Bērns un nauda

Vismaz tā vajadzētu būt. Un vecākus nereti nodarbina doma, kā izvairīties no kļūdām, radinot bērnus apieties ar savām finansēm, lai nenotiktu tā, ka, ticis prom no vecāku modrās acs, jaunietis pēkšņi sāk neprātīgi šķiest līdzekļus. Turklāt nebūt ne tos, ko, pat pirkstu nepakustinot, saņem no mammas un tēta, bet gan paša nopelnīto.

Kāda ASV finanšu kompānija pat veikusi pētījumu, kurā noskaidrots, ka koledžu un universitāšu studentiem ir gandrīz trīsreiz vairāk kredītkaršu (tās ļauj iztērēt tikai noteiktu, banku piešķirtu naudas summu) nekā pieaugušajiem un uz šīm kartēm viņi pamanījušies iekrāt divreiz vairāk parādu nekā gados vecāki ļaudis. Secinājums viens: jaunie cilvēki neprot saplānot savu budžetu. Lai kādus padomus vecāki arī gaidītu, nekas oriģināls izdomāts nav: bērnam jāiemāca rīkoties ar naudu! Jautājums tikai – kā to izdarīt.

Vecumā līdz 8 gadiem

1. Sadaliet pienākumus ģimenē! Pat četrgadīgs bērns ir spējīgs savākt savas rotaļlietas pats. Sastādiet pienākumu sarakstu, par kuriem esat gatavs maksāt, un tas bērnam ir jāpilda, lai balvā saņemtu nedaudz naudas. Nopērciet krājkasīti, kurā bērns var krāt naudiņu par padarīto darbu. Taču samaksai jābūt saprātīgai. Piemēram, par trauku mazgāšanu gluži piecus latus nevajag maksāt (ja vispār par ko tādu nepieciešams dot naudu), jo kā gan norēķināsieties par kādu lielāku darbu, bērnam augot?

2. Neizdabājiet itin visām bērna vēlmēm – nepērciet rotaļlietas pēc bērna pirmā pieprasījuma! Iemāciet saprast, ka svētkos vai jubilejās viņš noteikti saņems dāvanas, bet ikdienā tas nebūt nav nepieciešams.

3. Iemāciet bērnam, ka katrai rīcībai ir sekas. Kaut vai – lai visu vasaru laista puķes uz balkona, un tad sekos balva. Bet nevajag atvasīti pieradināt, ka visi labumi krīt teju no gaisa, tāpat vien.

4. Ļaujiet bērnam veikalā izvēlēties starp diviem trim priekšmetiem, lai viņš saprastu izvēles ierobežojumus. Paskaidrojiet, ka, lūk, šī mantiņa maksā ļoti dārgi, un ierosiniet šoreiz nopirkt līdzīgu, bet lētāku, jo maciņā nav daudz naudas.

5. Ņemiet bērnu līdzi uz veikalu, kur viņš par savu pirkumu var maksāt pats.

6. Stāstiet, ka ģimenes locekļi naudu tērē ne tikai jaunu rotaļlietu iegādei un izklaidēm, bet arī maksā par dzīvokli, pērk produktus, apģērbu utt.

7. Bērnam ir jāizskaidro, kāpēc naudu vajag ekonomēt – kaut vai tālab, lai iekrātu un nopirktu kaut ko dārgāku.

8. Šajā vecumā bērni uzskata, ka visa nauda ir vienāda – santīms ir tikpat vērts, cik desmit latu. Vajag pastāstīt un parādīt, ko var nopirkt par, piemēram, diviem santīmiem (sērkociņu kārbiņu) un par desmit latiem, kā arī izstāstīt, ka 100 santīmu ir viens lats utt.

8–12 gadu vecumā

1. Ļaujiet bērnam būt ar jums kopā, kad pieņemat kādu lēmumu. Piemēram, aiciniet viņu līdzi uz veikalu un konsultējieties, ko nopirkt vakariņām.

