Volts Disnejs. Nepazīstot fantāzijas robežas

Tās autors, kura bērnība pagāja, cīnoties ar tēva despotisko dabu un paklusām apzīmējot tualetes papīru, radīja industriju, kas vēl joprojām piedāvā ceļojumu bērnības fantāzijās un kurā ietilpst ne vien kinostudija, bet arī Disnejlenda un neskaitāmi suvenīri, kas ar labi atpazīstamiem tēliem mīt, šķiet, ikkatrā mājā, greznojot krūzītes un T-kreklus.Voltam Disnejam pieder pirmā animācijas filma ar sinhronu skaņu, pirmā krāsainā animācijas filma un pirmā amerikāņu pilnmetrāžas animācijas filma. Daudzi viņa rūpniecisko piegājienu animācijas filmu veidošanā ir kritizējuši un pat zākājuši, tomēr skaidrs ir viens, ka ne pasaules kino, ne animācijas vēsture nav aplūkojama bez Disneja darbiem, turklāt – pat vēl 40 gadus pēc paša Disneja nāves – viņa dibinātajā kinostudijā top jauni tēli un varoņi, kas pievienojas gan Mikipelei un Donaldam Dakam, Pluto, Gūfijam un Bembijam, un vēl daudziem citiem, ieņemot pilntiesīgu vietu pasaules popkultūrā.

Volts Eliass Disnejs piedzima 1901. gada 5. decembrī Čikāgā, – viņa bērnības māja bija celta no koka, kāda tuvējā apkārtnē bija ne mazums, un tajā valdīja pieticība un bērnu čalas (Voltam bija trīs vecāki brāļi, un tiem pēc kāda laika pievienojās pastarīte Ruta). Vislabākās attiecības Voltam izveidojās ar Roju – abi bija gandrīz viena vecuma un nešķirami, arī tad, kad ģimene pārcēlās uz nelielu fermu pie Marselīnas Misūri štatā. Dzīve nebūt nebija no vieglajām, taču ar pareizu humora devu dienas ritēja viena pēc otras bērnišķīgā nebēdnībā. Volts sāka zīmēt, taču ģimene jau atkal kravāja čemodānus un pārvācās uz Kanzasu, kur tēvs pievērsās avīžniecībai. Gan Voltam, gan Rojam tika uzticēts avīžpuiku darbs, un viņu dienas sākās jau pulksten pusčetros no rīta, par to nesaņemot nekādu atalgojumu. Deviņgadīgais puišelis savu pienākumu pildīja arī dziļajās ziemas, kad sniega kārtas biezums pārsniedza vairākus decimetrus... Brīvos brīžus viņš pavadīja ar papīra lapu un zīmuli rokās, studēdams dažnedažādas grimases un arvien dziļāk iegrimdams paša radītajā pasaulē, kurā galvenā loma bija fermas dzīvniekiem, bet pirmo izstādi sarīkoja frizētavā, kariķēdams tās apmeklētājus.

Disnejs seniors Voltam tikai sestdienās ļāva apmeklēt Kanzasas Mākslas institūtu, kurs viņš iepazinās ar Voltu Feiferu – uzticamu draugu mūža garumā. Abi pievērsās aktiermākslai un kā duets uzstājās dažādos pasākumos, arī lokālos konkursos, kur ieguva pat pirmās vietas. Disnejs bija sajūsmā par Čārliju Čaplinu un citiem mēmā kino komiķiem, un, tiklīdz bija brīvs brīdis, grima kino repertuāra piedāvājumā. Eiropā bija sācies I Pasaules karš, Rojs bija iesaukts armijā, bet sešpadsmitgadīgais Volts ar mātes atļauju falsificēja dokumentus un kļuva par Sarkanā krusta šoferi. Viņš nonāca Francijā, kur kļuva par rotas neoficiālo mākslinieku, savu budžetu papildinot ar viegli ienākušajiem frankiem kā samaksu par zīmētajām bildītēm.

