Ziemassvētku leģendas

Dzīve turpināsies, dienas ritēs savu ierasto gaitu un tikai pa vidu būs bijuši mirkļi, kuros mazliet vairāk uzmanības būsim veltījuši saviem mīļajiem un sev pašiem. Būsim centušies ikdienas steigu atbīdīt malā un mierīgi palūkojušies apkārt, lai ieraudzītu vai kādam nav vajadzīga mūsu palīdzība, kad būsim apdomājuši, ko esam paveikuši un kas vēl veicams.

Tas, protams, ir laiks pirms Ziemassvētkiem, kurš pie mums atnāk iepirkšanās steigas pār-ņemts. Apkārt ir tik daudz košu reklāmu un vilinošu piedāvājumu, ka bieži vien mūsu steidzīgais pilsonis, kura ikdiena pakārtota komercijai, aizmirst šo svētku patieso būtību – uzgavilēt labajam, atvērt savu sirdi labestībai un sakārtot sevi un savu iekšējo pasauli.

No senseniem laikiem Ziemassvētkiem ir bijusi divējāda daba. To saknes meklējamas pagāniskajā ticībā, kad saulgriežu laiku uzskatīja par brīdi, kad tumsa cīnās ar gaismu – ļaunais ar labo.

Tomēr šī cīņa nav «uz dzīvību vai nāvi». Gan tumsa, gan gaisma, gan labais un ļaunais vienkārši pastāv viens otram līdzās, lai saglabātu līdzsvaru itin visā. No folkloras viedokļa raugoties Ziemassvētki ir laiks, kad tumsa ir uzvarējusi un līdz ar šo uzvaru radījusi priekšnoteikumus  jauna cikla  – jauna attīstības stadijai.

Senajiem latviešiem Ziemassvētki ir vienīgie no četriem saulgriežu svētkiem, kuru nosaukumā ietverts vārds svētki. Ja pieņem, ka tas atvasināts no vārda svēts, kura sākotnējā nozīmē ir – balts, tīrs spodrs – tad mazliet skaidrāks kļūst arī šo svētku saturs. Šo nozīmi svētki saglabājuši tikai kristīgajā ticībā, jo, piemēram, ebrejiem, kuri tieši nesvin šos svētkus, īpašu uzmanību velta jaunā gada (kas arī ir ap to pašu laiku) sagaidīšanai. Un tajos pieņemts uzvilkt jaunas, vēlams baltas krāsas drānas.

Ziemassvētki ir atdzimšanas svētki. 274. gadā Romas imperators Aureliāns, lai stiprinātu savu pagānisko valsti, ieviesa īpašus svētkus – Natalis Solis Invicti – Neuzvaramās saules svētkus, kurus svinēja 25. decembrī. Kristīgā pasaule, kura toreiz vēl nebija īpaši stipra, reaģēja ar savu svētku ieviešanu – tajā pat datumā sākuši svinēt Jēzus Kristus dzimšanas dienu, kas ir «pasaules Gaisma» (Jāņa evanģēlijs 8:12) un «Taisnības saule» (Mateja evanģēlijs 3:20). Ziemassvētku svinēšana faktiski ilgst 12 dienas, kuru laikā kristīgās pasaules cilvēki, apmeklējot dievkalpojumus, izdzīvo atsevišķas Jēzus dzīves epizodes – dzimšanu, Austrumu gudro ierašanos un kristības.

Nedrīkst aizmirst arī atšķirīgos kalen-dārus, jo pareizticīgie un vecticībnieki atzīst tikai Austrumu kalendāru, pēc kura Ziemassvētki ir 7. janvārī, bet pārējās konfesijas tos atzīmē pēc Rietumu kalendāra - 25. decembrī.

Mūsdienās notiek dažādu konfesiju «pārklāšanās», līdz ar to Ziemassvētku svinēšanā reliģiskās tradīcijas lēnām zaudē savu aktualitāti un vairāk tiek ievērotas tās tradīcijas, kuras katrai tautai tuvākas mentālā un pasaules redzējuma ziņā.

Tradīcijas kristīgajās konfesijās

Luterāņiem tas ir Kristus piedzimšanas laiks. Spilgta atšķirība no citiem ir tāda, ka luterāņu baznīcās šajā laikā skan dziesmas, kuras palīdz radīt patīkamu noskaņu un varētu gremdēties klusās pārdomās par aizvadīto laika posmu. Taču tas nenozīmē, ka šie svētki ir skumji un klusi. Gluži otrādi! Dziesmas aicina cilvēkus līksmot un gavilēt, jo ir taču noticis kas labs – Jēzus ir dzimis, lai nāktu pie mums. Svētku laiks ir no 24. decembra līdz 6. janvārim.

Romiešu katoļiem tas ir apceres laiks, pirms kura tiek ievērots gavēnis. Tāpēc svētku galdā nav gaļas ēdienu. Roma ir tā vieta, kur mūsu ēras 336. gadā pirmoreiz atzīmēja kristīgos Ziemassvētkus. Svētki ilgst astoņas dienas un tajos ir pieņemts priecāties.

