Kas slēpjas aiz mīļvārdiņa?

Dacīt, uzvāri kafijiņu...

Pamazināmie vārdiņi mēdz skanēt arī draugu lokā un darba kolektīvos. Cits citu dēvē par kolēģīšiem un draudziņiem, mīlīgi sauc — Dacīte, Jurītis, Lindiņa... Attiecības ārēji ir ļoti jaukas, siltas, taču jaušams, ka aiz mīlīguma vārdos slēpjas daudz kas līdz galam neizrunāts. Dzīvo ar pārliecību — ja nesaku negatīvo, tad labā atmosfēra kolektīvā saglabāsies, citādi viss var saiet dēlī.

Mīļvārdu lietošana varētu palīdzēt arī slēpt kādu izdevīgumu. Ir taču vieglāk pateikt: jaukumiņ, vai neuzvārītu kafijiņu? Nevis — Dace, lūdzu, uzvāri man kafiju! Mīlīgi uzrunātajam ir grūtāk atteikt — kā gan pēc tik jaukiem vārdiem iebildīsi, ka tas nav tavs darba pienākums?

Netrūkst ļaužu, kuri pasludina, ka viņiem mīļvārdiņi, visi šie -iņi un -īti… riebjas. Nepatika varētu rasties, jūtot kaut ko nepatiesu cilvēkā, kurš tevi tā uzrunā.

Citus uztrauc, kādēļ viņus visu mūžu uzrunā tikai pamazināmā formā. Protams, ka mīlīgāk uzrunās tos, kuri ir atsaucīgi, izpalīdzīgi, draudzīgi. Diez vai nīgru cilvēku kāds vēlēsies dēvēt par Jurīti vai Anniņu.

Uz mīļvārdiņiem mēs ķeramies kā uz makšķerēm... Tas ir atgādinājums, ka dzīve vienmēr nav tikai ļoti nopietna, sarežģīta un problēmu pārpilna. Lai atceramies kaut vai naivi smieklīgo filmu «Dāvana vientuļai sievietei», kurā izskanēja: «Runčuk, nemūžam...»

Aktieris Eduards Pāvuls šo mīļvārdiņu, šo runčuku savai sieviņai, ko spēlēja Velta Skurstene, spēja pateikt tik dažādās intonācijās, ka ik reiz bija skaidrs, kas viņam aiz ādas.

Lamu vārdi grasās pārmākt

«Dīvaini, bet lamu vārdu latviešiem ir krietni vairāk nekā mīļvārdu,» zina teikt literatūrzinātniece Janīna Kursīte. «Varbūt tas ir tik intīmi, ka tos kautrējamies pasacīt?! Lamu vārdu daudz arī citām tautām, ne tikai mums. Vai tas nozīmē, ka labprātāk otru iepātago ar ļaunu frāzi, nekā ko labu pasaka? Gluži tā negribas domāt.

Labo skaļi neizrunāja, lai izdodas, lai cits neskauž, turēja cieši pie sevis. Ļauno gāza ārā — jo, turot sevī, tas sakrājas un uzsprāgst.

Mīļvārdiņu cienītājs bija Rainis. Vēstulēs Aspazijai no vienas vietas ir: manu mīļo zelta meitenīt, mans saules stariņ, zelta mīlulīt, saulainais mīlulīt, sirdsmīlulīt, mīļmīlulīt, manu gaišo dieniņ, samtputniņ... Pavēsajiem latviešiem drusciņ tā kā par intensīvu — pēc tam, kad karstā mīlestība rimusi, grūti pāriet uz mierīgāku uzrunas formu.

Mīļvārdiem ir ļoti pacilājoša, pat maģiska nozīme, tikpat liela, cik lamu vārdiem. Pirmie sasilda un dod spēku, otrie ievaino un sāpina. Diez vai mūsu mentalitātes ļaudis ir gatavi pieņemt mīļvārdu straumes, bet nevar nepamanīt, ka pēdējā laikā mēs aizraujamies tikai ar apsaukāšanos un lamu vārdiem. Par mīļuma un plašāk — uzmundrinājuma vārdiem — piemirstam. Un tas rada uz vienu pusi stipri sasvērtas laivas iespaidu.»

Kā to līdzsvarot? Vai jums ir idejas?