoto vīru atrast vai sagaidīt, un tad... Un tad varbūt šim seriālam atkal būs turpinājums. Pagaidām palicis tikai viens jautājums, kurš Intai, protams, ir uzdots jau apmēram simttūkstoš reižu, — vai viņa nezināja, ko apprec?! Atbilde ir vienkārša — divu gadu kopābūšanas laikā Jānis ne reizi neesot lietojis narkotiski apreibinošās vielas.

Inta, protams, zinājusi, ka viņš senāk aizrāvies ar šādām lietām, tomēr divi «tīrie» gadi viņu pārliecinājuši, ka Jānis netikumu ir atmetis uz visiem laikiem. Diemžēl gan narkomānijas, gan citu atkarību gadījumā agrāk vai vēlāk tomēr notiek «atkritiens», un tad atkarība kļūst dubultsmaga. Tas ir gandrīz kā likums, bet tam, protams, ir arī laimīgi izņēmumi, un tieši uz šādu izņēmumu cerēja Inta... Taču, sakiet, vai vispār ir vērts dzīvot, ja netic pasakām vai vismaz happy end?