2. Viens no veidiem, kā iemācīt bērnam taupīt naudu, ir parādīt, ka nauda ir jānopelna un kā to izdarīt. Atvediet bērnu uz savu darba vietu, pastāstiet, kādi tur ir jūsu pienākumi, un neslēpiet arī to, ka jūtaties noguris pēc garas darba dienas.

3. Nemaksājiet bērnam par ikdienas pienākumu pildīšanu, piemēram, par labu uzvedību vai savas istabas sakārtošanu, trauku novākšanu utt.

4. Regulāri izsniedziet bērnam naudas summu un kopīgi izlemiet, kā to iztērēt. Vai arī ļaujiet bērnam pilnu vaļu tērēšanā, ja uzskatāt, ka viņš ir gana prātīgs un apdomīgs.

5. Dodiet iespēju bērnam nopelnīt papildus, kaut vai – veicot pienākumus, kas nav viņa ikdienas darbiņš. Piemēram, lai nomazgā jūsu auto vai atšifrē ierakstu diktofonā, ko nereti jums pašam vai pašai nu ļooooti negribas darīt!

6. Izstāstiet, kāpēc noteikti jāpaņem pirkuma vai pakalpojuma čeks!

13 un vairāk gadu vecumā

1. Pusaudzim jāsaprot, ka svarīgas ir ne tikai viņa, bet arī visas ģimenes intereses. Tāpēc iesaistiet viņu budžeta plānošanā un vismaz pajautājiet padomu vai noskaidrojiet bērna viedokli pirms lielāka, visai ģimenei domāta pirkuma veikšanas! Kad bērns vēl tikai mācās rīkoties ar naudu, vecākiem jāsaprot, ka no šīs prasmes būs atkarīga viņu dēla vai meitas labklājība un dzīves uztvere kopumā. Bērni taču pasaulē nenāk ar jau gatavu naudas maņu, sajūtu?– vienalga, kā to nosauc –, vecākiem ir jāpalīdz viņiem to apgūt.

2. Palīdziet bērnam sakrāt naudu konkrētam lielākam pirkumam, pamācot, kā ekonomēt, kā plānot savu budžetu, un izkalkulējot, cik ilgā laikā iespējams tikt pie kārotās lietas.

3. Pusaudžiem der izstāstīt, kā funkcionē finanšu sistēma?– bankas, apdrošināšanas kompānijas utt.

4. Pusaudžiem, iespējams, gribētos vairāk naudas, nekā jūs viņam dodat. Izskaidrojiet, kāpēc summa ir tieši tāda.

5. Pusaudzis tik ļoti grib būt neatkarīgs, tomēr ir finansiāli atkarīgs no vecākiem. Tāpēc palīdziet viņam atrast darbu, lai viņš pats pastrādā, pelna un beidzot izbauda, cik viegli vai smagi «nāk» nauda. Un galu galā – iemāciet viņam savu enerģiju un laiku pārvērst naudā!

6. Protams, pusaudzis salīdzinoši daudz naudas tērēs savai socializācijai skolā un savu vienaudžu sabiedrībā, viņš gribēs ģērbties kā citi, iegūt konkrētās kulta mantas utt. Lai atgādinātu, ka viņš ir ģimenes daļa, un pieradinātu domāt arī par citiem, palūdziet, lai bērns saplāno kaut vai kopīgu ceļojumu!

7. Neaizmirstiet atgādināt par izglītības nozīmi! Vairs nav tie laiki, kad augstākā izglītība bija sinonīms zemai algai.

Galvenie vecāku uzdevumi

• Bērnam jāiemāca saprast atšķirību starp «gribu» un «varu».
• Bērnam jāiemāca saprast, ka jebkuri resursi, tajā skaitā nauda, ir ierobežoti.
• Bērnam jāiemāca saprast, ka plānošana ļauj ietaupīt naudu.
• Bērnam jāliek saprast, ka viņš ir ģimenes sastāvdaļa, turklāt būtiska, un citi locekļi viņu respektē.

