Kā mēs cits citu mīlējām. Trijatā...

Sākumā man. Un es dedzīgi draudzenei atstāstīju savus piedzīvojumus un izjūtas. Kā cauri siltai jūlija lietus gāzei drāzām ar divriteņiem ārā no pilsētas, lai iekristu piepilsētas kazām domātā siena gubā un, nejaudājuši atbrīvoties no samirkušajām drēbēm, mīlējāmies, pārkliedzot pērkona dārdus…

Kā, ielavījušies paziņu bēniņu mākslinieku darbnīcā, saimniekiem nezinot, piesmējām ar krāsām notriepto galdu… Kā stundām ilgi spriedelējām par reliģijas izpratni, un ko viņš man stāstīja par mākslas filozofiju un naudas varu…

Draudzene klausījās un krāja informāciju.

Viss jau kādreiz beidzas, tāpat kā mūsu romāns. Kad jau biju pārstājusi pārcilāt atmiņas par trakulīgo mīlas piedzīvojumu, draudzenes stāstījumos pavīdēja atpazīstamas notis. Tam nepievērsu īpašu nozīmi, jo mana sirds jau piederēja citam.

Tā īsti nevaru saprast tās sievietes, kas mokās greizsirdībā uz bijušo puišu tagadējām draudzenēm. Padzirdējušas, ka kāda no paziņām kļuvusi tuva bijušajam, viņas ieskaita pagalam nevainīgo un neko ļaunu nevēlošo būtni persona non grata sarakstā.

Jāteic gan, ka es nekad pilnībā nesarauju saites ne ar vienu vīrieti, ar kuru man bijušas intīmas attiecības. Paldies Dievam, viņi labprāt ar mani turpina draudzēties. Tāds pats «netikums» piemīt arī manai draudzenei.

Tiesa gan, kad draudzenei bija romāns ar manu bijušo mīļāko, viņa to slēpa. Iespējams, negribēdama sabojāt mūsu draudzību; iespējams, lai nenoplūst informācija par viņas ārlaulības sakaru. Lai vai kā, bet tas nu nekādā veidā nebojāja mūsu attiecības.

Un tā mēs visi trīs turpinājām uzturēt draudzīgas attiecības arī pēc tam, kad tiem diviem vairs nelikās interesanti nomukt maliņā un darīt to, ko dara divi pieauguši pretējā dzimuma pārstāvji, kuri palikuši vienatnē ar gultu.

Pēc gadiem draudzene atklāja kārtis, un nu mums bija bezgala saistoša viela, daloties iespaidos par kopējā mīļākā plusiem un mīnusiem.

Reiz kādā rudenīgā romantisku noskaņu pilnā novakarē draudzīgi sēdējām trijatā pie vīna glāzes, un draudzene ierosināja aizbraukt ceļojumā pa jaunības dienu takām, apmeklēt pili, kurā pirms daudziem gadiem radošā nometnē visiem trim sanācis būt.

«Trijatā?» es pārjautāju.

Draudzene piemiedza ar aci. Man radās aizdomas, ka viņai aiz ādas ir nedarbs, turklāt tāds, kas prasa uzdrīkstēšanos. Atzīšos, ka starp mani un draudzeni labā nozīmē valda sāncensība — kura izstrādās ko trakāku. Visu pasaules pārgalvnieču vārdā man vienkārši nebija tiesību iebilst.

Pie sevis nospriedu: kā būs, tā būs. Vai tad nu visi trīs nemācēsim iziet no neveiklas situācijas, ja tāda radīsies? Izrādās, tieši tāpat domāja arī draudzene.

Brauciens bija lielisks, ar visiem «tu tik paskaties» un «vai tu atceries». XX gadsimta sākumā celtā nelielā sarkanu ķieģeļu medību pils vedināt vedināja uz romantisku jutoņu. Īpaši tāpēc, ka mūs izmitināja apaļā torņa augšstāva istabā ar kamīnu.

Īpaši tāpēc, ka mums abām par godu mūsu ceļabiedrs kā pārsteigumu sarīkoja īstu salūtu, kuru mēs vērojām pie loga ar šampanieša glāzēm rokā.

Draudzene piespiedās man klāt un pajautāja: «Tu nebūsi greizsirdīga?»

«Un tu?» atjautāju.

Mēs sasmaidījāmies, jo sapratām, ka salūta šāvēju gaida ņipra nakts ar mums divām.

Tai brīdī mēs mīlējām cits citu.