Dejas ar krūtīm jeb Kas slēpjas aiz Anetes Sončikas ārienes

Pastāvīgā smalku ballīšu un jautru tusiņu apmeklētāja Anete Sončika (25) ir izpelnījusies gan vietējās Parisas Hiltones, gan Pamelas Andersones «titulu». Tiesa, viņai līdz Hiltonu miljoniem un Pamelas seriālu panākumiem vēl, ai, cik tālu, un vai vispār kādreiz būs? Mazliet labāk Anetei sokas ar pielūdzējiem un mīlas stāstiem, bet, kā saka, viss vēl priekšā. Īpaši piesaista viņas efektīgā āriene.

Bail no kamerām

Mēs ar Aneti tiekamies kādā pēcpusdienā vienā no krastmalas bāriem restorāniem. Anete atvainojas, ka sarunas laikā ēdīs pusdienas, jo, kopš viņa ir iesaistījusies šova «Dejo ar zvaigzni» avantūrā, laiks paiet vienā vāveres ritenī. «Esmu gulējusi tikai dažas stundiņas, jo vakar ar savu deju skolotāju Rihardu Mailīti trenējāmies no astoņiem vakarā līdz pat trijiem naktī.»

Un šoreiz tas nav pārspīlējums, viņas teikto var apliecināt arī mūsu fotogrāfs, kurš jau krietni pēc desmitiem vakarā «Marie N» studijas deju telpās knipsēja, kā Anete iestudē numuru no oskarotā mūzikla «Čikāga».

Treneris Rihards Mailītis bija patīkami pārsteigts par savas audzēknes centību, lai arī sākumā mazliet mulsinājis, ka visur, kur parādās šī slaidā blondīne, viņai pakaļ skrien ziņkārīgo bari, bērnus ieskaitot. Kas Aneti pamudināja piedalīties šovā?

Vilinošie piedāvājumi

Anete arī neko īpaši neslēpj: «Man jau iepriekš ir bijusi virkne piedāvājumu piedalīties divos «dziedošajos» šovos. Uz šiem uzaicinājumiem atbildēju apmēram tā: es varētu darīt jebko, tikai ne dziedāt! Ja nav balss, tad nav. Mani pat savā laikā no kora izmeta. Vispār īsti nesaprotu, kā daži, kuriem nav nekādu muzikālo dotību, ir piekrituši piedalīties šajos šovos. Bet televīzijas producenti uzķēra manu iekšējo noskaņojumu un noteica: «Ahā, negribi dziedāt? Nu tad mums tūlīt būs viens «dejojošais» šovs!»

Ilgi domāju, bet beigās tomēr nepiekritu būt par «Dejo ar zvaigzni 2» pastāvīgo dalībnieci. Jāatzīst, ka varbūt arī nobijos, jo man patiesībā ir bail no TV kamerām. Tikko mani intervēja «Bez Tabu», un faktiski tā bija pirmā reize, kad runāju kameras priekšā! Atceros, jau skolas laikā, kad bija jāuzstājas kaut vai klases priekšā, pārņēma drebelīga un bailīga sajūta. Tomēr beigu beigās, kad producenti piedāvāja šovā piedalīties tikai vienreiz kā viesdejotājai, nodomāju — labi, uz to es parakstos! Vismaz nevarēs mani izbalsot, kaut gan no žūrijas vērtējuma man tik un tā ir nedaudz bail! Pašlaik varu teikt, ka esmu iegājusi īstā azartā. Dejas sagatavošanai tika atvēlēta tikai viena nedēļa, un mēs trenējāmies katru vakaru līdz vēlai naktij, lai pēc tam es varētu būt pārliecināta — lai arī kāds izdevās vai arī neizdevās priekšnesums, es darīju visu līdz galam, ko vien varēju. Man paveicās arī ar deju partneri Rihardu, kurš, lai gan ir piecus gadus jaunāks par mani, nedēļas laikā kļuva par autoritāti dejošanā. Viņš ir ļo-o-oti pacietīgs, mēs labi sastrādājāmies, lai gan mana vienīgā pieredze dejošanā ir bijusi bērnībā, kad dejoju tautiskās dejas.»

