Elektroenerģijas bads sāksies 2012. gadā

— Varat prognozēt, kas notiks nākamgad pēc Ignalinas atomelektrostacijas pilnīgas slēgšanas?

— Šādā režīmā esam jau dažus mēnešus padzīvojuši gan šajā, gan pagājušajā gadā un pilnīgi nonācām Skandināvijas cenu zonā (darījumi caur Skandināvijas elektroenerģijas biržu «Nord Pool Spot» — aut.). Ir labi, ka mums ir starpsavienojums ar viņiem (varam pārdot viņiem un pirkt no viņiem), bet tas iemet mūs viņu cenās. Varam saņemt zināmu enerģijas daudzumu no Krievijas, kas tuvākos gadus var būt pietiekams. Bet ir bažas, ka ap divtūkstoš divpadsmito gadu varētu būt būtisks jaudu iztrūkums Latvijā. Un tas viens Krievijas vads nevar nodrošināt, lai mums būtu garantēta elektrības piegāde.

— Paši līdz tam laikam arī neko jaunu neuzcelsim?

— Jā.

— Kā un kad tika izvērtēti priekšlikumi par ogļu jeb cietā kurināmā un gāzes stacijas celtniecību, pirms valdība nonāca pie secinājuma, ka tādas ir vajadzīgas? Viena maksās četrsimt, otra — sešsimt miljonus latu.

— Divtūkstoš sestā gada vasarā valdība apstiprināja enerģijas pamatnostādnes, kas ietver četras lietas: starpsavienojumus ar citām Eiropas Savienības valstīm — Skandināviju un arī Poliju (tāds gan ir tikai ar somiem un diezgan mazjaudīgs), atomelektrostacijas celtniecība Ignalinā, cietā kurināmā stacija Kurzemē, energoefektivitāte un atjaunojamie resursi. Ignalinā piedalās «Latvenergo», ir veikts pētījums par starpsavienojumu Zviedrija–Lietuva. Mēs zviedriem piedāvājam izpētīt iespēju taisīt šādu pārvadu uz Latviju. Premjers šo jautājumu kā vienu no svarīgākajiem paredzējis pārrunāt marta beigās vizītē Zviedrijā. Attiecībā uz Poliju — Eiropas Savienības nauda ir piešķirta, bet darbi nenotiek ātri, termiņš varētu būt divtūkstoš piecpadsmitais gads. Ekonomikas ministrija saņēma valsts finansējumu ogļu stacijas priekšprojekta izstrādei, darbu esam iesākuši. Uz šā pētījuma bāzes tapis mūsu pēdējais ziņojums valdībai. Mūsu prognoze bija, ka Ignalina būs daudz ātrāk. Nebijām arī paredzējuši, ka būs tik būtisks (elektroenerģijas — aut.) jaudas pieaugums. Un bija cerība, ka kaimiņvalstīs var notikt kādi lielāki procesi, ka kaut ko vairāk uzbūvēs, ka lietuvieši vai igauņi daudz būtiskāk pārveidos savas stacijas. Igauņiem ir lielas problēmas — viņu degslānekļa stacijas ir ļoti netīras, daudz izmešu. Pievienojoties Eiropas Savienībai, viņi līgumā paredzēja, ka ieviesīs vides prasības. Jāliek filtri, tas dārgi maksā, iekārtas ir vecas, un uzbūvēt jaunu staciju ir gandrīz vai lētāk.

— Arī ogļu enerģētika ir «netīra», jo apkārtējā vidē nonāk daudz vairāk kaitīgo izmešu nekā citos elektroenerģijas ražošanas veidos.

— Ogļu stacija ir Helsinku centrā, Dānijā tādu ir ļoti daudz. Tagad ir pieejamas arī jaunās tehnoloģijas, piemēram, clean coal («tīrās ogles» jeb moderna TEC, kas mazina piesārņojuma problēmu — aut.) — variants par energoizmešu novadīšanu pazemē. Pie šiem jautājumiem strādājam, sazināmies ar atbildīgām Eiropas struktūrām, esam izteikuši interesi iepazīties ar Amerikas pieredzi. Amerikāņi «tīrajām tehnoloģijām» tērēja vairāk nekā 20 miljardus.

— Minējāt vārdu «cerība». Valdība taču nevar tikai cerēt, ka kaimiņos kaut ko uzcels...

— Bija konkrētas pamatnostādnes divtūkstoš sestajā gadā! Bijām rūpīgi izvērtējuši visu, kas notiek.

— Labi, labi. Par CO2 izmešu kvotām — jums ir tikai cerība vai arī ekonomisks pamatojums, kā varētu mainīties to cena?

