Rūdītā optimiste

Un filmu lomas! Matilde izcilajā Leonīda Leimaņa filmā «Purva bridējs», Anna Aleksandra Leimaņa «Vella kalpos» un tautā allažiņ citētā «es kā vēsturniece» Dagnija Jāņa Streiča «Limuzīnā Jāņu nakts krāsā». Un vēl dziedāšana koncertos un brīvdabas mūziklos, dzejas lasījumi... Domājat, ka aktrisei pirms 70. dzimšanas dienas ir daudz laika runāties? Nekā nebija! Jāspēlē izrādes – profesora Šustera kundze «Varoņu laukumā», nesen Rīgas Latviešu biedrībā skatītāju ovācijas piedzīvoja Ārijas Elksnes dzejas lasījums un sākušies mēģinājumi Jāņa Jurkāna komēdijai «Dzīvīte, dzīvīte... Otrā sērija».

Tiekamies Dailes teātra ģērbtuvē. Uz aktrises galdiņa zem stikla fotogrāfijas. Pāvests Jānis Pāvils II baltā tērpā gaišu seju iet, zaļas dabas apņemts. Un daudzas bildītes ar Olgu Dreģi teātra lomās. Par aktrises lomām un dzīvi drīzumā nāks klajā Irēnas Lagzdiņas grāmata «Izslāpums», kurā var lasīt:

«Kad zvaigznes stars tuvojās zemei, tas pārslīdēja pāri Dreģu nama saimes istabai, un pasaulē nāca Olga. Savu zvaigzni, tās stara karsto pieskārienu vai mudinošo dzēlienu Olga sajutusi vairākas reizes dzīvē un arī uz skatuves. Zvaigzne viņu gan žilbinājusi, gan aizvien triekusi pa galvu pa kaklu pretī izziņai, pretī atklāšanas brīnumam.»

– Vai, jau maza būdama, apjautāt, ka būsiet aktrise?

– Mamma man to pareģoja. «Olga jau man ir dzimusi aktrise,» viņa teica. Vecāki mani bieži mudināja, lai attēloju mūsu ģimenes piedzīvoto. Piemēram, šādu gadījumu. Bēgļu gaitās bijām nonākuši Rāvijas purvos un kopā ar citām ģimenēm slēpāmies kādā pagrabā. Pēkšņi ienāca krievu virsnieks un teica, ka tūlīt laidīšot «Katjušas» darbā, lai bēgot, kas grib dzīvi palikt. Izskrējām ārā, mazākie bērni vecākiem pie rokas. Klusu bēgām caur nomīnēto purvu. Tur uz zemām ragutiņām gulēja ievainoti karavīri – nosaitēti, asiņaini. Ragutiņās bija iejūgti suņi. Es pakritu uz viena mirušā, kuram acis ar plēvi pārvilktas. Līdz šai dienai nevaru to skatu aizmirst. Pēc kāda laika gan šo bēgšanu, gan citas kara laika briesmas attēloju komiski. Bērna psihe laikam tā ir iekārtota. Un visi smējās, kad teicu: "Neraudi, neraudi, nāve klāt!»

– Skaidrs, ka tādam cilvēkbērnam ceļš tikai uz skatuvi. Īpaši, ja piemīt tāds skaistums un samtaina balss...

– Aktieros iestājos pavisam nejauši. Mācījos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā Režijas fakultātē. Tolaik Eduards Smiļģis dibināja III studiju. Mana māsa dziedāja akadēmiskajā korī, zināja šo to no mākslas un mudināja mani, lai taču aizeju uz aktieru iestājeksāmeniem. Man lika spēlēt etīdi par ugunsgrēku, kurā bija jāglābj bērns. Ne es zināju, kas ir etīde, bet kaut ko tur darīju – skrēju, kliedzu. Un tad bija jāspēlē dzīvnieki. Man tika kaza. Ar kazas atveidojumu kļuvu slavena, to kazu ievēroja visi. Tikai vēlāk saproti, ka aktiera profesija ir milzīgs darbs. Ja neesi pozitīvi uzlādēts un fiziski spēcīgs, tad nespēj cilvēkiem neko sniegt ne uz skatuves, ne dzīvē. Visu mūžu aktiera misiju esmu jutusi tādā veidā – vairāk dot skatītājiem nekā pašai baudīt, būt. Un vēl – caur personiskiem zaudējumiem tikt pie apskaidrībām.

– Ko jūs esat zaudējusi?

– Vai Dieviņ, veselību, privāto dzīvi. Kas tad sievietei varētu būt dārgāks?

– Jums bija jāizšķiras starp teātri un dzīvi un jūs izvēlējāties par labu skatuvei?

– Tas nav kā veikalā izvēlēties, ko paņemt no plauktiņa. Bet, ja tevi ir ierāvusi skatuves stihija, tad ir jāiemācās atteikties, zaudēt. Paldies Dievam, esmu katoliete, un man nav grūti atteikties. Tagad gan māca – es esmu tā vērta, esmu visvarena. Milzīgas pretrunas...

