Vai Ziemassvētki var būt nepareizi?

Vai arī Tev ir pazīstamas šādas sajūtas? Vai varbūt Tu piederi pie tiem apdomīgajiem un prātīgajiem, kuri dāvanas meklē laicīgi, saiņo tās ar rūpību ilgi piedomājot un pārdomājot, ko katram konkrētam cilvēkam gribi dāvināt vai varbūt ar savu dāvanu pateikt? Dažkārt Tu ar smaidu nolūkojies uz tiem, steidzīgajiem, un pie sevis labdabīgi pasmīni, ka šoreiz tas uz Tevi neattiecas, bet dažkārt Tevi pārņem nīgrums, jo ikdienas iepirkšanās pirmssvētku laikā visiem rada grūtības jau minēto rindu dēļ, kuras, protams, ir kļuvušas nesalīdzināmi garākas.
Dažkārt nākas dzirdēt secinājumus, ka Ziemassvētki ir tik tālu komercializējušies, ka zudis pārsteiguma un gaidīšanas prieks. Neapšaubāmi, ka tirgotāji tāpēc jau ir tirgotāji, lai no mums patērātājem gūtu peļņu. Bet es domāju, ka Ziemassvētku sajūta ir apslēpta katra sirdī. Un tieši tas jau arī nosaka, kādas dāvanas katrs no mums izvēlas.

Viens izjūt vajadzību pēc sava statusa apliecinājuma arī šajos svētkos un izvēlas dārgas un ekskluzīvas lietas. Kādam ir iekšēja sajūta, ka nu jāsteidz kompensēt iekavēto visa gada laikā, jo ne reizi nav izrādījis interesi par kādu tuvinieku. Bieži vien šādi tiek nopirktas nevienam nevajadzīgas lietas, kuras arī iegādātas tiek garām skrienot, izmantojot pēdējo iespēju. Vēlāk apdāvinātais, nezinādams, ko ar to iesākt, atdāvina to tālāk vai noliek kādā stūrī, kur to apklāj putekļi un aizmirstība. Vēl citam smaguma sajūtu sirdī rada vainas apziņa, ko var kaut nedaudz mazināt ar dārgu dāvanu, tā parādot savu plašo sirdi. Dažiem vecākiem pēkšņi ataust atmiņā visi nokavētie bērnu pasākumi un neizpildītie mazā cilvēka lūgumi, kas nu tiek piepildīti gandrīz pilnā apjomā, pērkot vienu dāvanu pēc otras, kamēr sajūk to skaits. Bet cits attopas, ka sapircis dāvanas, kuras pats nemaz negribētu saņemt.

Bet pazūd būtiskākais. Ko es ar šo dāvanu gribu pateikt? Kāda ir tās simboliskā nozīme? Vai tā ir atvainošanās, piedošanas lūgšana vai varbūt atvadu dāvana? Vai es, pērkot šo dāvanu, esmu piedomājis par cilvēku, kuram tā domāta? Par attiecībām, kuras mūs saista, par saviem pienākumiem un atbildību tajās? Par savu ieguldījumu šo attiecību uzturēšanā?   

Un tomēr. Katram cilvēkam Ziemasvētki saistās ar šo svētku reliģisko pusi, ar izpratni par to būtību vai tieši pretēji – tiek saprasti vienīgi kā kārtējie apdāvināšanās svētki. Nav iespējams viennozīmīgi pateikt, vai Ziemassvētku reliģiskā nozīme šobrīd cilvēkiem ir kļuvusi svarīgāka vai tieši pretēji. Es tomēr domāju, ka katram tas ir dziļi individuāli, tā tas ir bijis kopš laika gala un tā būs. Viens šādu audzināšanu saņem ģimenē un citādi nemaz nespēj, cits pie savas pārliecības nonāk pieredzes ceļā. Mēs šobrīd dzīvojam izteikta individuālisma laikā, kad cilvēka veiksmīgumu nosaka tā statuss sabiedrībā, tāpēc domāju, ka daudziem tīri dabiski rodas vēlme tiekties pēc garīga piepildījuma, meklējot dzīves jēgu. Un Ziemassvētki nebūt nav tas sliktākais laiks, kad padomāt par eksistenciālām tēmām – kas es esmu šai pasaulē? ko es šeit daru? kāda ir mana sūtība? vai es dzīvoju saskaņā ar kristīgās ētikas un morāles principiem?

