Jēzus dzīves divi posmi

Savas doktora disertācijas tēmu «Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata» Edgars Jundzis iecerējis izsūtījumā Vorkutā, bet pašu doktora disertāciju aizstāvēja 1980. gadā Rīgā. Padomju laika īpatnības – tā varētu izskaidrot šā darba noklusēšanu tolaik. Kāds ir Jundža mūža darba liktenis mūsdienās? 1993. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūts izdeva profesora Edgara Jundža disertāciju divos sējumos. Pērn, pieminot Jundža simtgadi, notika konference Zinātņu akadēmijā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts laida klajā Jundža doktora disertācijas tēzes un kopsavilkumu. Brošūra latviešu un angļu valodā ir pieejama bibliotēkās un Zinātņu akadēmijā. Tā ir tik saistoša! Teologi un reliģiju pētnieki ar Jundža doktora disertāciju noteikti ir iepazinušies. Tālab lasītājiem atļaušos dažas zinātniskās tēzes, kur pamatots katrs vārds, katrs izteikums, pārstāstīt populārā valodā.

Kā aizraujošā detektīvā Edgars Jundzis izseko atšķirībām evaņģēlijos, īpaši pretrunām Marka evaņģēlijā, meklējot Jēzus vēsturisko personu. Tā Marka evaņģēlijā rakstīts, ka Jēzus uz Jeruzalemi gājis tikai vienu reizi, bet Lūka pauž, ka – divas. Pirmā gājiena laikā Jēzus ir jūdu tautas mesija. Otrajā – Jēzus kā bēglis dodas uz Jeruzalemi, kur viņu sit krustā kā jūdu bauslības pārkāpēju.

Pirmais posms

Kā zinām, pirmā gājiena laikā notiek slavenā aina, kad Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaro izsalkušus 5000 vīrus un vēl viņu sievas un bērnus. Kas viņi bija un ko trīs dienas, kamēr pietrūka pārtikas, darīja tuksnesī pie Betsaidas? Izrādās, viņi gaidīja pasaules galu. Nevarēdami to sagaidīt, viņi nolemj iecelt Jēzu par ķēniņu un doties uz Jeruzalemi, lai uzceltu debesvalstību ar varu. Un Jēzus ēzeļa mugurā kā mesiānisks ķēniņš iejāj Jeruzalemē. Skatu, kā tauta viņu sagaida ar ozianna saucieniem, esam redzējuši vairākās filmās. Vēlāk Jēzus ar savu piekritēju pulku pārņem Templi un izdzen no tā naudas mijējus un baložu pārdevējus. Jeruzalemē izceļas dumpis. Daudzu Bībeles zinātnieku acīm tas paslīdējis garām, bet ne Edgaram Jundzim.

Viņš izpēta, ka Jeruzalemē dislocētais romiešu garnizons dumpi apspiež un dumpiniekus, Jēzu ieskaitot, nodod tiesai. Visi zinām, ka Jēzu uzrāda Jūda. Bieži esmu domājusi, kāpēc Jūda bez kādas jēgas, bez draudiem dzīvībai vienkārši iet un uzrāda savu skolotāju. Ja šo nodevību aplūkojam dumpja sakarā, Jūdas liktenis top saprotamāks. Romiešu kareivji Jūdu notvēra un ar varu piespieda uzrādīt vadoni. Tālāk Jundzis raksta, ka pēc tā laika likumiem vispirms jūdiem pašiem bija jānosaka spriedums dumpinieku vadonim Jēzum Barabam. Bet Jēzus nenoliedz, ka ir mesija. Un tā pats sev paraksta nāves spriedumu. Tomēr tauta uz amnestijas likuma pamata pieprasa brīvību Barabam. Jēzus, atbrīvots no nāves soda, pamet Jeruzalemi un dodas bēgļu gaitās.

