Laukos var labi nopelnīt (74)

Siguldas novada «Lielgrodes» ir viena no tām lauku saimniecībām, uz kurieni var aizbraukt ne tikai pēc svaiga un veselīga kazas siera, bet arī apskatīt pašas kaziņas un uzzināt par viņām daudz jauna. Saimnieks Aivars Tabulēvics TVNET saka, ka tieši rudenī lauku sētas apmeklējums varētu izvērsties īpaši interesants, jo kazām ir meklēšanās periods, kura laikā viņas uzvedas visai neparasti.

Izbaudīt lauku viesmīlību

Tā kā diena, kad TVNET viesojas «Lielgrodēs» ir visai dzestra, saimnieks vispirms aicina viesus sasildīties ar kafiju vai piparmētru tēju un iestiprināties ar dažāda veida kazas sieriem. Uz galda izvietotas dažādas šķirnes. Piemēram, viegls svaigais siers ar nelielu sāls daudzumu. Aivars skaidro, ka

ar sāls pievienošanu īpaši neaizraujas, jo siers nav jāglabā gadiem.

Parastais baltais kazas siers esot viens no populārākajiem, jo to var pievienot visdažādākajām maltītēm, piemēram, grieķu salātiem. Tāpat šo sieru var vienkārši apcept uz pannas. Tas neizkūstot un labi saglabājot savu formu. Šādu sieru varot ēst gan siltu, gan aukstu. Ļoti labi garšojot kopā ar medu un augļiem, piemēram, melonēm. Kazas siers labi saderot arī ar ogām, piemēram, vīnogām. No baltā siera varot gatavot arī gardas siera kūkas.

Turpat blakus baltajam sieram novietots siers ar sarkanu un pikantu garoziņu - «mocarellas» garšvielu. «Lielgrodēs» top arī kazas siers ar sierāboliņu. Šo garšaugu audzējot kāda vietējā Mālpils kundze.

«Ar īpaši daudz siera šķirnēm mēs neaizraujamies. Es uzskatu, ka nav vajadzīgas taisīt lielu sieru buķeti. Ja kādam tas patīk, viņi to dara.»

Aivars uzskata, ka viņa saimniecībā sietais siers nekonkurē ar citās lauku sētās tapušo sieru, jo katram kazu audzētājam iznāk citādāks siers.

Divu vienādu sieru nav, kaut arī varbūt taisa pēc līdzīgām receptēm.

«Katram tomēr iznāk savs,» Aivars saka un salīdzina, ka katrai saimniecei kotletes sanāk citādākas.

Uz jautājumu, kāpēc netiek piedāvāts siers ar pelējumu, saimnieks skaidro, ka šādi sieri jāsien pilnīgi atsevišķās telpās, bet arī tad nav 100% garantijas, ka pelējums neiekļūs pārējās telpās. «Parasti tie, kuri taisa svaigpiena sieru, neizvēlas taisīt sieru ar pelējumu, kaut arī būtu vēlme. Man pašam ļoti garšo, bet to nevar gatavot. Var sabojāt pilnīgi visu. Dabūt ārā pelējuma sēni ir praktiski neiespējami.»

Lai palielinātu sortimentu, daļa siera dažreiz tiek nokūpināta. Taču lielā pieprasījuma dēļ kūpināšana izdodas visai reti.

Par konkrētiem pārdotajiem apjomiem Aivars runā nelabprāt. Viņš tikai atklāj, ka gandrīz visu izslaukto pienu pārvērš sierā. Tikai neliela daļa tiek pārdota kā svaigais piens. Tas pārsvarā nonāk pie bērniem, kuri slimo ar celiakiju, diatēzēm un citām kaitēm. Viņš atzīst, ka svaigā piena tirdzniecība ir visai komplicēta. Ar sieru esot vieglāk.

Runājot par kazas piena pasterizāciju, par ko cilvēkiem ir pretrunīgi viedokļi,

Aivars tomēr iesaka drošības pēc kazas pienu pasterizēt.

Bet, ja pircējs uzstāj uz nepasterizēta piena iegādi, pārdevējs ir gatavs to pārdot tikai tad, ja klients parakstās, ka pats uzņemas visus riskus. Arī siera gatavošanai domātais piens drošības labad tiek karsēts līdz aptuveni 80 grādiem.

Kazu audzētājs skaidro, ka kazas pienu ļoti labi var sasaldēt un pēc tam lietot atkausētu. Protams, pienu, līdzīgi kā gaļu, nevajadzētu sasaldēt vairākkārt un glabāt ilgstoši.

Tā kā kazas piens ļoti ātri «pievelk» dažādas smakas, ledusskapī to nevajadzētu likt atvērtā traukā un blakus specifiski smaržojošiem produktiem. Tāpat piens jālej tikai pilnīgi tīros traukos. Pat ja limonādes pudele ir kārtīgi izskalota, pienam var būt limonādes piegarša.

Kazas pienu nedrīkst liet trīslitru burkā, kurā bijuši marinēti gurķi.