1919. gadā viņš atgriezās Amerikā un pretēji tēva izvēlētajai karjerai sāka strādāt reklāmbiznesā. Mazā kantorītī Volts Disnejs iepazinās ar Ebu Aiverku, kurš kļuva par viņa līdzgaitnieku – tieši Ebs ir Mikipeles tēla īstenais radītājs. Panākumi neizpalika, un abu kopīgi radītās, apmēram vienu minūti garās filmiņas (mūsdienu valodā – komercreklāmas), kas vairāk līdzinājās atdzīvinātiem komiksiem, pirms seansiem tika demonstrētas kinoteātros. Arī alga – 40 ASV dolāri nedēļā – šķita pat vairāk nekā pieklājīga, turklāt abi vēl nebija sasnieguši 20 gadu vecumu. Pasūtītāji uzradās cits pēc cita, un kompānija arvien paplašinājās, taču nepieredzējušais tandēms uzrunāja vien tādus pat azartistus kā Disnejs un Aiverks. Viņu ambīcijas auga, sākās filmas Alise Brīnumzemē uzņemšana (pavisam kopā 16 sērijas), un Volts iemīlējās animatorē Liliānā Boundā, kuru 1925. gada vasarā apprecēja. Pēc astoņiem gadiem un vairākām krīzēm abu ģimenei pievienojās meita Diāna, vēl pēc laika Disneji adoptēja Šeronu.

Volts atgriezās pie animācijas un radīja Osvaldu, laimīgo trusi. Visu savu enerģiju viņš koncentrēja uz zīmētajām filmām, un Osvalds bija kļuvis par galveno panākumu atslēgu. Piedzīvojumi sekoja piedzīvojumiem, humors kļuva arvien asprātīgāks.

Disneji pārvācās uz Holivudu, no radiniekiem aizņēmās naudu un darba attiecībās pieaicināja arī brāli Roju, kurš bija labs grāmatvedis. Kopīgiem spēkiem viņi lika pamatu kinostudijai Walt Disney Productions, kas drīz pārvērtās par milzu impēriju un kuras vērtība nu lēšama ap 30 miljardiem ASV dolāru. Galvenais ideju ģenerētājs bija Volts, viņam piederēja galavārds gan par varoņu vaibstiem, gan kadra kopīgo noskaņu. Tā 1928. gadā skatītājiem tika uzdāvināta Mikipele, kurai sākotnēji bija dots Mortimera vārds, – tieši peles bija Disneja sabiedrotais garajās nakts stundās, un, simpatizēdams šiem dzīvnieciņiem, savam varonim viņš piešķīra ne vien milzu ausis un apbrīnojamu apķērību un izmanību, bet arī krietnu devu nekaunības. Līdz pat 1946. gadam viņš pats ieskaņoja negantnieka balsi, bet Tvaikonis Villijs kļuva par pirmo sinhroni ieskaņoto animācijas filmu, kas galveno varoni – Mikiju – padarīja par zvaigzni! Filma pavisam drīz pēc pirmizrādes tika iekļauta Ņujorkas lielākā kinoteātra repertuārā, bet Volta Disneja vārdu apvija paša slavenākā animatora oreols un 1932. gadā viņš kā Mikipeles radītājs saņēma goda Oskaru (pirms Disneja šādu atzinību bija izpelnījies tikai Čārlijs Čaplins).

Volts maz laika veltīja ģimenei, dzirdēts pat stāsts, ka reiz viņš neatpazinis paša meitu. Koncentrējies tikai uz animācijas pilnmetrāžas filmas radīšanu, viņš labi apzinājās, kādu risku uzņēmies. Bankā aizņēmies pusmiljonu ASV dolāru (trešdaļu no filmas kopējā budžeta), Volts Disnejs ar 750 cilvēku lielu komandu sāka ekranizēt slaveno pasaku Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, kuras vieta kinovēsturē ir tikpat nozīmīga kā Deivida Vorka Grifita eposam Nācijas dzimšana un Orsona Velsa Pilsonim Keinam. Filmas radīšanā izmantota nu jau par klasisku Disneja studijai atzīstama formula: zināms stāsts, neaizmirstami komiski varoņi un lipīgas melodijas. Neveiksmes gadījumā studija būtu bankrotējusi, taču Fortūna bija pagriezusi pareizo vaigu, un kraha vietā Disnejs sagaidīja milzīgus panākumus. Astoņi miljoni peļņas (mūsdienās šī summa būtu ap 100 miljoniem) – tas bija 1930.gadu absolūtais ieņēmumu rekords, ko pēc diviem gadiem pārspēja vien Deivida O. Selznika producētais eposs Vējiem līdzi. Volts Disnejs triumfēja Venēcijas kinofestivālā un pelnīti kļuva par Amerikas kino kulta figūru, kuras izdoma nepazina robežu – vai tie bija naivi stāstiņi, vai pasaules literatūras klasikas ekranizācijas, vai dejojošu skeletu deja Kamila Sensāna komponētās mūzikas pavadījumā.