Edgara Jundža disertācijas tēzēs izlasot, ka Jēzus ir Baraba, apstulbu. Kāds Baraba? Tas taču bija noziedznieks, ko tauta pieprasīja, lai nesit krustā. Jundzis skaidro: «Jēzus pirmā atklātā darbības posma pievārds Baraba – Tēva dēls – ir viens no augstākiem mesiāniskiem tituliem, kādu jūdu apokaliptika ir piešķīrusi savam gaidāmam mesijam. Šo titulu Jēzus jau bija ieguvis Jordānā pie Jāņa kristības. Tādā vārdā viņu nosauc pats Dievs. 2. Jāņa vēstulē 1, 3 lasām: «Žēlastība, apsolīšana, miers no Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva Dēla [Barabas], patiesībā un mīlestībā, lai ir ar jums.» Šeit, kā redzam, Jēzus tiek saukts par Barabu.«

Otrais posms

Man jaunums bija ne vien Jēzus pirmā atbrīvošana no soda, bet arī viņa bēgļu gaitas pēc tam divpadsmit gadu garumā. Ko viņš piedzīvoja? «Šinī laikā Jēzus dabūja iepazīties ar pagānu tautām, viņu kultūru un reliģiju un nāca pie atziņas, ka tās nav nemaz sliktākas par jūdiem. Tā pamazām viņš atraisījās no jūdu bauslības reliģijas un kļuva par jaunas Dieva atklāsmes nesēju,» raksta Jundzis. Atklāti sakot, man vienmēr šķitis aizdomīgi, kur un kā Jēzus, būdams jūdu mācītājs, pēkšņi tiek pie gluži jaunas reliģijas. Pateicoties Jundža atklātajiem Jēzus bēgļa gadiem, šī būtiskā Jēzus pārvērtība kļūst skaidrāka. Pēc divpadsmit gadiem kā vienkāršs mirstīgais Jēzus atgriežas Galilejā, lai cīnītos pret veco jūdu bauslības reliģiju: «Viņš vairs nesludina katastrofālo pasaules galu un debesvalstības nākšanu, bet taisni otrādi apgalvo, ka debesvalstība nenāk ārēji nomanāma, bet, ka tā ir iekš mums pašiem. Kā dārga pērle tā katram pašam jāatrod. Viņam svešs ir jūdu šovinisms un fanātisms. Ar jūdu bauslības priekšrakstiem viņš nerēķinās. Viņš negavē, ēd ar nemazgātām rokām, atļauj saviem mācekļiem sabatā plūkt vārpas un sēd pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem.» Jēzus cīņa pret farizejiem un rakstu mācītājiem nav bijusi vienkārša diskusija, cīņa gājusi uz dzīvību un nāvi. Turklāt Jēzus jaunā Dieva apziņa radīja nesapratni arī viņa mācekļu draudzē Jeruzalemē. «Viņi bija gaidījuši Jēzu atgriežamies debesgodībā, bet nu tas atgriezies kā vienkāršs mācītājs un pie tam vēl kā sabata un bauslības pārkāpējs. Viņu cerības uz apsolītām goda vietām bija vējā. Debesvalstības atslēgas izslīdēja no viņu rokām, un Pēteris no klints, uz kuras Jēzus bija solījis uzcelt savu draudzi, bija atkal kļuvis par vienkāršu Galilejas zvejnieku. Debesvalstības sapnis bija izsapņots,» raksta Jundzis par Jēzus vēlēšanos nelīdzināties vairs pēc Mozus, bet pēc Dieva.

Tautā iegājies teiciens – Jēzus vecums, ar to domājot 33 gadus. Ja jau reiz ir bijuši divi Jēzus gājieni uz Jeruzalemi un viņš nav sists krustā pirmajā no tiem 30 gadu vecumā, tad cik garu zemes mūžu viņš nodzīvoja? Edgars Jundzis secina, ka tie ir 45 gadi. (Divpadsmit gadi pēc pirmās tiesas pavadīti bēgļu gaitās, un tad vēl trīs gadi, kad Jēzu atkal padzen bailēs no viņa jaunajiem uzskatiem.)

«Jēzus ir ticis tiesāts 30. gadā. Jēzus pirmā uzstāšanās ir notikusi 14./15. gadā, bet viņa dzimšana – 15. gadā pirms mūsu ēras,» secina Jundzis. Tad jau arī paput mūsu laika skaitīšana – «priekš Kristus dzimšanas» un «pēc Kristus dzimšanas"?