Lai arī kazas un govs piens vizuāli ir ļoti līdzīgi, Aivars min kādu būtisku kazas piena priekšrocību –

kazas piena tauku lodītes ir ļoti sīkas un tāpēc cilvēka organisms to labāk pārstrādā.

Kazas piens ir ieteicams gan pieaugušajiem, kuri slimo ar dažādām kaitēm, piemēram, kuņģa slimībām, gan maziem bērniem, kuriem ir atsevišķu pārtikas produktu nepanesība. Savu labo īpašību dēļ kazas pienu mēdz dēvēt par sava veida brīnumu.

Uz saimniecību var braukt ekskursijā

Parasti ekskursijas saimniecībā notiek no pulksten 12 līdz 17, jo slaukšanas laikā ekskursantu klātbūtne nav vēlama - tā kaziņām rada lielu stresu. Iepriekš apmeklētāji varēja piedalīties slaukšanā, taču saimnieki pārliecinājās, ka ne visi viesi prot adekvāti uzvesties. Piemēram, 30 cilvēku lielā grupā 20 apmeklētāju vēlējās aptaustīt slaukšanas aparātu, kas dzīvniekiem radīja lielu stresu un būtiski samazināja izslaukumu. Pie viesu apmeklējumiem citos laikos kazas ir vairāk pieradušas.

«Lielgrodēs» bez kazām audzē arī vistas. To dētās olas ir kūku cepēju lielākais prieks. Arī pats Aivars uz savu dzimšanas dienu nolēma torti nevis pasūtīt pie profesionāliem cepējiem, bet gan izcept pats. Izdevusies ļoti garda.

Pēc vēderu piepildīšanas Aivars aicina viesus uz kazu kūti. Pirms tam gan jāuzvelk bahilas. Tās pasargā gan dzīvniekus no iespējamām infekcijām, kā arī apmeklētāju apavus no iespējamiem kūts netīrumiem.

«Laukos bez mēsliem nekur, un, ja kāds saka «fui», ko tad brauc uz laukiem?» saimnieks ar humoru jautā un stāsta par gadījumiem, kad saimniecības viesu vidū bijušas dāmas ar balles apaviem. Protams, ejot ar tādām pa pļavu, rodas grūtības.

Katrai kazai savs vārds

Lai arī«Lielgrodēs» dzīvo aptuveni 40 kazu, katrai ir savs vārds. Turklāt saimnieks labi zina, kā katru kazu sauc. Aivars stāsta kādu interesantu atgadījumu: «Man ir kaza Estere. Viņa ir mīļbērniņš. Māte viņu pameta, bet mēs abi ar sievu viņu ucinājām. Kā jau mīļbērniņš, arī viņa izmanto visas situācijas. Atbrauca pie manis jauka grupa. Stāvam pie aploka, bet es ieeju aplokā. Tā kā esmu smēķētājs, mana kaza pienāk klāt, attaisa cigarešu paciņu, izvelk ārā vienu cigareti un ieliek to mutē. Visi tā smejas! Es pagriežos pret kazu un saku: «Estere, ko tu dari?» Bet man pretī stāv kāda jauka meitene un atbild: «Es neko, es cītīgi klausos, ko jūs stāstiet.»»

Aivars kazām devis daudz skaistu meiteņu vārdus.

Tāpat kazas tikušas pie dažādiem ārzemju vārdiem no seriāliem. Lai arī govju vārdos bieži vien dominē upju vārdi, kazkopis šādu principu neievēro. Viņš gan cenšas kazu mazuļus nosaukt vārdā, kas sākas uz mātes vārda pirmā burta. Piemēram, ja mātes vārds ir Estere, tad arī meitas vārds sākas ar e burtu.

Ieejot kazu kūtī, tiešām rodas sajūta, ka lopi ir pieraduši pie regulāriem apmeklētājiem. Kazas nāk draudzēties, labprāt fotografējas un ļaujas paņemt sevi uz rokām. Tikai tad, ja viesi izdara kādu strauju kustību, kazu bars reaģē ar ātru pārskrējienu. Kazas dzīvo kopā vienā barā. Tikai tad, ja kādai ir veselības problēmas, piemēram, vēdergraizes, viņu nošķir no bara.

Domājot par kazu turēšanu, cilvēkiem jāatceras, ka

kaza ir kompānijas dzīvnieks.

Tāpēc Aivars neiesaka turēt tikai vienu kaziņu. Bijuši reāli gadījumi, ka kaza nonīkst tikai tāpēc, ka viņai jādzīvo vienai. Bet tad, ja sētā ir vismaz pārītis kazu, viņas abas jūtas labi.

Uz atvadām saimnieks lūdz nodot lasītājiem vēl kādu vēsti - pirms došanās uz kazu saimniecību vēlams piezvanīt un pieteikt savu apmeklējumu. Tādā veidā atbraucējiem būs lielākas iespējas tikt pie svaigi sieta siera un laipnas uzņemšanas.

Kazu saimniecībā TVNET viesojās, piedaloties Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» organizētajā braucienā, kas organizēts projekta «Mārketinga kampaņa lauku tūrisma popularizēšanai un lauku tūrisma produktu izveide visos Latvijas reģionos 2013 – 2014» ietvaros.