/nginx/o/2018/07/16/9823126t1hf66d.jpg)
Mīļvārdiņus oficiāli nereģistrē. Taču būtu interesanti kabatā nēsāt dokumentu, kurā ierakstīts — Bubucītis, Vārniņa vai Čubriciņš. Un cik daudz Zaķīšu un Saulīšu tad staigātu pa zemes virsu! Lepni nestu savu privāto vārdiņu, pat neiedomājoties, ka tas darbojas kā emocionāla parole.
Kad pielīp Susuriņš
Atšķirībā no īstajiem vārdiem mīļvārdiņi var neko nenozīmēt, būt draiski, rotaļīgi, sirsnīgi ironiski, labdabīgi ķircinoši vai muļķīgi. Tomēr ļoti daudz kas atkarīgs no teicēja. Viens pasaka mans zaķītis un noskrien saldas tirpiņas, bet izmet to pašu kāds cits — un nepatikā jānoskurinās vai nīgri jāsaviebjas. Mīļvārdiņš, šis dziļi individuālais trāpījums, var priecēt, sasildīt un darīt dzīvi krāsaināku.
Taču ne vienmēr tas ir sirsnības apliecinājums. Aiz mīlīgā vārdiņā mēdz slēpt konfliktus un pat nepatiku.
«Pozitīvi un pavisam dabiski pamazināmo vārdiņu izrunā divos dzīves posmos, tad tā ir maiguma spontāna izpausme. Vecāki, kad bērniņš ir mazs, nu īsts eņģelītis. Un tad, kad esam iemīlējušies — jokainās uzrunas gluži vai izspurdz, apliecinot jūtas un tuvību,» teic psihoterapeite Monta Vasiļevska.
Abiem mīļotajiem cālīši un mincīši izskan ļoti dabiski, un nav svarīgi, kāds ir viņu vecums. Bieži vien mīļvārdiņš pamatīgi pielīp, pat tā, ka uz mūžu aizstāj pasē rakstīto. Bet mēdz gadīties, ka jūtu karstums izplēnējis, tomēr susuriņš un dūjiņa ģimenē joprojām dzirdami ik dienu.
Ko tad, ja kādā brīdī sieva vai vīrs pamana, ka otra ierasti sacītais balodītis vai saulīte sāk kaitināt? «Tas it kā pasaka — es vairs negribu šā cilvēka maigumu. Ja pret otru jūt ko nepatīkamu, nav nekāda prieka dzirdēt arī mīlīgo uzrunu,» bilst Monta Vasiļevska.
Es vairs neesmu Dūdiņa!
Vecāki ucinās ap mazuli, dēvējot pūkainos vārdiņos, taču, mazulim augot lielākam un nonākot pusaudža vecumā, var vairs nepatikt, ka mamma un tētis viņu sauc mīļvārdā. Iespējams, mājās atvase skaļi neprotestē, taču, kad tas pats vārdiņš no mammas mutes izskan vienaudžu klātbūtnē, acumirklī spuras gaisā. Uzrunāšana mīlināmā vārdā netieši apliecina, ka joprojām esi tikai tāds sīkais.
Diemžēl daudziem vecākiem ir grūti pieņemt, ka bērns jau izaudzis, tāpēc cenšas saglabāt atvases bērnišķīgumu un atkarību kaut vai ar ierastā mīļvārdiņa palīdzību. Dažreiz tas var liecināt par tieksmi pēc lielākas varas pār bērnu. Tomēr ir tik svarīgi respektēt atvases vēlmi netikt uzrunātam mīļvārdiņā, lai arī cik ļoti vecākiem gribētos izrādīt savas jūtas.