Desmitās tiesas rēgs klīst pa Latviju

Kā «iekrīt» robežsargi

Vismaz šomēnes sabiedrībai bija tā laime uzzināt, ka Rīgas apgabaltiesa pabeigusi tiesas izmeklēšanu krimināllietā, kurā par nelikumīgu procentu maksājumu kā kukuļu saņemšanu valsts iepirkumos apsūdzēts bijušais Valsts robežsardzes (VRS) Apgādes dienesta priekšnieks Edgars Lūks un sešas citas personas. Šī tiešām ir viena no retajām (lai neteiktu, ka pēdējā laikā par līdzīgām nekas nav dzirdēts) krimināllietām, kurā prokuratūra apsūdzību uzrādījusi par amatpersonu nelikumīgu rīcību, prasot maksāt procentus no piešķirtajiem valsts pasūtījumiem. Īsumā fabula ir šāda: E. Lūks kā amatpersona lēmis par VRS Galvenās pārvaldes iepirkumiem. Apsūdzībā minēts, ka viņš vienojies ar uzņēmumu pārstāvjiem par tiesībām piegādāt preces un sniegt pakalpojumus, pretī saņemot nelikumīgu maksājumu līdz 10% apmērā no darījumu summas. Turklāt firmu vadība brīdināta — ja nemaksāšot, tad nākamreiz preču piegādātājs varētu būt cits un valsts pasūtījums aiziet gar degunu. Saskaņā ar apsūdzību E. Lūks vairāku gadu laikā saņēmis vairāk nekā 50 nelegālu maksājumu kopā aptuveni 3700 latu apmērā.

Apsūdzībā norādīts, ka E. Lūks prasījis kukuļus no firmas «Nivs» darbinieces, kuras firma piegādājusi papīru VRS Galvenajai pārvaldei, no vīrieša, kura uzņēmums veicis robežsardzes automobiļu remontu un tehnisko apkopi, kā arī no sievietes, kuras firma piegādājusi VRS Galvenajai pārvaldei saimniecības preces. Kukuļus viņam piegādājis gan starpnieks, kurš arī apsūdzēts par starpniecību kukuļošanā, gan tos saņēmis ar pārskaitījumiem kontos, kas reģistrēti uz viņa faktiskās sievas un viena apsūdzētā vārda. Robežsardzes amatpersonas 2006. gada 25. septembrī aizturēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.

Šis nevainīgais interešu konflikts!

Līdzīgi gadījumi atklātībā nākuši arī krietni agrāk, taču īpaši skaļa rezonanse tiem nav bijusi. Piemēram, 1998. gada nogalē ziņu aģentūrā LETA varēja izlasīt informāciju, ka pret Tautas partijas biedru Zinti Kalniņu ierosināta krimināllieta par kukuļņemšanu. Toreiz Valsts policija skaidroja, ka Rīgas domes Komunālā departamenta darbinieka Z. Kalniņa lieta nodota prokuratūrai un ir nopratināts arī Rīgas domes Komunālā departamenta direktors Valdis Pavliņš. Pret Z. Kalniņu ierosināta krimināllieta par kukuļa saņemšanu 450 latu apmērā un viņš tiek turēts aizdomās par kukuļa pieprasīšanu no firmas, kas vēlējusies saņemt pašvaldības pasūtījumu kādas kapsētas kanalizācijas sistēmas remonta veikšanai. Remontdarbu tāme bijusi aptuveni 3000 latu, prasītais kukulis — 450 latu.

Savukārt 2000. gadā Rīgas domes deputāts Jānis Karpovičs medijos tika vainots par nonākšanu interešu konfliktā, jo viņš vadīja konkursa komisiju, kura lēma par pašvaldības pasūtījumu piešķiršanu sociālās mājas Rīgā, Aglonas ielā 10/2, rekonstruēšanai SIA «Dobeles celtnieks», kurš kā apakšuzņēmēju izvēlējās J. Karpoviča dēla individuālo uzņēmumu. Interešu konflikts ir biežākais un maigākais formulējums, ar kādu tiek apveltītas dažādas (it kā?) nelikumības.

Revīzija konstatē...

Pagājušā gadā Valsts kontroles (VK) veiktajā revīzijā konstatēts: VK ir radušās aizdomas par iespējamu interešu konfliktu atsevišķos Rīgas pašvaldības iestāžu veiktajos iepirkumos, tomēr pierādījumu trūkuma dēļ tā tiesībsargājošajās instancēs nevērsīsies. Revīzijas mērķis bija:

- pārbaudīt un novērtēt, vai Rīgas pašvaldības pasūtījumu piešķiršana veikta atbilstoši normatīvo aktu prasībām,

- vai pašvaldības saņemto pakalpojumu apmaksas sistēma ir bijusi organizēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Tātad pērn Rīgas pašvaldības iestādēs konstatēti vairāki būtiskākie riski, piemēram, netiek piemērota likumam atbilstoša iepirkuma metode un pareiza iepirkuma paredzamās līgumcenas noteikšana, kā arī, iespējams, tiek ierobežots potenciālo pretendentu loks. Revīzijā konstatēts, ka Rīgas pilsētas pašvaldībā

