Anrī II, Diāna de Puatjē un Katrīna Mediči kaislību virpulī

* * *

Diāna de Puatjē savā mūžā bija daudz pieredzējusi un ļoti apdomīga. De Puatjē kundze daudz ko piedeva jaunajam princim.

Piemēram, kad 1538. gada augustā kļuva zināms, ka jaunajai pjemontietei Filipai Dikai piedzimusi dofina meitiņa, de Puatjē kundze pārcieta šo ziņu un nemocīja viņu ar greizsirdību un scēnām. Diāna saprata: gadījuma rakstura mīļāko dofinam var būt simtiem, bet viņa ir tikai viena. Viņa ir vienīgā īstā mīlestība Anrī dzīvē. Viņa ir vienīgā sieviete, kurai viņš uztic svarīgākos jaunumus, vienīgā, ar kuru apspriežas un kuru uzklausa. Arī politikas jautājumos.
 (..) «Karalis ir miris! Lai dzīvo karalis!» Tā pēc senas ieražas heroldi pavēstīja tautai par Fransuā I nāvi un Anrī II kāpšanu tronī. Dofins Anrī bija kļuvis par karali!

(..) Kad sievietes ir laimīgas mīlestībā, viņām nav iemesla atriebties.
Karalis un Diāna bija laimīgi. Viens no pirmajiem Anrī rīkojumiem bija atsavināt bijušajai favorītei visas dārglietas — viņa tēva dāvanas. Tagad dārglietas bija lemtas viņa Sirdsdāmai, kura arvien vēl valkāja tikai divu krāsu — melns ar baltu — apģērbus.

Kronēšanas svinībās Reimsas katedrālē Anrī II ieradās atlasa mantijā, kas bija rotāta zeltītām karaliskajām lilijām un izšuvumiem, kuros viņa iniciāļi savijās ar Diānas de Puatjē iniciāļiem. Nabaga bīskapi, to ieraudzījuši, saskatījās un galvas vien grozīja.

Diāna de Puatjē, bez šaubām, bija klāt kronēšanas ceremonijā un sēdēja goda vietā blakus karalim, turpretī karaliene Katrīna Mediči — nedaudz iesānis (tiesa gan, jaunā karaliene tobrīd gaidīja bērnu). Daudzus prelātus šokēja tik nepārprotams Diānas demonstrējums, — kura tad ir īstā Francijas karaliene? Tomēr neviens neuzdrošinājās paust sašutumu.

Pēc kronēšanas Anrī, Diāna un gaidībās esošā karaliene trijatā apmetās Fontenblo pilī. Karalis lutināja Diānu ar neskaitāmiem uzmanības pierādījumiem, dāvināja viņai īpašumus, dārglietas, bet viņas tuviniekiem un draugiem — amatus un titulus. To laiku hronisti rakstīja: «Ja runā par Viņa Majestāti, tad viņš, šķiet, domā vienīgi par to, kā uzspēlēt bumbu, šad un tad izjāt medībās, bet visu pārējo laiku pavada, mīlinoties ar senešala atraitni. No rītiem — pēc brokastīm, vakaros — pēc vakariņām, un kopumā viņas sabiedrībā karalis pavada vismaz astoņas stundas. Ja gadās sastapt de Puatjē kundzi karalienes apartamentos, viņš izsauc to ārā...»

Karalis jau sen nekautrējās ne no viena un ne no kā. Visa pasaule zināja, ka viņa īstā sieva ir Diāna. Viņš apbēra viņu dāvanām ik dienas. 1547. gada rudenī kā atzinību par viņas mirušā vīra Luī de Brezē īpašajiem nopelniem viņš Diānai uzdāvināja karaļnamam piederošo Šenonso pili.

Tas nu bija par traku, jo pat šķietami lēnīgā karaliene Katrīna neizturēja un publiski atgādināja karalim, ka pils nevar tikt atdāvināta — tā pieder karaļnamam, tātad karaļa ģimenei!

Tomēr atņemt Diānai dāvanu karalis ij nedomāja. Viņš uzskatīja Diānu par karaliskās ģimenes locekli un lika pavalstniekiem tā arī izturēties pret savu mīļāko. Šenonso pils bija jau otrā, ko Anrī bija uzdāvinājis visskaistākajai sievietei.

Visbeidzot 1548. gadā senešala atraitne saņēma hercogienes Valantenuā titulu. Un, protams, arī hercogisti. Šī ziņa pārsteidza visu galmu. Karaļa dzimtas prinči nebija mierā ar karaļa rīcību, jo Diāna tagad formāli bija piederīga karaliskajai dinastijai. Kopš tā laika favorīte parakstījās ar diezgan garu vārdu: Diāna de Puatjē, hercogiene de Valantenuā, grāfiene d’Albona, de Senvaljē kundze. «Nav pat iespējams noteikt, cik dižena un visvarena kļuvusi hercogiene de Valantenuā,» rakstīja Diānas laikabiedri.

Ar tik lielu augstsirdību pret iemīļoto Anrī II patiesībā legalizēja savu mīlas sakaru. Tagad visi goda apliecinājumi, kas pienāktos karalienei, tika favorītei. Tas bija īpaši pamanāms, karalim ar visu galmu iebraucot Lionā. Uz ģerboņa vairogiem bija monogramma, kas bija šokējusi visus jau kronēšanas laikā. Bet ar apsveicinājumiem vajadzēja vispirms pieiet pie favorītes un tikai pēc tam — pie karalienes. Tā vēlējās jaunais karalis.