Lielu daļu zināšanu bērns iegūst, katru dienu vērojot savu vecāku un citu pieaugušo rīcību. Lai panāktu rezultātu, vecākiem vajag:

• apspriesties un palīdzēt ar padomiem, nevis komandēt bērnu, kā viņam jātērē nauda, ko drīkst un ko nedrīkst pirkt,
• uzslavēt biežāk nekā rāt, jo bērna kļūdas, sperot pirmos patstāvīgos soļus finanšu pasaulē, ir viņa mācību procesa sastāvdaļa,
• nekad nemaksāt un nesodīt par tādām lietām kā laba vai slikta uzvedība vai arī par ikdienas pienākumiem ģimenē. Istabas sakopšana ir katra ģimenes locekļa pienākums,
• būt konsekventiem un godīgiem savās prasībās, nemētāties ar vēlmēm, pārmetumiem un uzslavām vai balvām, kā vien iešaujas prātā,
• ja rīkojat ģimenes apspriedes, tad lai bērns tajās piedalās, un lemiet kopīgi par naudas izlietošanu, ja plānojat kādu lielāku pirkumu. Nevajag iedomāties, ka bērnam nekas nav sakāms par, piemēram, jaunu ledusskapi,
• saprotami parādīt, kā veidojas ģimenes budžets, informēt bērnu, cik jāmaksā par elektrību (kuru viņš, iespējams, patērē vairāk nekā citi ģimenes locekļi). Vai arī – cik jāmaksā par dzīvokli un cik daudz naudas pēc rēķinu apmaksas paliek.

Uzticos bērniem!

Viktors Lapčenoks, triju bērnu tētis: – Ir tā dēvētā obligātā kabatas nauda, ko dodu uz nedēļu. Bet, ja ir kāds pasākums, piemēram, kino vai biljards, tad, protams, neliedzu un bērniem neatsaku. Es nekad nepārbaudu, kā viņi iztērējuši, uzticos bērniem. Un – tfu–tfu–tfu! – viņi mani nav pievīluši! Jā, arī no bērnu vecuma atkarīgs, cik daudz naudas dodu tēriņiem, jo jaunākajam jau vajag mazāk, vecākie beiguši skolu un mācās. Un jau pašā sākumā, kad bērni sāka saprast kaut ko par naudu, teicu, lai varbūt vispirms padomā, pirms ko pērk. Taču skaidrs, ka tad, kad viņi bija mazāki, gribējās kādu saldējumu nopirkt, konfektīti. Mēs paši tāpat darījām, tāpēc es neliegšu arī bērnam tādu prieku! Bet nekad neesmu teicis, lai pērk tikai to un neko citu!

Mācu rīkoties ar naudu

Aiva Vīksna, uzņēmēja, divu bērnu mamma:

– Uzskatu, ka bērniem nevajag dot ļoti lielu kabatas naudu, bet dzīve ir dzīve, piemēram, sabiedriskā transporta cenas pieaug, un man nākas iziet uz kompromisu. Dēls mācas otrajā klasē, un uzskatu, ka viņam vispār nav vajadzīga kabatas nauda. Bet skolotāja mani pārliecināja, ka tad klasē nebūs ievērots vienlīdzības princips: visiem nauda ir, viņam nav. Nu tad vienojāmies par lata apmēru, vismaz lai «Lāsēnu» nopirktu, jo pusdienas apmaksā Garkalnes pagasta padome. Ar visu pārējo ģimenē ir nodrošināts, viņam nauda nav vajadzīga.

Cita situācija ir meitai, viņa mācas Rīgas centrā, brauc ar sabiedrisko transportu, un skolā nav ēdināšanas. Tad nu gan mēs dodam kabatas naudu. Kādreiz devu piecus latus uz divām dienām, šodien ar to nevar izdarīt neko. Meitai ir bankas karte, uz kuru pārskaitu naudiņu, un viņa brīvi var izvēlēties ēšanai, sabiedriskajam transportam. Viņai drīz būs 17 gadu, un es tādējādi sāku mācīt patstāvību, kā sabalansēt nedēļai izdevumus. Bet naudas summas nav lielas, tie nu nav simti latu.

