/nginx/o/2018/07/16/9823235t1h2241.jpg)
Nicinājums un žēlums droši vien ir sajūtas, ar kādām vidusmēra cilvēks uzlūko spilgti uzkrāsojušos sievieti knapā apģērbā, kas, nedaudz iereibusi, laternu gaismā izaicinoši grozās uz zināmas ielas stūra... Ko domā viņa pati? Atklāti par savu darbu un klientiem stāsta Liene.
Pensionāri un dīvainie
Šajā jomā Liene sāku strādāt, kad aizbrauca uz Vāciju.
«Kā to vietu labāk saukt, pat nezinu — prieka nams būtu pareizi?» Liene prāto. «Tur mums, katrai meitenei, bija savi apartamenti — telpa, kur pieņēmu klientus, vannas istaba, privātās telpas — apmēram kā mazs dzīvoklītis. Jāstrādā nebija no rīta līdz vakaram, kā to bieži vien pārspīlēti stāsta visādas sieviešu tiesību aizstāvju organizācijas.
Taču jānopelna par dzīvokli, pārtiku, kosmētiku un, protams, pašai jau arī gribējās to naudiņu. Strādāju dažas stundas dienā, reizēm ne katru dienu. Dīvaini, bet savu pirmo klientu pat neatceros — nebija nekas īpašs. Protams, es jutos dīvaini, pirmās dienas staigāju ne savā ādā. Bet pārējās meitenes tur bija jaukas, īpašniece, kā izrādās, Latvijas krieviete, savulaik pati sākusi kā meiča par naudu, bet dažu gadu laikā uzsākusi savu biznesu.
Alkoholu un narkotikas es nelietoju, un tas arī nav atļauts — meitenei jābūt skaidrā, lai klientam ar viņu būtu patīkami — kurš gan gribēs maksāt par smirdošu, pārdzērušos padauzu? Sākumā mana problēma bija valodas barjera.
Es nezināju, ko saimniece klientiem apsola, kad viņi mani izvēlējās. Izrādījās, ka man jāapkalpo pāri, cilvēki ar... hmmm... īpašām vēlmēm... Tas bija nepatīkami, kaut gan nekādu starpgadījumu nebija — par drošību tika gādāts, apsardze vienmēr bija uzdevumu augstumos.
Ar laiku katrai meitenei nostabilizējās savs klientu loks. Es centos atrast vieglāko variantu — pieklājīgus, kautrīgus ģimenes tēvus, kas vēlas īstenot kādu nerātnību; varbūt dīvaini, bet Vācijā daudzi pensionāri apmeklē publiskos namus. Citi pat tādā vecumā, kad neko jau vairs izdarīt nevar, tikai palūdza, lai es izģērbjos, bet paši sēdēja un skatījās.
Sliktāk, ja gadījās, ka tas viņus iekārdināja tomēr veikt kādas darbības. Nopietni, reizēm baidījos, ka tikai tāds večuks nenomirst ar sirdslēkmi, gadījās, ka pēc tam bija jāpalīdz viņam apģērbties — pats nevar, rokas trīc...»
Traukus krogā nemazgāšu!
«Tā nostrādāju 6 mēnešus. Nopelnīju labu naudu! Ļoti labu! Nevaru iedomāties, kāds cits darbs man būtu jādara, lai tiktu pie tādiem līdzekļiem. Kad pie manis nāca klients, es nedomāju par to, kas man būs ar viņu jādara — redzēju tikai naudu, ko viņš man atstās, lietas, ko par to pirkšu. Domāju — kādam laikam pietiks, atgriezīšos Latvijā.
Tik forši bija atkal mājās! Noīrēju dzīvokli, tusēju. Feini, feini! Taču es neesmu naiva, domāju, ka nevaru tā dzīvot, nestrādāt. Nauda agri vai vēlu beigsies. Bet kādu darbu lai daru — skuķis no laukiem bez izglītības, bez pieredzes. Par oficianti, par trauku mazgātāju? Skraidīt caurām naktīm, klausīties rupjības un beigās salasīt kapeikas? Paldies — nē!
Atradu dažus iepazīšanās portālus un ieliku sludinājumus, ka meklēju sponsoru. Atsaucība bija milzīga! Domā, man kaut kādi deklasēti izvirtuļi rakstīja? Nē, godīgi, gādīgi ģimeņu tēvi, kārtīgi biznesa cilvēki, kopti un iznesīgi.
Es īrēju atsevišķu dzīvoklīti, kur pieņemu klientus, pie viņiem dodos reti — tikai pie pazīstamiem. Ballītēs un grupveida pasākumos neuzstājos.
Reizēm man ir bail. Ne no klientiem — no organizētajām suteneru grupām, kas grib iebiedēt un pakļaut meitenes, lai dabūtu daļu peļņas. Reiz man klubā viens tāds pienāca klāt, sāka stāstīt, ka meklējot meitenes, kas grib labi nopelnīt, ka viss esot droši. Nezinu, vai tā bija nejaušība, vai viņš tiešām par mani zināja un gribēja izprovocēt?
Ir gadījies uzrauties arī uz policistiem. It kā jau mana naudas pelnīšana nav legāla, kaut veselības pārbaudi izgāju un papīri man kārtībā. Man ieteica reģistrēties kā masāžistei, bet tur izglītību apliecinošu dokumentu vajagot...
Klienti nāk pie manis pa dienu — pusdienas laikos, pēc darba. Pa naktīm es nestrādāju un uz ielas stūra nestāvu. Tas ir stulbs stereotips, varbūt tā dara kaut kādas lētās mauciņas, mazgadīgas narkomānes netīriem nagiem, kuras par devu gatavas uz visu... Būtībā savu darba laiku un apjomu organizēju pati un nopelnu gana labi: stundā 40 —50 latu. Darbs kaulus nelauž, tā teikt! Nav nekas neparasts, ja klients grib vienkārši parunāties. Mājās sieva viņu zāģē, džeks stresā — vienkārši vēlas nolaist tvaiku,» Liene ir pārliecināta.