Neskatoties uz reliģisko piederību un pārliecību, cilvēki gaida un svin Ziemassvētkus. Daži apmeklē pusnakts misi, citi uz baznīcu dodas agrā Ziemassvētku rītā, citi savas attiecības ar Dievu izjūt kā dziļi personiskas un to nedara nemaz. Un nav pareiza vai nepareiza veida, kā svinēt Ziemassvētkus. Tomēr ir jauki, ja vismaz Ziemassvētku laikā izdodas piebremzēt trako skrējienu un pabūt kopā ar saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, baudīt vienam otra klātbūtni un nedomāt par nenomaksātiem rēķiniem un hipotekārajiem kredītiem.

Ir patiešām laba sajūta dzirdēt par cilvēku saziedotajiem līdzekļiem Ziemassvētku laikā. Ne velti to vācēji min, ka tieši Ziemassvētku laiks cilvēku makus un sirdis paver plašāk. Jo tāda jau ir šo svētku būtība – dalīties ar tiem, kuriem trūkst.

Par tēmu – ko, kā un kāpēc cilvēki sagaida no Ziemassvētkiem tiek runāts katru gadu un es nedomāju, ka varu pateikt kaut ko jaunu. Tomēr gribu uzsvērt, ka ir svarīgi, lai šai laikā, kad gaisā jūt virmojam Gaidīšanas Svētkus, tas nepārvērstos amoka skrējienā pēc lielām dāvanu kastēm zem eglītes un bagātīgi klātiem galdiem, pie kura sēž svešinieki.

Daudz svarīgāk, lai atrastos laiks kopā ar bērniem cept pīrāgus un piparkūkas, kuras piepilda māju ar Ziemassvētku smaržu. Kopā ar ģimeni izvēlētos eglīti, vienalga, vai savā privātā mežā vai tirgus laukumā, kopīgi to izpušķotu un gūtu prieku no tā. Atrast laiku, lai kopā ar savu mazo cilvēku pasēdētu un uzrakstītu vēstuli Ziemassvētku vecītim, īpaši, ja viņš vēl ir tajā vecumā, kad svēti tic, ka Ziemassvētku vecītis ar visām dāvanām ielaižas pa skursteni. Un tajā nav nekā slikta vai nosodāma, ja arī pieaugušie kaut nedaudz ļaujas šiem meliem un notic, ka tā tas tiešām arī notiek. Vai varbūt kopā ar savām pusaugu atvasēm rūpīgi sasaiņot dāvanas, kas kopīgi iegādātas mammai vai tētim, un redzēt sava bērna acīs mirdzam prieku par gatavojamo pārsteigumu. Jo tas tiek darīts kopā, kam pievienojas priecīgs satraukums un gaidas par brīdi, kad tās tiks atsaiņotas. Dažkārt dāvināšanas prieks ir tas lielākais.

Svarīgi, lai arī bērni tiek iesaistīti kopīgā apspriedē, ko šogad celt galdā Ziemassvētkos, drīkstēt paust savu viedokli, jo viņiem ir būtiski sajust piederību savai ģimenei, justies nozīmīgiem un atzītiem tajā. Varbūt varam kopīgi ar bērniem šogad izveidot kādu īpašu galda klājumu vai noformējumu? Varbūt varam pamainīt ierasto kārtību un šogad beidzot īstenot to, ko jau sen esam plānojuši, bet gadu no gada atlikuši? Bet varbūt mums jau ir izveidojušās kādas tradīcijas? Varbūt kādi īpaši rituāli, kas ļauj izjust kopību un īpašo svētku gaisotni?

Ir svarīgi kaut nedaudz ļauties sentimentam un bērnišķīgam priekam par gaidāmiem svētkiem. Atļaut sev nedaudz atvilkt elpu un pasapņot, būt kopā, būt patiesiem pret sevi un citiem. Un, lai arī statistika saka, ka apņemšanās, kuras tiek dotas Ziemassvētku laikā un gadumijā, parasti netiek pildītas, apsolīt sev, ka nākamajā gadā es centīšos dzīvot savādāk. Jo mēs katrs veidojam savu dzīvi tādu, kāda tā ir un dzīvojam to tādu, kādu esam pelnījuši.
PRIECĪGUS  UN  GAIŠUS  VISIEM  ZIEMASSVĒTKUS!!!   

Mg. psych., psihoterapeite Inese Putniece
prakses vieta LĢC Kaņieru 10a
tel. 29296838