— CO2 izmešu kvotas šodien maksā divdesmit trīs eiro (tonnā — aut.).

— Tā tas ir šodien.

— Tās var augt vairāk. Nu, bet visiem jāpērk šīs CO2 kvotas!

— Jautāju tāpēc, ka mums Latvijā ar prognozēšanu nesokas — cerējām jau arī, ka inflācija nebūs. Sakiet, jums ir informācija, kur Eiropā pēdējā laikā ir uzbūvētas ogļu stacijas?

— Mmm... konkrēti nepateikšu.

— Es arī nezinu, bet gribu noskaidrot, cik pietuvināti tie apstākļi varētu būt Latvijas situācijai.

— Esam Dānijā skatījušies kaut ko līdzīgu — tur ir nevis jaunas uzbūvētas, bet vecās pilnveidotas. (Intervijas laikā ministrs sazinās ar padomnieci un noskaidro, ka 2002. gadā ogļu TEC uzcelta Vācijā, pašreiz tādu būvē Polijā un gatavojas celt Lielbritānijā un Čehijā.)

— Kā notiks ogļu izdedžu utilizācija?

— Ir ļoti daudz brīnišķīgu variantu. Izmantot celtniecībai...

— Kā, izdedži taču ir radioaktīvi!

— Nav.

— Tiešām nav?!

— Ne jau tādos apjomos. Cilvēki apskatījās Dānijas stacijās, kā izmanto izdedžus. Piemēram, var ceļu segumā ieklāt.

,

— Un nenotiks tā, ka izdedži būs kaut kur jāved un jāmaksā par to uzglabāšanu?

— Nē, nē, nē.

— Jārēķinās, ka gāzes termoelektrostacijām ir mainīgas izmaksas. Jums ir cerība, ka gāzes cena samazināsies?

— Gāzes cena ir strikti piesaistīta naftas cenai un kāps visiem vienādi.

— Turklāt gāzes stacijas celtniecība padarīs Latviju atkarīgu no Krievijas, no tā, kā attīstīsies gāzes ieguve un patēriņš šajā valstī. Kāpēc mēs lobējam šo variantu?

— Jā, bet ir ļoti būtiska starpība, vai visa enerģija «nāk» pa elektrības vadu, vai pa gāzes vadu un paliek Inčukalna gāzes krātuvē, lai pēc tam «ietu» uz elektrības ražošanu. Inčukalna gāzes krātuve tomēr dod divu triju gadu amortizāciju. Ja kaut kas notiek ar elektrību, tā atslēdzas un tās nav. Gāze vismaz ir Inčukalnā.

— Teorētiski pa diviem trim gadiem var atrast kādu īslaicīgu risinājumu.

— Sliktākajā gadījumā var uzbūvēt sašķidrinātās gāzes pārkraušanas termināli.

— Nav noslēpums, ka Eiropas enerģētikas komisārs Andris Piebalgs vairākkārt teicis, ka ir ļoti nevēlama Latvijas atkarība no viena piegādātāja — Krievijas uzņēmuma «Gazprom». Tas nozīmē, ka Latvija neklausās Eiropas ekspertu viedokļos?

— Eiropā diskusija par to, kā risināt gāzes piegādes jautājumus, ir ļoti nopietna. Tieši tāpēc notiek virzība uz to, ka Eiropai jābūt vienotai savā ārējā enerģētikas politikā, jānotiek kopīgām sarunām. Mēs redzam, kas notiek Vācijā un Itālijā (2007. gadā Krievija un Vācija oficiāli sāka gāzes lauka «Južno Russkoje» rūpniecisko ekspluatāciju, bet Itālija un Krievija parakstīja memorandu par jaunas gāzes transportēšanas sistēmas būvi, kas pa Melno jūru savienos Krieviju un Eiropas tirgu — aut.). Domāju, ļoti interesanta ir Šveices reakcija — nupat noslēgts ļoti nozīmīgs līgums ar Irānu par gāzes piegādi, izsaucot lielu citu valstu sašutumu. Ja skatāmies ilgtermiņā, tad, protams, Krievija iestāsies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Gāzes tirgū varētu parādīties citi spēlētāji — kaut vai Vidusāzijā.

— Protams, tur tāpat nav noliedzama Krievijas ietekme!

— Protams, ir zināma ietekme. Bet mēs runājam par Inčukalna gāzes krātuvi, jo no turienes Latvija piegādā Krievijai gāzi — ziemā Sanktpēterburgai.

— Viena pati Sanktpēterburga...

— ... ar četriem miljoniem iedzīvotāju. Divreiz vairāk nekā Latvijā.