Tajā pašā laikā Anete klusi noteic, ka treniņu nedēļas laikā bija jūtams tāds nogurums, ka pat kafija vairs nelīdzējusi... Bet tam visam ir savs mērķis. «Pierādīt sev pašai, ka es to varu!» Anetei iemirdzas acis.

Ballējas tikai vienreiz nedēļā

Lai arī presē Anete tiek regulāri manīta smalko aprindu ballīšu hronikā, viņa atzīst, ka šis tēls ir pārāk uzpūsts.

«Ballītes es apmeklēju tikpat daudz, cik vairums citu mana vecuma cilvēku — parasti kādu vienu vai divas reizes nedēļā. Nav tā, ka es staigāju tikai pa ballītēm kā tāda Parisa Hiltone, man taču katru rītu bērns jāved uz bērnudārzu! Man vispār nepatīk, ka ar kādu salīdzina. Kādā žurnālā mana bilde bija blakus Pamelas Andersones bildei. Es biju piemeklēta līdzīgā kleitā, un aiziet...»

Sarunas gaitā Anetei piezvana mamma, ar ko viņa mirkli pačalo.

«Es jau par publikācijām pārāk nesatraucos, tikai žēl, ka vecākiem tas viss jālasa. Jo lieki teikt, ka viņiem šāda ažiotāža ap mani ļoti nepatīk...» Anete skumji piebilst. «Vistrakākais, ko esmu par sevi dzirdējusi, ka es nodarbošoties ar labdarību un ziedošu savus krūšu implantus labdarībai. Tas nu bija pāri visam! Man laikam jau ir uzlikts kaut kāds zīmogs no sabiedrības puses. Lai arī man ir izveidojusies zināma atpazīstamība, ikdienā to nejūtu vai arī drīzāk nepievēršu tam uzmanību — vienkārši dzīvoju savu dzīvi un viss, īpaši neiespringstot uz negācijām.»

Vai nākotnē vēlas sevi redzēt šovbiznesā?

«Nākotnes plānus vēl neesmu skaidri noformulējusi. Tagad man ir jāuzraksta bakalaura darbs jurisprudencē, bet uzreiz varu pateikt — tas noteikti nav mans īstais lauciņš. Pašlaik es audzinu meitiņu Patrīciju un nedaudz palīdzu biznesa lietās savam draugam Oskaram (Barševskim junioram — aut.). Es neesmu no tiem, kuri strādā visu darba dienu, bet diena paiet ļoti ātri. No rīta aizvedu meitiņu uz bērnudārzu, tad dodos savās darīšanās šur tur, un drīz vien jau vakars klāt. Tagad, kad piedalījos šovā, Oskars priecājās, ka esmu aizrāvusies ar kaut ko tik ļoti un azartiski.»

Grib, lai meitiņa spēlē tenisu

Vai daudz laika aizņem arī sevis kopšana un uzturēšana formā?

«Protams, tas aizņem laiku, bet nav visas dienas garumā katru dienu, kā daudzi varētu domāt. Vēl viens no maniem hobijiem ir teniss. Tikai nožēloju, ka to sāku spēlēt pārāk vēlu, lai ko sasniegtu lielajā sportā. Reizēm kļūst neērti, kad redzu, ka mazi bērni kortos brīžiem spēlē izveicīgāk par mani. Gribētos, lai Patrīcija, kurai tagad ir tikai divi gadiņi, arī spēlētu tenisu un to darītu jau kopš bērnības, lai vēlāk varētu cerēt uz labiem rezultātiem. Redzu, viņai jau tagad tas patīk — bērns ar aizrautību vēro mani spēles laikā, ar prieku staipa raketes,» Anete smaida.

Te var piebilst, ka baumas par to, ka Anete tikai skraida pa ballītēm, bet meitiņu audzina viņas tēvs Spānijā, patiesi ir pārspīlētas, Anete ir gluži tāda pati mamma kā visas.