Kamēr ērces guļ

Ērču aktivitātes periods parasti ilgst no marta līdz oktobrim. Šo asinssūcēju eksistencei un aktivitātei nepieciešams gaisa mitrums, kas pārsniedz 92%, un gaisa temperatūra virs +7°C.

Centrāleiropā ērču encefalīta un Laimas boreliozes galvenās pārnesējas ir suņu ērces (Ixodes ricinus), Krievijas austrumu daļā (aiz Urāliem) — taigas ērces (Ixodes persulcatus). Latvijā sastopamas abas sugas, un risks inficēties ir visā teritorijā.

Lai nodrošinātu aizsardzību līdz ērču aktivitātes sezonas sākumam, ziemas mēnešos ieteicams vakcinēties, lai gan to var darīt jebkurā gadalaikā, potējoties pēc ātrās shēmas.

Ērces

Šie parazīti ir ērču encefalīta un Japānas encefalīta vīrusa, Laimas boreliozes (Borrelia burgdorferi) izraisītājas un citu patogēnu mikroorganismu pārnesējas.

Ērces dzīvo līdz sešiem gadiem. Mitrās vasarās un pēc siltām ziemām šo kukaiņu ir vairāk. Maksimālā ērču aktivitāte ir no rīta un vakarā.

Pamodušās no ziemas guļas, ērces var pieķerties savam barotājam, kurš iet pa meža taku, pastaigājas pilsētas parkā vai strādā piemājas dārzā. Reizēm inficētās ērces uz mājām var atnest ar koku zariem, puķēm un sēnēm.

Dodoties uz mežu, jāģērbj cieši aizpogājams apģērbs. Virskreklu vai blūzi ieteicams apjozt ar platu, cieši piegulošu jostu, bikšu gali jāiebāž zābakos. Ērcēm ir grūtāk pieķerties pie gumijas zābakiem. Jālieto galvassega.

Apģērbu un atklātās ķermeņa daļas var apstrādāt ar repelentiem, kaut gan tie nodrošina aizsardzību tikai uz dažām stundām. Pēc atgriešanās no meža rūpīgi jāapskata ķermenis un jāpārbauda apģērbs.

Piesūkusies ērce pēc iespējas ātrāk jānoņem. Vispirms ieteicams tai uzlikt spirtā, degvīnā vai odekolonā samērcētu vati. Nevajag lietot eļļu, sviestu vai citus taukainus līdzekļus. Pēc tam ar diega cilpu ērce jāsatver pēc iespējas tuvāk ādai un saudzīgi jāizņem tā, lai snuķītis nepaliktu ādā. Kukaini nedrīkst saspiest. Ņemot ērci ar pirkstiem, var inficēties, ja roku āda ir bojāta. Tas jāatceras, arī noņemot ērces suņiem un citiem mājdzīvniekiem.

Profilakse

Nav datu, kas pierāda, ka remantadīna agrīna profilaktiska lietošana pirmajās dienās pēc ērces piesūkšanās pasargā no saslimšanas, taču medikamentam nav arī negatīvas ietekmes uz slimības gaitu.

Lai gan pēdējos gados novērots, ka specifiskā pretērču imūnglobulīna ievadīšana ne vienmēr pasargā no saslimšanas, tas satur antivielas pret ērču encefalīta vīrusu. Tomēr objektīvu datu par medikamenta profilaktisko efektivitāti nav, tādēļ šobrīd tas nav reģistrēts nevienā Eiropas Savienības valstī.

Vislabākā aizsardzība pret ērču encefalītu ir vakcinācija. Pote satur pilnīgi novājinātu vīrusu, kas nevar izraisīt slimību, toties spēj radīt imunitāti, veidojot aizsargājošās antivielas. Jaunākās vakcīnas pret ērču encefalītu nesatur ne konservantus, ne proteīnu izcelsmes stabilizētājus.

Lai nodrošinātu imunitātes izveidošanos, nepieciešamas vismaz divas injekcijas ar noteiktu starplaiku. 12 mēnešus pēc pirmās potes seko trešā (ātrās imunizācijas gadījumā — ceturtā pote jeb pirmā revakcinācija). Turpmākā revakcinācija (atkārtotā vakcinācija) ir ik pēc 3–5 gadiem.

Vakcinācija pret ērču encefalītu nepasargā no Laimas slimības.

Encefalīts

Laiks no inficētas ērces piesūkšanās brīža līdz slimības sākumam ir 7–14 dienas.

Encefalīts sākas ar gripai līdzīgiem simptomiem: nespēku, galvas un muskuļu sāpēm, ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz 38°C. Mēdz būt slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā un caureja.

Parasti pēc 3–5 dienām stāvoklis uzlabojas. Turpmākajās 4–7 (var būt līdz 14) dienās cilvēks jūtas vesels.

Pēkšņi sākas slimības otrā fāze — visas minētās pazīmes atjaunojas un ir daudz izteiktākas. Var pievienoties nervu sistēmas iekaisuma simptomi ar dažādām smaguma pakāpēm.

Apmēram pusei slimnieku nervu sistēmas iekaisums izpaužas kā meningīts. Tam raksturīga ļoti augsta temperatūra (ap 40°C), galvassāpes, paaugstināta jutība pret gaismu, reibonis, slikta dūša un vemšana. Nedaudz retāk sastopams ir meningoencefalīts. Tas noris smagāk — ir apziņas traucējumi un ilgstošs drudzis. Mēdz būt arī meningoencefalomielīts, kam raksturīgas parēzes rokās un kājās — pavājinās vai izzūd refleksi, samazinās muskuļu tonuss.

Ja rodas aizdomas par ērču encefalītu, jādodas pie ārsta. Slimnieks apkārtējiem nav bīstams. Pēc izveseļošanās veidojas noturīga imunitāte.

Daudzos gadījumos ērču encefalīta sekas ir galvassāpes, atmiņas pavājināšanās, nespēks un samazinātas darbaspējas pat vairākus gadus pēc pārslimošanas.

Laimas slimība

Laimas borelioze ir sistēmiska slimība (skar vairākas orgānu sistēmas), ko izraisa spirālveidīga baktērija Borrelia burgdorferi. Tās pārnesējas var būt abu Latvijā sastopamo sugu ērces.

Slimība sākas ērču aktivitātes laikā: 3–32 dienas pēc ērces kodiena uz ādas parādās sīks, sārts plankums, kas dažu dienu vai nedēļu laikā palielinās. Vienlaikus tā vidus kļūst gaišāks, veidojas gredzenveida forma. Reizēm var būt nedaudz paaugstināta temperatūra vai nespēks. Ja slimību agrīni nediagnosticē un neārstē, pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem var rasties centrālās nervu sistēmas bojājumi (meningīts, sejas nerva parēze, neirīti u. c.), sāpes locītavās, to iekaisums, sirdsdarbības traucējumi un miokardīts.

Laimas slimības ārstēšanā medikamentu izvēle un kursa ilgums atkarīgs no slimības stadijas un klīniskās izpausmes. Terapijas kurss ir 10–30 dienas.

Pēc pārslimošanas izveidojas ilg­stoša imunitāte, taču gadījumos, kad organisma imūnās atbildes reakcija ir vāja vai nepietiekama, var inficēties atkārtoti.

Konsultēja medicīnas firmas «MediNet International Ltd.» pārstāvis Uldis Veits.

Svarīgi

Vislabākais laiks vakcinācijai pret ērču encefalītu ir gada aukstie mēneši, kad ērces nav aktīvas.