— Amerikāņu pētnieks Lesters Brauns teicis, ka nav pieļaujama enerģētikas globalizācija — šobrīd valsts neatkarība un drošība būtu lielāka, ja enerģijas avots atrastos tuvāk patērētājam un enerģijas ieguve būtu balstīta uz pašu energoresursiem. Manuprāt, tas sasaucas ar Eiropas Savienības nostādnēm par atjaunojamo resursu izmantošanu. Kāda ir Latvijas pozīcija un rīcība?

— Esmu ar abām rokām par atjaunojamiem zaļajiem resursiem. Ne jau tāpēc, ka tie ir zaļi, jo, piemēram, vēja stacijas aiztaisa ceļu gājputniem — viņi iet bojā vai arī viņiem jāmaina savs virziens. Pret mazajām HES šodien protestē makšķernieki. Sadedzinot biomasu, tas pats CO2 izdalās. Bet šie resursi dod neatkarību gan Latvijai, gan Eiropai, tā ir pašiem sava enerģija un iespēja pieņemt neatkarīgus lēmumus. Jautājums ir, cik esam gatavi par to maksāt. Pašreiz tarifi ir diezgan labi: esam piedāvājuši, ka vējam varētu būt septiņi santīmi par kilovatstundu, biomasai — gandrīz desmit, mazajām HES — astoņi. Ir speciāla aprēķināšanas formula, kas balstās uz gāzes cenu — jo gāze dārgāka, jo atjaunojamos resursus izdevīgāk ieviest. Ja izrādīsies, ka šie stimuli nav pietiekami, esam gatavi palielināt maksu. Taču tas gulsies uz sabiedrību, kura, es domāju, diezgan nopietni atbalsta gan enerģētisko neatkarību, gan zaļo resursu izmantošanu. Tā ka mums vēl ir rezerve.

— Piemēram, mazās HES saražo augstākais pusotru procentu elektroenerģijas un rada kaitējumu videi. Ko tur vēl īpaši attīstīt?

— Nē, HES ir izsmeltas! Mums ir vējš, Latvijā tas nav stabils, tāpēc vajadzīga bāzes jaudas stacija. (Elektrības un siltuma ražošanai — aut.) varētu izmantot biomasu, bet pēdējie cipari nebija iepriecinoši. Bijām rēķinājušies, ka mums ir no sešiem līdz vienpadsmit miljoniem kubikmetru celmu un dažādu atlieku, kas paliek mežā pēc izstrādes. Zemkopības ministrija nupat pateica, ka — no diviem līdz četriem miljoniem. Plus vēl problēmas ar transportu. Pieredze Austrijā un citur liecina — lai no loģistikas viedokļa būtu izdevīgi, pārvadājumiem jānotiek simt kilometru attālumā. Aktīvi strādājam, lai pašvaldības katlu mājas pārveidotu koģenerācijas režīmā (vienlaicīgai elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai — aut.). Taču šķeldas cena pēdējo gadu laikā palielinājusies trīsreiz, gāzes cena — tikai divreiz.

— Būs ogļu stacija, būs jāved arī ogles. Arī tas maksās, var prognozēt, ka transporta izdevumi sadārdzināsies.

— Tad piebrauks milzīgs kuģis un izkrāmēs. Tāpēc ir divi varianti: Ventspilī ir dziļāka osta, bet jābūvē augstsprieguma tīkls, un tur nav tik daudz enerģiju patērējošu uzņēmumu. Liepājā nav pietiekami dziļa osta, bet to var padziļināt, tā ir lielāka pilsēta nekā Ventspils, un tur patērē vairāk siltuma, arī «Liepājas metalurgs» pārveido ražotni no gāzes uz elektrību. Kurzemes reģionā nav elektrības avotu, un tur vajag jaunu staciju.

— Kāpēc Latvijā netiek apspriests jautājums par atomelektrostacijas lietderību? Tā ļautu nodrošināt enerģētisko neatkarību.

— Mēs jau piedalāmies Ignalinā. Teorētiski arī paši varētu uzņemties... Bet pašreiz mēs neuzbūvētu ātrāk kā Ignalinu, agrākais divtūkstoš trīsdesmitajā gadā.

— Nu ja, tikmēr nomainīsies ļoti daudz ministru, kuri varētu pieņemt lēmumus. Bet tauta jau paliks, kuras labā šie lēmumi jāpieņem.

— Neesam šo variantu pilnībā atmetuši. Bet šobrīd esam izteikuši interesi piedalīties vienas atomelektrostacijas celtniecībā, un tā atrodas tuvu Latvijai.