Turpinot apgalvot, ka nauda ir vien instruments mērķu piepildīšanai, Disnejs turpināja arī meklēt arvien jaunus ceļus uz skatītāju sirdīm. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir filma-koncerts Fantāzija, 1940, kas diemžēl palika sava laika skatītāju nesaprasta – divas stundas abstraktas vizualizācijas klasiskās mūzikas pavadībā nebija tas, kas nodrošinātu milzu peļņu un skatītāju mīlestību. Oskara Fišingera radītais filmas mākslinieciski avangardiskais tēls, kurā manāma ne viena vien atsauce uz Vasīlija Kandinska daiļradi un skan Baha un Igora Stravinska, Musorgska un Šūberta mūzika – tas bija pārāk ekstravaganti!

No saviem darbiniekiem Disnejs pieprasīja pilnīgu atdevi, kaut arī algas maksāja dikti niecīgas un tikai pucēja pats savu vārdu un slavu. «Es neveidoju filmas, lai sapelnītu naudu. Es pelnu naudu, lai veidotu arvien jaunas filmas,» – tā Disnejs reiz atzinās. Taču šādai patvaļai pienāca loģisks gals. 1941. gadā viņu pārsteidza divus mēnešus ilgs streiks, un Voltam Disnejam mazliet vēlāk nācās ciest arī savu nebūt ne liberālo politisko uzskatu dēļ. Proti, pēc II Pasaules kara viņš sadarbojās ar «raganu prāvu» organizētājiem, tādējādi zaudēdams uzticību un cieņu un tajā pašā laikā visās savās nelaimēs vainodams ebrejus, nēģerus un komunistus. Viņš kļuva par ziņotāju, 1950. gadu sākumā regulāri atstāstīdams savu paziņu izteikumus, un soli pa solim paplašināja savu impēriju. Disneja studijas paspārnē tika uzņemtas dabas un izglītojošās filmas un filmas visai ģimenei, un kā bērnības revanšu viņš radīja Disnejlendu, par galveno patērētāju iedomādamies pats sevi pirms daudziem gadiem: puisēns, kuram nebija nevienas rotaļlietas... 40 kilometrus no Losandželosas 1955. gada jūlijā atklāja atrakciju parku, kas aizņēma 70 hektārus un kas vēl joprojām ir Volta Disneja pats ienesīgākais un grandiozākais projekts.

No šīs pasaules viņš aizgāja 1966. gada 15. decembrī, atstādams fantāzijas robežas nepazīstošu pasauli, taču dzīva ir leģenda, ka dižā animatora ķermenis ir sasaldēts un viņš, kad zinātnieki būs atklājuši, kā tas iespējams, atgriezīsies, lai pasauli pārsteigtu vēlreiz.

Savas dzīves laikā Volts Disnejs saņēma 22 Oskarus, no kuriem četri ir Goda balvas, un

48 nominācijas Oskara balvai, tā iekļūstot Amerikas Kinoakadēmijas vēsturē kā vēl joprojām nepārspēts rekordists. Balvu klāstam noteikti jāpievieno trīs Zelta Globusi un septiņas Emmy balvas; viņš triumfējis gan Berlīnes, gan Kannu, gan Venēcijas kinofestivālos. Holivudas Slavas alejā Volta Disneja vārdā nosauktas divas zvaigznes – viena par nopelniem kino, otra televīzijā.