Lai mērs būtu pilns, Katrīnai Mediči bija jāizcieš kārtējais pazemojums, kad Liona sveica karali skaistas jaunavas veidolā, — jaunava bija saģērbta kā dieviete Diāna. «Dievietes» mati plīvoja vējā, bet uz muguras rēgojās bultu maks ar bultām. Viņas tērps bija favorītes krāsās — melnā un baltā. Skumju un nevainības krāsās. Meitene vilka pavadā apzeltītu lauvas figūriņu — Lionas pilsētas simbolu. Visi klātesošie pamanīja, ka šī Diāna, kas velk uz ritentiņiem zelta lauvu, stipri atgādina hercogieni de Valantenuā — viņa tieši tāpat vadā pavadiņā karali. Tas bija vairāk nekā mājiens. Likās, ka visa Francija smejas par florencieti, kura savam vīram ir tukša vieta... Smejas arī par Francijas karali. Vienkāršā tauta bija pat sacerējusi pantiņu.

Naktīs, kad no grumbām nav nekā,
Medī Diāna pie pilsētas Bluā;
Vai maz arkāns jāuzmet ir šim
Viņas medījumam — karalim?

Karalis neklausījās tādās dziesmiņās. Viņš mīlēja Diānu. Un visos viņa valdīšanas gados Diāna ieņēma vietu līdzās, bet karalienei bija jāturas malā. Tādu kārtību Anrī bija ieviesis reizi par visām reizēm.

Izmantodams Katrīnas pastāvīgo grūtniecību, karalis līksmi un bezrūpīgi dzīvoja savam priekam. Vakaros, paēdis vakariņas pie viena galda ar karalieni un favorīti, viņš laipni, tomēr uzstājīgi uzrunāja sievu: “Kundze, jūs esat nogurusi. Es nepieprasu, lai jūs kavējaties ilgāk ar mums. Ejiet un atpūtieties.”
Katrīna, ar pūlēm valdīdama dusmas, klusi cēlās un devās uz saviem apartamentiem. Palikusi viena, viņa niknumā un izmisumā spārdīja kājām mēbeles. Bet veltīgi. Karalis nemīlēja un negribēja viņu. Viņam bija Diāna. Katrīna zināja, ka viņai nekad neuzvarēt divkauju ar de Puatjē kundzi.

Anrī vēl arvien uzticējās Diānai valsts lietās. Viņš respektēja viņas domas gan par kāda nodokļa projektu, gan līguma tekstu vai kādas diplomātam domātas atbildes saturu. Rīta cēlienā viņi abi kopā izlēma franču tautas likteni, bet vēlāk... Itālijas vēstnieks Senmoriss aprakstījis, cik bruņnieciski karalis izturējies hercogienes de Valantenuā apartamentos: «Viņš apsēžas tās tuvumā ar cītaru rokās, spēlē un bieži vaicā kambarkungam un Omālam, vai Diāna ir tikpat skaista kā agrāk, un ik pa brīdim pieliek roku sev pie krūtīm, cieši lūkodamies skaistulē kā cilvēks, kas izbrīnīts par viņas draudzību.»

Likās, ka viņš vēl arvien brīnās par to, ka skaistule Diāna, viņa bērnības sapnis, patiešām pieder viņam. Laimīgs ir tas, kurš nejūtas vīlies, saņēmis ilgoto. Anrī II bija patiesi laimīgs...

Karaliene tā arī nespēja saprast, kā pavecajai de Valantenuā kundzei izdodas palikt tik iekārotai. Katrīna, sev pašai par nelaimi, stipri maldījās domās par sevi: viņai šķita, ka arī viņa ir skaista, piekāpīga un tīkama. Diemžēl! Karaliene bija ļoti tālu no patiesības.

Reiz izmisuma pārņemtā Katrīna nolēma slepus noskatīties uz mīlniekiem, uz Anrī un hercogieni, lai uzzinātu, ko tādu Diāna dara ar karali, kā jauc viņam prātu. Lūrēšana pa atslēgas caurumu gan nav karaļu cienīga nodarbe, tomēr vakarā Katrīna uzkāpa novērošanas postenī.

Pieplakusi pie spraudziņas, viņa ilgi vēroja atklājušos skatu un nespēja atrauties. Viņa ieraudzīja jauneklīgi vingru un ļoti skaistu sievieti ar maigu baltu ādu — naktskreklā, puskailu; skaistule glāstīja savu iemīļoto, un viņš atbildēja ar to pašu. Katrīnai sametās nelabi, viņa gandrīz noģība. Kas to būtu domājis! Viņas vīrs nekad nedarīja tādas neprātības viņas gultā, viņš nekad neko tādu nedarīja ar viņu! Karaliene devās prom, dziļi apbēdināta, jo saprata, ka viņai nekad nebūs pa spēkam kārdināt tā, kā to darīja Diāna... Tāpēc nolēma būt pacietīga. Ko viņa gaidīja? Ka Diāna novecos? Nomirs? Vai arī...

Grūti ticēt Katrīnas Mediči labajiem nodomiem. Visiem zināms, ka viņa bija karaliene-indētāja, viltīga un liekulīga sieviete, taču pacietīga viņa spēja būt vienīgi tāpēc, lai īstenotu nelāgus nodomus. Iespējams, ka viņa bija gatava palīdzēt Diānai nomirt. Viņa bija pasūtījusi hercogam de Nemuram indīgu skābju maisījumu, «ko varētu iešļākt de Valantenuā kundzei sejā». Pēc pāris dienām karalienes slepenajā skapītī patiešām bija nolikta maza, nevainīga izskata pudelīte. Tomēr Katrīna to — Diānai par laimi — tā arī nelika lietā.
Dievs sargāja de Valantenuā kundzes skaistumu.