– Uz teātru skatuvēm jau arī redzamas pretrunas, izdabāšana ārišķībai, bezgaumībai...

– Pasaulei būsim interesanti tikai ar to, kas ir mūsu. Sargāsim savu latviskumu. Tas ir arī aktiera pienākums – tautas pamatvērtības nosargāt un par tām runāt. Mans aktrises mūžs ir ārkārtīgi dāsns ar lomām, kas runā par ētiskām vērtībām. Un ne tikai lielajās ideju drāmās. Jāņa Jurkāna luga "Dzīvīte, dzīvīte» jau piedzīvojusi 100. izrādi, pērnā gada rudenī četrpadsmit reizes to spēlējām arī ASV un Kanādas latviešu publikai. Tagad mēģinām "Dzīvīte, dzīvīte... Otrā sērija». It kā necila ludziņa, bet tautai vajadzīga. Tā ir par mūsu ikdienu, sadzīvi. Par to, kur mūs var iegrūst sociālā netaisnība, kāda pašreiz valda mūsu valstī. Par to, kā kļūstam viens pret otru nedzirdīgi, pazaudējam cilvēcīgumu, vairs nemākam sarunāties ne ar vīru, ne ar bērnu, ne skolotāju. Izrāde ir brīdinājums.

– Arī citu teātru ļaudis brīdina...

– JRT režisors Alvis Hermanis savā esejā skarbi teic: "Īstenībā Latvija ir beigusi pastāvēt.» Arī es baidos, ka Latvija varētu kļūt par ekonomisko zonu uz Eiropas fona, bet nekad neteikšu, ka Latvijas vairs nav. Tad mēs grēkotu pret saviem senčiem, pret vecākiem. Latviešos ir kaut kas tik spēcīgs – milzu dziļa garīgā sakne. Un to saglabāt mums ir uzdevums no Visuma, Kosmosa, Dieva – sauciet, kā gribat. Bet pateikt, ka Latvija šodien ir beigusies tikai tāpēc, ka miljardieri plēšas pie teikšanas? Tas Latviju neiznīcinās, nekas mūs nav iznīcinājis! Ārija Elksne saka: "Nav tāda likuma vai varas, kas var no senčiem atbrīvot.» Dzejniece aicina – turēsimies kopā, mums ir viens vienīgs ugunskurs, mums nav citas izejas. Elksnes dzeja ir tik aktuāla šodien, ne velti Rīgas Latviešu biedrības zāle bija pārpildīta, ļaudis piecēlās kājās un aplaudēja.

– Jauki, ka jums nav zudusi kaisle vērot sabiedrību un gan lomās, gan dzejas lasījumos iestāties par patiesām, tautai dzīvīgām vērtībām. Kāds bija jūsu deputātes laiks Saeimā?

– Tas ir tā, kā Rainis saka: dzīvs un miris kopā der.

– Piedodiet, ka smejos, bet vai teiciens jāsaprot tā, ka tikai daļa deputātu ir dzīvi savā darbībā?

– Es domāju tajā cēlākajā nozīmē. Ja deputāti mācītos no senču gudrības un ar to dzīvotu tālāk – tad tik tiešām dzīvs un miris kopā derētu. Darbs parlamentā manai cilvēciskajai apskaidrībai deva ļoti daudz. Turklāt esmu lepna, ka 5. Saeima nobalsoja par armijas izvešanu, par latviešu valodu. Bet lielākā piemiņa no deputātes gadiem ir notikums Aglonā. Pāvesta vizītes laikā biju ielūgta uz ceremoniju Aglonā un saņēmu dievmaizīti no Jāņa Pāvila II rokas. Es augstu vērtēju, ko viņš cilvēces labā ir izdarījis, un esmu ļoti laimīga, ka piedzīvoju šo tikšanos. Mani radinieki sēdēja dievlūdzēju pulkā un raudāja. Saeimas gados sapratu, kā top likums. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Sešpadsmit gadu laikā Latvijā esam tik ātri skrējuši, ka daudz kas nepareizs ir ieviesies.

Bet tas viss pāries un mainīsies. Man patika, kā Ilze Indrāne savā jubilejā teica, ka agrāk savu dzīvi plānojām piecgadēs, un tas viss ir aizgājis. Bet ābeles, kas zied pie loga, vienmēr ziedēs.

– Filozofisko pieeju norisēm un optimismu esat mantojusi no mammas vai tēva?