- nav ieviesta vienota iepirkumu sistēma, bet šis process organizēts pa departamentiem, izpilddirekcijām, kā arī pa departamentu pakļautībā esošajām iestādēm. VK uzskata, ka vienotas iepirkumu sistēmas trūkums sarežģī iepirkumu procesa uzraudzību un kontroli, mazina darījumu caurskatāmību;

- iepirkumu procesa organizācija Rīgas pilsētas pašvaldībā nav pietiekami reglamentēta, kaut arī Juridiskās pārvaldes un Finanšu departamenta pārstāvji piedalās iepirkumu komisiju darbībā, tomēr nevienai domes struktūrvienībai nav noteikta atbildība par vispārējo iepirkumu procesa uzraudzību;

- pašvaldības pasūtījumi pakalpojumu saņemšanai ir piešķirti vienīgajam pretendentam, nepiemērojot likumā «Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām» noteikto cenu aptaujas procedūru;

- vairākos gadījumos iepirkumu līgumos nav noteikta līgumslēdzēju pušu atbildība un sankcijas par līguma neizpildīšanu.

Vārna vārnai acī neknābj

Un kā tad ar «domes desmito tiesu»? Neviens pats gadījums pašvaldības pasūtījumu gūzmā tā arī nav uziets? Jo, kā smejies, pašvaldības kuluāros klīst nostāsti par kādu Misteru Twenty, kura apzīmējums liek aizdomāties par iespējamo pašlaik maksājamo procentu summiņu no piešķirtā pašvaldības pasūtījuma.

Ko saka valsts kontroliere Inguna Sudraba? «Valsts kontrole regulāri analizē iepirkuma procesu. Vieglāk konstatēt, ja pārkāpts likums, bet grūtāk pierādīt, ja lieli cipari iekalkulēti tehniskajā specifikācijā, atzīst I. Sudraba. «Tur mums jāaug,» par savu dienestu saka valsts kontroliere. Viņa nenoliedz, ka domē nav pieķerts kāds, kurš caur iepirkumu sistēmu gūtu personisku labumu, jo tad VK darbiniekiem vajadzētu būt ar fundamentālām zināšanām jaunākajās tehnoloģijās. I. Sudraba min piemēru, ka celtniecības laikā var «ievietot gan sešu, gan desmit milimetrus biezu vadiņu», taču nespeciālistam būs sarežģīti izvērtēt, kurš no vadiņiem labāks un par kādu summu šajā gadījumā iespējams, tautas valodā runājot, uzvārīties. Līdzīgi atzīst arī Latvijas būvnieku asociācijas vadītājs Viktors Puriņš: «Tad jau Valsts kontrolē būtu jāstrādā būvuzraugiem ar augstāko kvalifikāciju, lai spētu noteikt, vai tāmē ietvertais tiešām atbilst īstenībai, vai skaitļi ir uzpūsti!»

Tomēr I. Sudraba norāda uz kādu problēmu Latvijas kontekstā: «Esam lielu darbu izdarījuši iepirkumos, kas skar autoceļus, bet... šajā jomā nav iespējams piesaistīt speciālistus, kas varētu analizēt dokumentus.» Proti, attiecīgie speciālisti ir iesaistīti vai nu konkursu komisijās, vai viens otru pazīst tik labi, lai neknābtu cita acī. Līdz ar to VK nevar uzzināt ekspertu vērtējumu, vai kādā tāmē tiešām nav uzrādītas nepamatoti augstas izmaksas, kas varētu liecināt par «procentu atmazgāšanu». «Esam mēģinājuši piesaistīt speciālistus, kas piedalās attiecīgajos konkursos, un lūguši, lai viņi analizē dokumentus. Protams, dodot solījumu, ka vārdus nepubliskosim. Taču, kad viņiem ir tieši jāpasaka, kas un kā redzams dokumentos, tad — neatnāk un nepasaka. Acīmredzot viņiem ir izdevīgi atrasties šādā sistēmā,» konstatē I. Sudraba. Viņa gan piebilst, ka procentu pierakstīšana dokumentos «tik vienkāršoti jau nenotiek». Taču — kā sadarbojas tie, kuri iepērk un tie, kas piedāvā?

Ar muti Rīgā, ar darbiem kanālā

Savukārt V. Puriņš uzskata: «Neesmu dziļi pārliecināts, ka šāda maksājumu sistēma pastāv. Paši sevi uzjundām, lai tikai būtu ko runāt! Ja kādam ir pierādījumi, lai liek galdā, un tad vajag bāzt cietumā! Citādi tā ir tukša muldēšana. Kā tad tas notiek? Vai summu iestrādā tāmēs? Vai naudu dod, kad slēdz līgumu? Ja objekts ir, piemēram, par pieciem miljoniem, tad — wow! — jāpadomā, cik soļu palicis līdz cietumam, jo kā tad legalizēs tos procentus — piecsimt tūkstošus latu?!» Tomēr arī viņš nenoliedz, ka pirms vairākiem gadiem daudz biežāk ticis runāts par to, ka tiekot pieprasīta konkrēta summa no noslēgtā līguma. «Kanālu jau arī smēla,» nosmej V. Puriņš, atgādinot par tolaik lielajām izmaksām — apmēram 6 miljoniem latu par Rīgas kanāla rekonstrukciju. «Tas, kas naudu dod, par to nerunā,» loģiski rezumē būvnieku «galva».

