Anrī II un Diāna de Puatjē — mīļākie uz mūžu?

Tiesa gan, karaliene kopš zināma laika brīnum bieži dāvāja karalim Anrī pa mantiniekam. Bet, tiklīdz mazulis bija nācis pasaulē, viņu atņēma mātei — lai parādītu karalim un Diānai. Katrīnai bērnu vairs neatdeva. Diāna nosūtīja karaļa bērnus saviem tuviem radiniekiem, kas bija iecelti par mazo prinču audzinātājiem, — d’Imjēra kungam un kundzei. Līdz mūsu dienām nonākušas vēstules, kas apliecina, cik liela interese Diānai bijusi par Katrīnas bērnu veselību.

(..) Bet tas nebija viss. Kad bērni paaugās, viņi atgriezās galmā, un Diāna mācīja viņiem dzīves likumus. Tā gribēja Anrī, viņu tēvs. Tā gribēja arī Diāna pati, kas patiesībā bija stājusies mātes vietā. Hercogiene de Valantenuā pavisam brīvprātīgi un ar prieku bija lieliski izskolojusi karaļa atvases, pati būdama pieredzējusi galma dāma, un sagatavojusi pusaudžus iziešanai sabiedrībā.

Karaļa mīļākās un viņa likumīgās sievas attiecības bija ļoti sarežģītas. Katrīnas Mediči kronēšanas dienā Sendenī notika kaut kas neparasts. Diāna atradās blakus Katrīnai un bija ģērbusies tieši tāpat kā karaliene. Arī viņai bija sermuļādas mantija un antīkai tunikai līdzīga kleita.

Varēja jautāt: kura tad ir īstā karaliene? Bet tas vēl nekas! Tā kā Katrīnas kronis bija ļoti smags, bet ceremonija ilga un nogurdinoša, viena no Diānas meitām noņēma kroni no karalienes galvas un nolika uz spilventiņa mātei pie kājām. Varbūt viņa to izdarīja bez īpaša nodoma. Tomēr gadījums ļoti simbolisks, jūs piekritīsiet. Karaliene sēdēja kā sastingusi. Viņu nekas vairs nespēja pārsteigt.
Un tomēr kādu vakaru, būdama sliktā noskaņojumā, viņa ļāva vaļu jūtām. Katrīna savā istabā lasīja, kad ienāca Diāna un jautāja: «Ko jūs lasāt, cienītā kundze?»

«Šīs karalistes vēsturi,» ar smaidu atbildēja Mediči. «Un izrādās, ka visos laikos te karaļus vadījušas palaistuves!»

Kopš tās dienas viņas attiecības ar Diānu kļuva vēl vēsākas.
Tomēr ir kas izbrīna vērts: kad Anrī devās karagājienā, bet Katrīna saslima, tieši Diāna augām naktīm sēdēja pie viņas gultas un rūpējās par slimnieces veselību. Karalienei bija bīstams drudzis, parādījās sarkani plankumi, tūska, viņa nespēja runāt. Visi pajuka kur kurais. Vienīgi Diāna palika pie slimās karalienes. Kā to nosaukt? Par viltus rūpēm? Par vēlmi parādīt Anrī un apkārtējai sabiedrībai savu uzticību karaļnama interesēm? Katrīnai Mediči nomirt neļāva tieši Diāna, tas jāatzīst.

Vienkāršā tauta bija nesaprašanā. Hronisti plātīja rokas. Un savās piezīmēs vēlreiz secināja: «Gan lielās, gan mazās lietās — it visā bija jūtama hercogienes iejaukšanās. Viņa iedziļinājās itin visā...»

(..) Saudzēdams savu iemīļoto, Anrī bija iekārtojis viņai īpašu paviljonu Šamboras pilī. Pazemes galerija savienoja paviljonu ar karaļa telpām. Pa šo slepeno eju Anrī II gāja pie savas favorītes.

Diānas portreti greznoja karaļa piļu sienas, bet viņas monogramma — visu pārējo: karaļa traukus, spoguļus, ieročus, mēbeles. Zeltā mirdzēja monogramma pie parādes zāļu un pils galeriju dzegām...

Hronisti bieži vien neatzina viņas uzvedību un nodomus par cēliem un sacīja, ka tieši viņa, nevis Anrī, valdījusi Francijā visus tos gadus. Iespējams, ka tā arī bija. Iespējams, ka Diāna vadīja valsti. Viņas augstsirdība tomēr nav noliedzama. Piemēram, kad karalis piedāvāja atzīt par likumīgām viņu kopīgās meitas (toreiz monarhu vidē tas bija ļoti populāri), Diāna noteikti atsacījās, teikdama, ka vienmēr mīlējusi karali bez savtīguma un nepiekritīs tam, ka valsts amatpersonas formāli atzītu viņu par karaļa favorīti. Diāna, bez šaubām, bija augstsirdīga, tomēr neļāva darīt sev pāri.

Daudzkārt bija mēģinājumi izšķirt viņus. Kādu dienu Katrīna Mediči kopā ar virsstaļļmeistaru apņēmās izmisuma pilnu soli: ja karali neizdodas atvest atpakaļ pie likumīgās sievas, varbūt izdodas aizstāt Diānu ar kādu citu? Lai viņas vietā, Katrīna domāja, ir vismaz kāda cita, mazāk ietekmīga sieviete! Un karaliene ķērās pie darba.