Kāds franču vēsturnieks teicis: «Ja tronī ir vīrietis, tad visbiežāk valsti vada sieviete, ja tronī ir sieviete, tad viņas vietā to dara vīrieši, taču kā vienā, tā otrā gadījumā valsts pārvaldītāju vidū nav ne karaļa dzīvesbiedres, ne karalienes dzīvesbiedra.»
Skumju un nevainības krāsas
Anrī II un Diāna de Puatjē
Notikumi, par kuriem būs runa, risinājušies Francijā 16. gadsimtā — ar vienu no pēdējiem Valuā dinastijas Francijas karaļiem. Tiesa gan, toreiz viņš vēl nebija karalis. Viņš bija mazs princis.
Zēnam nebija vēl divpadsmit gadu, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja skaisto sievieti. Mazo Anrī apžilbināja karaļa Fransuā I, viņa tēva, svītas galminieka sievas skaistums, — tā bija Diāna de Puatjē, Luī de Brezē, grāfa Molevrijē, Normandijas galvenā senešala sieva (fr. sīnīchal — galma vecākais kalpotājs, vēsturiski — karaļa personisko lietu pārzinātājs un tiesneša pienākumu veicējs — red.).
Toreiz viņa bija trīsdesmit vienu gadu veca, un viņas skaistums bija pašā plaukumā. Un mazais Anrī uzreiz iemīlējās. Princis agri bija zaudējis māti un tiecās pēc pieaugušām un daiļām dāmām, kas viņa vecumā ir saprotami un izskaidrojami. Patiesībā viņš bija vēl bērns, kurš saņēmis maz glāstu, bērns, kurš savam tēvam un vecmāmiņai nav īpaši vajadzīgs. Tomēr šim bērnam piemita ļoti spēcīga skaistuma izjūta. Un Diāna de Puatjē bija brīnumdaiļa!
Drīz vien tika rīkots bruņinieku turnīrs, kurā piedalījās karalis Fransuā I, viņa vecākais dēls, troņmantnieks dofins Fransuā un jaunais princis Anrī. Viņiem bija jāparāda cīņas meistarība spožas publikas priekšā, skatītāju vidū bija karaliene Eleonora, Anrī pamāte, karaļa favorīte Anna de Pislē un karaļa māte Savojas Luīze, kā arī galvenā senešala dzīvesbiedre Diāna de Puatjē.
Mirdzēja bruņas, pie ķiverēm plīvoja spalvu pušķi, — jaunie prinči pirmo reizi uzstājās turnīrā. Pirms sacensību sākuma vajadzēja sveikt dāmas, kurām par godu viņi devās cīņā.
Visiem par pārsteigumu, jaunais Anrī nolieca savu karogu Diānas de Puatjē priekšā. Galvenā senešala sieva nebija pat nojautusi, ka viņā iemīlējies karaļa dzimtas pusaudzis; izbrīnīta un glaimota viņa uzsmaidīja zēnam. Iespējams, ka šis smaids izšķīra visu Anrī dzīvi. Tagad viņš zināja, kā vārdā, kuras vārdā cīnīsies turnīros, kaujas laukā, galma intrigu tīmekļos. Par viņa karogu bija kļuvusi Diāna. Neviens visā pasaulē, izņemot pašu Anrī, nenojauta, cik ilga un stipra būs aizrautīgā jūsma.
Turnīra beigās izsludināja konkursu: bija jānoskaidro, kura no turnīrā klātesošajām dāmām ir visskaistākā. Karaļa favorīte Anna smaidīja, jau iepriekš izbaudīdama uzvaras prieku, — viņu dēvēja par Francijas visskaistāko sievieti. Pēc vīriešu aizklātā balsojuma tribīnēs iestājās saspringts klusums. Herolda paziņotie rezultāti bija negaidīti: tikai puse vīriešu bija balsojuši par karaļa favorīti, otra puse — par skaistāko sievieti bija nosaukuši Diānu de Puatjē.
Anrī gavilēja! Daiļā Diāna smaidīja. Bet karaļa favorīte piecēlās un atstāja tribīnes. Annu līdz nāvei bija aizvainojis tas, ka viņas konkurente ir sieviete, kas vienpadsmit gadus vecāka par viņu! «Šie cilvēki ir zaudējuši prātu!» favorīte histēriski iekliedzās. «Kā var salīdzināt mani ar trīsdesmit gadu vecu veceni!» Un viņa devās prom — uz pili, ko karalis viņai nesen bija uzdāvinājis.
Kopš tās dienas, kad mazais Anrī pirmo reizi ieraudzīja savas Diānas smaidu — smaidu, kas bija dāvāts viņam, — karaļa favorīte Anna de Pislē ienīda galvenā senešala sievu. Viņas naids nemitējās tikpat ilgi, cik ilgi turpinājās Anrī mīlestība pret de Puatjē kundzi.