Un lai put! Svarīgi, ka Edgars Jundzis ir centies atklāt vēsturisko Jēzu, «kurš nodibinājis jaunu reliģiju, kur Dievs ir tēvs un visi cilvēki Dieva bērni, kur augstākais likums ir mīlestība un kur savējiem ir tikai viena pazīšanās zīme – ka tie cits citu mīl (Jāņa 13,34-35)». Un vēl svarīgi, ka pasaulē ir tādi cilvēki kā Edgars Jundzis, kuri vērīgi pārbauda it kā neapšaubāmas patiesības.

Paldies brošūras «Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata» tulkotājam angļu valodā Andrejam Mežmalim par palīdzību raksta tapšanā.

***

FAKTI

Edgars Jundzis (1907–1986)

1929. gadā beidz LU Teoloģijas fakultāti, ordinēts par mācītāju. Kļūst par Rīgas pilsētas draudžu vikāru.

1931. – 1940. g. bijis Igaunijas Valkas Jāņa draudzes mācītājs. Dibina latviešu ģimnāziju Igaunijas Valkā un ir tās direktors.

1937. un 1938. gadā papildina izglītību Šveicē.

1940. – 1944. g. skolotājs Rīgā, Franču licejā un Raiņa vakara vidusskolā.

1945. –1951. g. Gulbenes draudzes mācītājs, vada Gulbenes baznīcas atjaunošanu.

1951. gada 5. septembrī apcietināts un izsūtīts uz Vorkutu, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem un tiesību ierobežošanu vēl uz trīs gadiem.

1955. gadā atgriežas dzimtenē. Līdz mūža galam ir mācītājs Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas, Ērgļu, Drustu, Velēnas un Rīgas igauņu draudzēs. Bijis evaņģēliski luteriskās baznīcas akadēmisko teoloģijas kursu docents, vēlāk ārkārtas profesors.

1974. gadā saraksta mācību grāmatu grieķu valodas gramatikā.

Veicis eksperimentus mehāniskajā fizikā, pētījis mūžīgā dzinēja ideju, stenogrāfiju, radījis univalodu (vienkāršāku par esperanto), interesējies par latviešu tautas senatni, rakstījis dzeju, libretu operai «Gaismas pils».

***

Tālavs Jundzis, akadēmiķis, Edgara Jundža dēls rūpīgi glabā tēva rokrakstus un popularizē jau izdotos darbus: – Apbrīnoju tēva meklētāja garu. Ir cilvēki, kuriem saka – tas ir balts, bet viņi tomēr pārbauda, vai tas tā ir. Tāds bija mans tēvs. Vēl pēdējā gadā pirms aiziešanas tēvs domāja par mūžīgo dzinēju, skaidri zinot, ka diskusijas par šo tēmu pasaulē jau sen ir izbeigtas. Viņš kladē raksta: «Dīvaini mēs dzīvojam mūžīgā dzinēja pasaulē un tajā pašā laikā mūžīgam dzinējam neticam. (..) Esam izgudrojuši likumu, ka ne no kā nekas nerodas, arī enerģija – ne. Un esam ar šo likumu apmāti. Ir laiks no šī malda atraisīties, prast atbrīvoties no Zemes gravitācijas un operēt ar kosmiskām gravitācijām.«

Leons Taivans, LU Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas profesors:

– Mācītājam Edgaram Jundzim esmu pateicīgs par savu dzīvību, jo viņš savulaik laulāja manus vecākus. Bet attiecībā uz viņa doktora disertāciju jāatzīst, ka līdzīgi darbi pasaulē ir kādi simts. Jēzus dzīves interpretācija bija modē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Bet Edgara Jundža varoņdarbs bija tas, ka savu disertāciju viņš sarakstīja padomju gados, kad nebija pieejama nepieciešamā literatūra. Kā viņš to izdarīja – tas ir pārsteidzoši! Jānošķir divas lietas – oficiālā baznīcas mācība un vēsturnieku mēģinājumi rekonstruēt Bībeles notikumus. Baznīcas mācības uzdevums ir cits – veidot cilvēka garīgo pasauli. Manuprāt, Jundža disertācija ir vairāk vēsturisks darbs, tam ir mazāk sakara ar baznīcas teoloģiju. Mani Jundža darbā intriģēja dažas detaļas. Piemēram, tautā valda priekšstats par Jēzus dzimtas nabadzību. Patiesībā tā tas nebija.