Ja naudu iztērē ātrāk, nekā paredzēts, tad meita man paskaidro, kāpēc tā notika, un nāk ar čekiņiem. Esmu iemācījusi, ka čeki ir vajadzīgi, lai varētu salīdzināt ar bankas atskaiti, jo dažkārt gadās neprecizitātes, banka naudu atskaita divreiz, līdz ar to pašai jāiemācās kontrolēt. Ja nu tas auskariņš nopirkts un tajā nedēļā atzīmes bijušas labas, tad vecāki arī ir labi (smejas).

Neatbalstu, ja maksā par ikdienas pienākumiem, jo katram ģimenē pienākumi ir normāls darbs. Ja ejam skujas slaucīt, tad visi, bet nevis tāpēc, ka kādam samaksās. Jo ir pienākumi, kas jādara tāpat: aiz sevis jāsakopj darba vieta, jānokopj galds pēc ēšanas... Meita strādāja vasarā un labi zina, cik grūti ir pelnīt naudu. To, ko viņa nopelna, izlieto, kā pati vēlas. Bet par papildu darbiem, kas nav bērnu pienākums mājās, es samaksāju. Ja man slinkums mašīnu nomazgāt un bērni to izdara, savu latiņu vai divus nopelna.

Dēlam mantas nepērkam katru dienu un esam vienojušies, ka svētdienā, ja viņš ir labi mācījies un visus noteikumus izpildījis, saņem 10 latu. Vai nu par to naudu viņš uzreiz ko nopērk, vai krāj. Sākumā bija grūti saprast, ka var netērēt. Bet mēs sakrājām pat 50 latu, tas nozīmē piecas nedēļas neko netērēt. Astoņus gadus vecam bērnam tas ir liels rakstura rūdījums. Viņš nopirka lielu «Lego», kur pats var veidot visu ko. Tādējādi viņš saprot, ka krājot iegūst vērtīgāku mantu, nevis spēļu diskus par trim vai sešiem latiem. Meita arī krāj lielākiem pirkumiem. Jā, varam jau nopirkt mēs, bet lai izjūt, kā tas ir, jo pašiem pēc pilngadības būs jāsāk plānot sava dzīve un vecāku vienmēr blakus nebūs. Uzskatu, šis ir agresīvs laikmets un ir jābūt patstāvīgiem. Ir jāiemācās, ka uzreiz nevar dabūt visu, ko gribas, bet nauda jākrāj, kā vecmamma teica, nebaltai dienai.

Kā tērē vecāku iedoto naudu?

Ilona, 20 gadu: – Mamma man dod uz nedēļu 21 latu augstskolai, telefonam nopērk karti par trim latiem reizi divās nedēļās un reizi mēnesī iedod naudu mēnešbiļetei. 21 lats «aiziet» ēšanai skolā, citreiz ietaupās, tad es sev kaut ko nopērku. Ja piektdien vai sestdien izdomāju iet uz kādu klubiņu, mamma piemet vēl piecus latus. Tas arī viss. Parasti jau no 21 lata man skolā neiztērējas daudz. Es labāk aizeju uz solāriju nekā ēdu skolā. No mammas nespiežu baigi tādām lietām.

Anna, 9 gadi: – Katru dienu mamma dod 50 santīmu autobusam un bulciņai. Es pērku tikai bulciņu, man neko citu nevajag, un es negribu neko citu! Ja kaut ko izdomāju nopirkt, tad krājkasītē krāju. Vecmāmiņas iedod naudu, tā ir krājkasītē. Tad ir ilgi jākrāj. Bet es neatceros, cik ilgi tad es krāju naudu.