– Vakaros mamma mācīja rotaļas, dziedājām, dancojām. Tētiņš taisīja ragavas, karotes, kāpostu mucas, sviesta ķipjus, traukus. Mēs, bērni, bijām blakus un visus tos darbus redzējām. Kad kūtī dzima jēri, gājām skatīties. Iemīlēju lauku darbus, tēvam līdzi aiz arkla ejot. Tētiņš stāstīja, kas tas par putnu, kas tā par zālīti, kuram augam tā saknīte. Man bija žēl sliekas, kuru lemesis bija pārrāvis uz pusēm. Domāju, kā to kopā salīmēt, kā glābt. Tētiņš teica: nekas, stārķis apēdīs. Tur jau bija tā dabas filozofija. Ģimenē noteicošā bija doma, ka jādzīvo saviem bērniem. Mēs bijām astoņi. Septiņus bērnus vecāki izskoloja, viena māsiņa no mums šķīrās agrāk. Mūs audzināja pirmām kārtām būt labiem. Cilvēks jau sākas no atteikšanās. No tā, ko var sev aizliegt, kur sevi var piebremzēt. Nevis tikai kampt, grābt, kas šobrīd ir tik izteikti. Bet laiks un liktenis jau cilvēku apstādina. Vai nāk slimība vai atgadās kāda nelaime, un cilvēkam jāsāk domāt. Un latvietis jau nu ir tas, kurš apdomāsies. Esmu rūdīta, ellēm cauri gājusi optimiste, un ticu, ka arī šoreiz dzīve sakārtosies uz labu pusi. Un pastāvēs gan tauta, gan ģimene.

– Jā, jūsu ģimene dzen atvases – jums ir nepilnu gadu vecs mazdēliņš. Tolaik, kad jums piedzima meita, žurnālos bija jūsu abu foto, kur jūs laimē starojāt. Kā ir kļūt par vecmāmiņu?

– Citiem manā vecumā mazbērni jau augstskolas beidz, bet man liktenis iekārtojis, ka man ir vēl klēpja mazbērniņš. Kā es priecājos būt ar viņu kopā! Skatīties, kā viņš pieturēdamies čāpuļo – dzīvībiņa taču ir brīnums! Justs ir tik labvēlīgs un priecīgs par pasauli, tik zinātkārs, aktīvs. Nupat meita ar znotu man uzdāvināja skaistu dāvanu – kopīgu braucienu uz Romu. Viņi man parādīja Vatikānu. Justs izpriecājās par visiem eņģeļiem Siksta kapelā. Brīnišķais piedzīvojums bija arī kā klauvējiens – tev pašreiz vairāk ir jābūt ģimenē, jābūt klāt ar savu pieredzi, varēšanu, palīdzīgu roku.

Justam būs gads, meitai trīsdesmit, man septiņdesmit. Paldies Madonas muzejam par manas jubilejas izstādi! Kas to zina, vai nākamā maz būs, jo dzīvē katram ir atvēlēts savs laiks.

– Bet jūs taču esat dzīvāka par dzīvu un aizvien vēl vingrojot stāvat uz galvas!

– Jā, bet es arī kapā varbūt uz galvas nostāšos (smejas)!

– Turklāt jūs esat krietni temperamentīgāka par vidējo latvieti...

– Man tas nāk no asiņu sajaukuma. Mammas tēvs bija polis. Tēvam savukārt baltkrievi senčos.

Dzirdot pieminam Olgas Dreģes temperamentu, sarunā iesaistās arī viņas teātra ģērbtuves kaimiņiene un kolēģe Venta Vecumniece, kura savulaik bijusi gan jauno aktieru uzņemšanas komisijā, gan pasniegusi aktieru meistarības kursu.

– Bija jau vēls, bet Olga Dreģe un Helga Dancberga gaidīja, lai uzzinātu lēmumu. Mēs, uzņemšanas komisija, ejam ārā, un viņas jautā, vai ir tikušas aktieros. Teicu: abas ir uzņemtas, lai iet mierīgi mājās. Tad viņas viena otru apķēra un sāka lēkāt, spiegt un kliegt. Tas notika pie vecā Dailes teātra ieejas pusvienos naktī.

Pēc studijām gala eksāmenus skatījās Eduards Smiļģis. Ļoti gribēju, lai viņš Olgu ievēro un paņem teātrī. Sēžu blakus Smiļģim, un Olga tik temperamentīgi spēlē! Smiļģis saķer manu roku un saka: «Tā ir Dailes teātra aktrise! Viņai ir temperaments!» – Venta Vecumniece lieliski atdarina Smiļģa runas manieri, uzburdama sen pagājušus spožus laikus. Arī Venta Vecumniece gatavojas «Dzīvīte, dzīvīte... Otrā sērija» mēģinājumam un par pirmo «Dzīvīti, dzīvīti» teic:

– Izrādē Olga nenoiet no skatuves. Es nezinu, kā viņa var izturēt. Viņas izturība ir apbrīnojama, un visi ir pieraduši – lai vai kas, bet Olga jau to varēs. Aizsmakusi, pusdzīva viņa iet un dzied, un spēlē. Kur viņai rodas tie iekšējie garīgie spēki? Olga ir ļoti sīksta.

Ir divas, par kurām var teikt – trakas aktrises. Elza Radziņa un Olga Dreģe, kuras ir spējušas veikt neiespējamo.

Olga Dreģe tik smej savā kontraltā: – Viss no senčiem pārmantots!

Paldies Madonas muzeja līdzstrādniekiem par palīdzību raksta tapšanā!