Ja reiz sākusies runa par kanālu, tad ir vietā atgādināt, ka 2003. gadā VK revīzijā secinājusi: pašvaldības pasūtījuma «Rīgas pilsētas kanāla un kanālmalas apstādījumu rekonstrukcija» piešķiršana un izpilde nav atbildusi likuma «Par valsts un pašvaldību pasūtījumu» mērķiem: panākt racionālu līdzekļu izmantošanu, veicināt iespējami plašu darba izpildītāju loka iesaistīšanu pasūtījuma izpildē, nodrošināt brīvu konkurenci un panākt valsts pasūtījuma norises atklātumu, kā arī nodrošināt sabiedrības uzticību šīm norisēm. Turklāt rekonstrukcijas projekts izstrādāts nepilnīgi, tas ietvēris dārgus tehnoloģiskos risinājumus, tajā nebija paredzēta virkne rekonstrukcijas darbu, kuri ievērojami sadārdzināja projektu, bet pašvaldības pasūtījuma piešķiršanai rīkotās trīs izsoles bijušas formālas. No VK materiāliem var saprast, ka projektā noteikto darbu izpildes tehnoloģija minēta līdzīga tai, ko kanāla rekonstrukcijas laikā piedāvājusi SIA «Skonto būve», tātad — konkursa nosacījumi rakstīti par labu konkrētai firmai? VK konstatējusi, ka izsoļu uzvarētājai SIA «Skonto būve» dotas iespējas gūt labumu no projekta realizācijas. Jautājums: un kas no tā? Vispār jau — nekas.

Ķersies klāt Dienvidu tiltam

I. Sudraba sola, ka nākamgad VK pievērsīsies lielajiem projektiem, piemēram, Dienvidu tilta būvei. «Tas mums ir liels izaicinājums,» viņa noteic. Šis tilts jau labu laiku tiek dēvēts par dārgāko pasaulē, rēķinot uz vienu tilta garuma metru. Kā «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» raksta kolēģis Arnis Kluinis, «Dienvidu tilta otrā kārta maksātu 101 miljonu latu bez nodokļiem, inflācijas koeficenta un kredītprocentiem.

Tilta pirmās un otrās kārtas celtniecība pavisam pašvaldībai jeb Rīgas nodokļu maksātājiem izmaksāšot 567,7 miljonus latu, bet šim skaitlim būs jāpieskaita arī tilta trešās kārtas izmaksas par tilta savienojumu ar satiksmes maģistrālēm Pārdaugavā, bez kura nemaz nebūtu jēga būvēt tiltu, ja tam no upes kreisā krasta tiltam nevarētu piekļūt pietiekami daudz automobiļu. (..) Jau nepilnie sešsimt miljoni latu par daļēji pabeigtu būvi šķiet pārāk daudz, salīdzinot ar ziņām par citiem ievērības cienīgiem tiltiem, kas pasaulē tiek celti vai ir nesen uzcelti.»

Oficiāli maksājumi un pretkorupcijas deklarācija

Ko darīt? Krievu klasiķa Černiševska cienīgs jautājums! Piemēram, pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta direktors Pēteris Strancis ierosinājis, ka Rīgā varētu noteikt infrastruktūras maksājumu 3% apjomā no kopējām būvizmaksām, jo līdzīgi maksājumi ir arī citās valstīs. Pašreizējie pilsētas iekasētie infrastruktūras maksājumi esot nepietiekami. Līdzekļiem jānonāk tikai jaunu infrastruktūras un pilsētvides attīstības projektu īstenošanā.

Piemēram, 2005. gadā Rīgas pilsēta infrastruktūras maksājumos iekasējusi 0,8 miljonus latu, bet 2006. gadā — 1,01 miljonu latu. Maksājuma apjoms nav visiem un visās teritorijās vienāds, bet gan tiek aprēķināts pēc noteiktas formulas, nosakot, cik lielā mērā tiks lietota pilsētas infrastruktūra. Mācību iestādēm, savrupmājām un citiem objektiem, ko neizmanto komerciāliem mērķiem, infrastruktūras maksājums nav jāmaksā. Summas nonāk Pilsētas attīstības fondā, kas ir pašvaldības speciālā budžeta naudas līdzekļu krātuve.

Iepirkumos ir vēl kāda barjera, kurai vajadzētu novērst iespējamus un neiespējamus kukuļošanas gadījumus,– pretkorupcijas nosacījumi. Uzņēmēji tātad apzinās, ka, iegūstot valsts pasūtījumu, kurā, loģiski, tiek tērēti valsts līdzekļi, viņi iesaistās caurspīdīgā procesā. Diemžēl, kā pierāda arī VK prakse, korupcija un kukuļdošana ir slepens process un tikai salīdzinoši retu reizi izdodas neapgāžami pierādīt dažādas korupcijas formas tieši iepirkumu procesā.