Septītās dienas Adventisti neatzīst tos svētkus, kuri nav izcelti Bībelē - tātad arī Ziemassvētkus. Taču mūsdienās arī viņi tos atzīmē ar eglītes rotāšanu, dāvanu došanu un saņemšanu, ziedojumu vākšanu, bet pats svarīgākais svētku laikā ir atgādināt sev un citiem par Jēzu Kristu un viņa darbiem.

Baptistu draudzes, līdzīgi luterāņiem un katoļiem, svin Kristus dzimšanas svētkus. Šai konfesijai ir diezgan ilgs svētku laiks, jo tas sākas ar Adventi, kulmināciju sasniedzot 24. decembrī. Šajās draudzēs Ziemsvētku laiks īpaši tiek veltīts veciem ļaudīm.

Mazliet atšķirīgas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas ir pareizticīgajiem un vecticībniekiem. Galvenā atšķirība meklējama laikā, kad noris svētki. Jo šīm draudzēm tie ir 7. janvārī. Pirms tam tiek ievērots gavēnis, kurš lielākoties tiek pavadīts mājās, kuras cenšas rūpīgi sakopt, bet ne pārāk izgreznot. Taču arī viņi neaizmirst par dāvināšanas prieku un labdarību

Kādu secinājumu varam izdarīt, iepazīstoties ar dažādajiem uzskatiem par Ziemassvētku tradīcijām? Viss ir ļoti vienkārši – lai arī kādas ticības pārstāvis cilvēks būtu, laiks pirms gadumijas visiem ir pārdomu un sevis attīrīšanas laiks. Tie ir brīži, kad tumšajos vakaros vairāk uzmanības tiek veltīts sev tuviem cilvēkiem, veciem ļaudīm un dzīves grūtdieņiem. Tas ir laiks, kad varam izvirzīt sev jaunus mērķus un modināt cerības. Lai arī kādus rituālus cilvēks pildītu šajā laikā – pagāniskus vai kristīgus, to mērķis ir viens – slavināt dzīvības rašanos.

Mūsdienu pasaulē šo svētku vissenāko būtību aizēno dāvanu pirkšanas drudzis, kurā mēs cenšamies viens otru pārspēt ar iegādātās dāvanas materiālo vērtību. Bet kāds no tā labums? Vai tāpēc kāds no mums kļuvis bagātāks vai laimīgāks?

Reiz gadījās vērot kādu paziņu ģimeni Ziemassvētku rītā, kad viņu 5 un 7 gadus vecie bērni saiņoja zem eglītes atrastās dāvanas. Mantu bija tik daudz, ka 20 kvadrātmetru lielajā istabā nekam citam vairs nebija vietas. Jā, tajā brīdī visi bija priecīgi un sajūsmināti, arī vecāki kopā ar bērniem izmēģināja jaunās rotaļlietas...

Bet pēc kāda laika tās visas bija novietotas stūrī pie daudzām citām aizmirstām rotaļlietām. Vecāki bija iztērējuši aptuveni 500 Ls īsam prieka mirklim, kurš neatstāj paliekošas pēdas. Mantiskais prieks ātri gaist, jo materiālās vērtībās, kā zināms, ir zūdošas. Kāds tad bija šo svētku ieguvums? Pamatīgi patukšots ģimenes maciņš un māmiņas dusmas turpmākajā laikā vācot pamestās rotaļlietas.

Vēlētos mudināt padomāt vai dāvanas, ja to ir par daudz, nenodara vairāk ļaunuma nekā labuma? Iespējams, jūs teiksiet, ka tā šodien ir moderna rīcība, bet varbūt tieši jūs varat būt tas, kurš ieviesīs jaunu mūsdienu Ziemassvētku tradīciju – bezmaksas dāvanu.

Daži interesanti fakti

Pagāniskajā pasaulē Ziemassvētku vietā bija nedēļu ilgas svinības par godu Saturnam. Šajā laikā cilvēki mēdza viens otru apdāvināt un vergiem bija pat atļauts nepakļauties saviem saimniekiem. Ziemassvētku vecīša jeb Santa Klausa prototipu reizēm uzskata Sv. Nikolasu. Kāda leģenda vēsta, ka, lai gan būdams savā būtībā nežēlīgs, kauslīgs un pat ļauns, viņš reiz kāda nabaga vīra meitām pasviedis maku ar naudu, lai tām nebūtu jākļūst par ielas meitām.

Kāda cita versija, kura ir tuvāka mūsdienu izpratnei par Ziemassvētku vecīti, ir saistīta ar citu dievību, kura pa debesu jumu pārvietojas ar kamanās iejūgtiem zirgiem. Viņu mēdza raksturot kā vecu vīru ar garu bārdu.

Interesanti, ka senatnē Ziemassvētku vecīša palīgi nebūt nebija labie rūķīši, bet gan viscaur melni kraukļi, kuri simbolizējuši ļaunumu.
Pavisam neierasti izskan doma, ka Ziemsvētku vecīša prototips ir saistīts ar jautru uzdzīvi, alkohola lietošanu un krogiem, taču arī tas ir vēsturiski atzīts fakts.

Plašāku rakstu lasiet žurnāla «Mans nams ir mana pils» decembra/janvāra numurā.