«Love Fatale»

Vai arī viņš būs uzrakstījis tavu vārdu? Ja jā, tad kāpēc neesat kopā? Un kāpēc tas, ar kuru esi kopā, ir uzrakstījis citu vārdu?

Mēs ar vīramāti runājām par pāri, kur abiem jārēķinās ar to, ka otra sirdī un dzīvē ir bijis kas lielāks un nozīmīgāks par to, kas ir tagad. Kā un vai vispār ar šādu patiesību var sadzīvot? Bet dzīvo. Viņa teica: Arī manā dzīvē ir bijuši vīrieši, kurus es nekad neaizmirsīšu un negarantēju, kas notiktu, ja mēs atkal satiktos. Diemžēl tas nav iespējams: viens no viņiem ir jau miris, otrs — tālu projām. Bet... varbūt arī otrs ir miris, nezinu, taču neviens no viņiem nav tavs vīratēvs.

Man nav drosmes palūgt viņai izstāstīt šos stāstus (ak, Kungs, kas tie būtu par stāstiem!), bet es nešaubos, ka viņa ir tipiska Femme fatale* — tāda aiz Sniega karalienes maskas paslēpusies Spīdala ar Emanuelas kaisli. Tieši tāda, par kurām sapņos murgojot, vīrieši svaidās blakus Laimdotām; tāda, kurām viņi gatavi slepus lidot līdzi izdobtā bluķī, labi zinot, ka pēc tam taps Daugavā noslīcināti.

Pēc šīs atzīšanās mani pārņēma duālas izjūtas. No vienas puses: cik skumji, ka tas nav bērnu tēvs... No otras — vēl skumjāk, ja vispār nav nekā tāda — tik liela, par ko murgot skaistākajos sapņos, ko piesaukt mūža otrā pusē, par ko negarantēt, kas notiktu, ja..., par ko domājot, laimē nomirt.

Neņemos spriest, vai Femme fatale ir šūpulī likta sūtība, vai par tādu kļūst, ja vispār kļūst. Zinu tikai, ka ne tuvu visām lemts iemantot šo titulu (vai lāstu), bet man ir teorija, kā pārbaudīt, vai tevi ir piemeklējusi Love fatale**? Ja, skatoties sirdi plosošas mīlas filmas, tādas, kā «Medisonas apgabala tilti», «Zirgu vārdotājs», «Džeina Eira» vai «Lielās cerības», tu domā: «Tā jau tikai filmās un romānos notiek», tad... nujā — tikai filmās un romānos... Ja tu nodomā: «Ak, ja viņi zinātu, kā bija mums!» — tad ir. Tas, kā dēļ vispār vērts piedzimt par cilvēku.

Kāda astroloģe man skaidroja: «Būt liktenīgajai — Karmenai, Margaretai Gotjē vai Skārletai — ir jau dzimšanas brīdī zvaigznēs kā piemineklī iekalts liktenis, un tur neko nevar mainīt; šādas sievietes katru dienu nedzimst. Tāpēc visos laikos būs tādas, kuru vārds būs uzrakstīts uz vairākām tāfelītēm, un tādas, kuras nebūs ne uz vienas. Un pirmās nebūt nav tās laimīgākās...»
 
Bet es gribēju jautāt par tiem savādniekiem. Par tiem, kuri, slepus pieskaroties lūpām savai tikko aprakstītajai tāfelītei, drīzāk zina, nekā nojauš, ka uz otras — vienas konkrētas, ir uzrakstīts viņa vārds un tāpat slepus piespiests lūpām. Kāpēc ļoti bieži tie, kuri viens bez otra nevar, nav kopā vai — precīzāk — ir kopā ar citiem?

Un man paskaidroja: «Tāpēc, ka viņi gluži vienkārši sadegtu; pirmajā nedēļā nogalinātu viens otru vai abi ielēktu Daugavā. Fatale!!! Toties ir ko ņemties rakstniekiem, komponistiem, režisoriem, Logu un Ainas šovu redaktoriem..., jo viņi guļ ar vienu, bet domā par otru, un neko nevar sev padarīt! Patiešām nevar! Un tieši viņi būs tie, kas reiz, jau izšķīrušies un aizbēguši viens no otra uz pretējo pasaules malu, atkal satiksies uz vienīgā dēļa gala plūdos, lai glābdamies atkal ietu bojā... Love letale***.

Likteņa ironija, ka šādam mūža spriedumam nebūt nevajag gadiem ilgu cerēšanos, mīlestības zvērestus un tikušas sievietes karogu virs galvas. Pietiek ar neaizmirstamu nedēļas nogali, nereti pat nakti un — IR, un tu netiec vairs vaļā! Kā filmā «Četras kāzas un vienas bēres». Jūs šķiraties, jo nekā jau nebija. Pēc laiciņa Dieva priekšā zvērat mūža atdošanos citam, audzināt šā cita bērnus, lai atkal un atkal domās atgrieztos tur, tur, tur... ak, Kungs, kaut uz brīdi! Un ne vienmēr tikai domās. Atceries TV uzvedumu «Nākamgad tai pašā laikā?» Žēl, ka tik sen nav rādīts.

Stop! Mēs taču esam saprātīgas būtnes, aprēķinam, kā un ar kuru drošāk audzināt bērnus, būvēt māju, maksāt kredītus... Tikai tas ziediņš, kas klusu pumpuro sirdī, kopā ar pašu sirdi tiek iemūrēts, iekapsulēts, iebalzamēts. Un miers. Beigās pat notici, ka tieši tā ir labi. Ir taču labi — ko vēl man vajag? Nu tieši kā Kajam Sniega karalienē: „Gerda, netuvojies! Es esmu ļoti laimīgs!” Sasaldēts.

 «Man viss pa vecam,» rakstīja sen nesatikta draudzene. «Ir labi... taču reizēm šķiet, ka tā tā dzīve paies — vienā vienīgā rutīnā, jo, kad visu laiku ir mēreni labi, tad tas jau ir nomācoši... gribētos, ka būtu vēl labāk; ja ne kā agrāk, tad vismaz savādāk, taču šobrīd nekādu perspektīvu neredzu.»

Cita draudzene citā situācijā viņai sacīja: «To nevar apvienot. Ja viņš peldina tevi aprīļa lietū, tad nemazgās bērniem dibenus, un otrādi. Izdomā, ko tev vairāk vajag?» Laimīgā, ja viņa tā var — izdomāt.

Laimīgā??? Bet kāpēc? Kāpēc ne visu kopā? Kas tur tik nesavienojams? SOS!!! Kuru lai rakstu uz savas tāfelītes? It kā vajadzētu to, kurš mazgā bērniem dibenus. Bet... nekā es sev nevaru padarīt, nekā!!! Un... nevienam jau nebūs jāatrāda.

* Liktenīgā sieviete.

** Liktenīgā mīla.

*** Letālā mīla.