Ejam ķekatās!

Masku gājieni ir populārākā ziemas saulgriežu tradīcija visā Eiropā. Maskās ļaudis mēģina attēlot tos iedomātos garus, kurus cenšas atvairīt, vai kuru labvēlību iegūt. Ar laiku masku gājienu sākotnējā maģija izzuda, un tagad tiem ir jautras spēles nozīme, ko var realizēt ģimenes, draugu lokā.

Maskotos gājienus bieži dēvēja par budēļiem, ķekatām, kūjniekiem, čigāniem, danču bērniem u.c.

Pārģērbšanās notika gan cilvēku maskās, gan citādās. Cilvēku maskās meklējams senākais maskošanās pamats - veļu kults, mirušo senču gari, kas caur maskām atgriežas apraudzīt dzīvos. Pārģērbtā galvenais uzdevums ir panākt, lai viņu nevarētu pazīt ne pēc izskata, ne pēc balss. Šai nolūkā mutē jāņem kāds priekšmets, piemēram, no kartupeļa vai kāļa izgriezti liekie zobi, un skaļā, pārvērstā balsī jābrēc. Seju visvieglāk noslēpt it, to aizsedzot. Vīri mauca dziļi uz acīm cepuri, bet sievas tīstījās lielos lakatos. Primitīvu sejas masku varēja izgatavot no drānas, kažoka, mizas, koka, zeķes. Citkārt maskai malās piesēja aukliņas un pret acīm, degunu un muti izgrieza caurumus.

Viens no vienkāršākajiem pārģērbšanās veidiem ir uzvilkt uz otru pusi izgrieztas drēbes, sevišķi kažoku. Pie jostas tiek piekārti dažādi zvani un zvārguļi, koka duncis. Citkārt apģērbu apšuva ar izkrāsotām ēveļskaidām, lupatiņām. Jo raibāks un dīvaināks izskatījās ķekatnieks, jo vairāk ticēja viņa maģiskajam spēkam. Bieži vien sievietes un vīrieši mainījās apģērbiem - ne tikai jokiem, bet arī auglības vairošanai.

Čigāni parasti ieradās ar visu lielo saimi, čigāniete zīlēja, bērni dancoja, turklāt līdzi tika ņemts arī lācis, kas bija kārtīgi jāizdīda.

Populārākās ķekatu maskas

• Lāci visvieglāk atdarināt, apvelkot kažoku uz otru pusi. Zem kažoka, uz muguras tika piesiets dēlis vai panna, lai lāča dīdītājs varētu skaļi klaudzināt.
• Dzērbe satinās lielā lakatā, rokās turēja garu koku, kam galā uzmaukts zābaks.
• Zirgs ar jātnieku. No koka vai stieplēm pagatavo rāmi ar zirga galvu un pārklāj to ar segu. Cilvēks uzsēžas rāmim virsū, un iet ar savām kājām. Zirga sānos piesien zābakus, bet īstās kājas paliek neredzamas zem segas.
• Āzis vai kaza ir ļoti iemīļota maska visā Latvijā. Arī par āzi var pārtapt ar izvērsta apģērba palīdzību, vienīgi galvai jāpiemēro ragi. Kam Ziemassvētkos āzītis vai kaza iebada, tam būs īpaši auglīgs gads.
• Īpašu auglību vēl nodrošina siena gubiņa. Tās gatavošanai ņēma lielu lakatu vai drēbi, kuras augšmalu piestiprināja lielas nūjas galā, bet apakšmalu - pie stīpas. Tad visu pārsedza (apšuva) ar sienu, bet apakšā palīda cilvēks.
• Visā Latvijā ir pazīstama arī Nāves maska. Tēls ietinies baltos palagos, ar sirpi vai izkapti rokā, seja - balta, bet acis - tumšas. Nāve līdz ar tumsu iznīcināja visus ļaunuma perēkļus. To, kuru Nāve izdancināja vai aizskāra, neņems nekādas kaites un vājumi.

Pēc seniem ticējumiem burvības piepildās tikai ar noteikumu, ja cilvēks maskā palika nepazīts.

Ķekatnieki parasti nāca ar lielu troksni, ko panāca ar dažādiem katlu vākiem, pannām, karotēm, dzelzs un koka saimniecības rīkiem, zvaniem, bungām.

Saimnieki atvēra durvis un ar dziesmām aicināja ķekatniekus iekšā. Ja kāds baidījās no ķekatniekiem vai nelaida iekšā, to apdziedāja, bet, ja vēl nelaida namā, tad priekšā durvīm aizvēla ratus vai ko smagāku.

Izmantoti materiāli no «Zvaigzne ABC» izdotās Inetas Bērziņas grāmatas «Ziemassvētki».