Sarmīte Fišere, Salaspils draudzes mācītāja (1989. gada 9. septembrī arhibīskaps Kārlis Gailītis, piedaloties prāvestam Jurim Cālītim, mācītājam Jurim Rubenim, ordinē Sarmīti Fišeri pilntiesīgas mācītājas amatam.): – Mācītājs Edgars Jundzis bija manai ģimenei tuvs cilvēks. Viņš man rekomendēja kļūt par mācītāju. Un vēlāk Teoloģijas fakultātē Jundzis bija mans pasniedzējs. Mācīja Jaunās Derības priekšmetus un grieķu valodu. Edgara Jundža disertācijā mani visvairāk aizrāva stāsts par Barabu, ko parasti uztver kā citu cilvēku, ne – Jēzu. Tas liecina, cik svarīgi zināt valodas, jo daudzie Bībeles tulkojumi ir ieviesuši virkni pārpratumu.

Nikandrs Gills, ZA Filozofijas un socioloģijas institūta reliģijas vēstures pētnieks (kopā ar Solveigu Krūmiņu-Koņkovu izdevuši Edgara Jundža doktora disertāciju un tēzes): – Edgara Jundža darbi ir piemērs tam, ka, neraugoties uz padomju režīma spaidiem, doma neapstājas. Citā valstī viņš būtu bijis pasaules mēroga zinātnieks. Būdams teologs, Jundzis nebaidījās apšaubīt tradicionālos teoloģijas pieņēmumus. Mani pārsteidz viņa lielā zinātniskā drosme un prāts. Turklāt Jundzis labi apzinājās, ka pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas viņu sagaidīs izolācija. Dīvaini, ka vēl arvien teoloģiskā vide klusē un nediskutē par Jundža pētījumu. Aizbildināties ar ķecerību jau ir vienkārši.

***

Citāti no Edgara Jundža doktora disertācijas «Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata» tēzēm:

«Visas Jaunās Derības zinātnieku pūles līdz šim izrādījušās nesekmīgas atrisināt Jēzus dzīves problēmu. Tās paliks nesekmīgas tik ilgi, kamēr Jēzus dzīves problēmas risināšanā neievedīs atpakaļ Jēzu Barabu un Jēzus dzīvei neatņems Marka nevēsturisko rāmi, kurā ievietotas divas Jēzus dzīves gleznas. Viena no šīm gleznām ir Jēzus Baraba, kurš ir pēdējais lielākais Vecās Derības pravietis, kurš ne tikai pravietoja, bet gribēja arī šos pravietojumus reizi par visām reizēm piepildīt.

Bet Jēzus Nācarietis ir pavisam jaunas dievatklāsmes nesējs, kas nav nācis bauslību piepildīt, bet atmest un tās vietā likt dievbērnības ideju. Tā ir otra glezna.»

Edgars Jundzis atklāj arī to, ka Jēzus pirmā ienākšana Jeruzalemē nenotiek Lieldienās.

«Uz Lieveņu svētkiem norāda arī Jēzus apsveikšana pie Jeruzalemes vārtiem ar zariem, kurus sajūsminātā tauta cērt no kokiem, un zāļu pušķiem, kurus tie plūc no lauka. Pasah svētkos tāda zaru ciršana un zāļu plūkšana nebija paredzēta, bet Lieveņu svētkos tieši pavēlēta. (3.Moz 23, 29-42.) Vārdi, ar kuriem Jēzus tiek apsveikts pie iejāšanas Jeruzalemē, ir ņemti no jūdu Lieveņu svētku liturģijas. (Ps 118, 25-26; Sah 9,9;Jes 62, 11;Mt 21, 5; Mk 11, 9-10).«