Dzīve ar astoņiem suņiem un četriem bērniem

Kā radās lielā mīlestība pret suņiem

Mārtiņa mājās suņi bijuši jau kopš bērnības. Kad pats vēl bijis mazs puika, viņa tēvs aizrāvās ar medībām un Sibīrijā tika pie pirmā suņa – apaļīgas un mīlīgas laikas. Mārtiņam uzreiz jau tapis skaidrs – kad varēs, tad arī pašam būs suņi. Un tā pirms astoņiem gadiem, kad sācis celt savu māju, bet vēl to nepabeidzis, iegādājās pirmo haskiju – Loti. Tikmēr jau bija radusies arī interese par dažādiem sporta veidiem, ar kuriem var nodarboties kopā ar haskijiem. Piemēram, baikdžoringā suns velk riteņbraucēju, skijoringā – slēpotāju, bet kanikrosā saimnieks mēģina tikt līdzi savam sunim skriešus. Tāpat ir sacensības, kurās suns velk saimnieku uz skrejriteņa. Bet lielās komandas darbs, kurā piedalīties var līdz pat astoņiem suņiem, ir kamanu vai riteņotu kartu vilkšana.

Haskijus dala divās grupās – izstāžu un darba suņos. Vieni domāti vairāk smukumam, otri – sportam. Kad Mārtiņš sapratis, ka Lote tomēr vairāk ir izstāžu suns, ilgi meklējis sporta suņus. Pirmos darbarūķus Mārtiņš atrada Zviedrijā - meitenīti Ikijaku un gadu vēlāk puiku – Džimu. Negaidīti ātri abi suņi tika pie bērniem, un tā radās nākamais darba haskiju pāris - Villijs un Vollijs. Pie jaunākajiem haskijiem Pītera Pena un Herkusa Mārtiņš ticis no viena no Skandināvijas labākajiem pajūgu suņu audzētājiem apmēram pirms trīs mēnešiem. Abi puikas vēl ir tikai piecus mēnešus veci.

Savukārt vienīgais suns, kas nav no haskiju saimes, –

angļu pointers Dago tika iegādāts Serbijā, lai Mārtiņa jaunākais dēls varētu piedalīties kanikrosa sacensībās.

Haskiju saimes vidū vienīgais uzticamais partneris astoņgadīgajam Miķelim bija Lote, tomēr viņa puiku nevilka pietiekami ātri.

Kristonu ģimene un astoņi suņi – viena komanda

Jāteic gan, mazais Miķelis nav vienīgais, kuru ietekmē tēva aizraušanās ar suņiem un sportu, iesaistījusies ir visa ģimene. Tā, piemēram, ģimenes atpūtas braucienus Kristonu ģimene apvieno ar braucieniem uz sacensībām.

Mārtiņš un viņa komanda uz Krieviju gan nebraucot, toties piedalās visos Baltijas kausos – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Viņš atkārtoti ir izcīnījis Baltijas čempiona titulu skijoringā un riteņota karta vilkšanā ar četriem suņiem, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas čempiona titulu skūtera klasē, kā arī ar Loti baikdžoringā izcīnījis godpilno otro vietu, divas reizes piedalījies arī Eiropas čempionāta skūtera klasē – abas reizes izcīnījis septīto vietu, kas lielās konkurences dēļ ir pat ļoti augsts rādītājs. Savukārt Mārtiņa suns Džims Eiropas čempionātā baikdžoringā, velkot tuvu ģimenes draugu – Ilzi Dombrovsku, ieguvis bronzas medaļu, bet Baltijā šis tandēms ieguvis čempionu titulu.

Jautāts, kā viņš spēj apvienot darbu, ģimenes dzīvi un astoņu suņu trenēšanu, Mārtiņš atbild diezgan vienkārši:

«Es nezinu, vai tas prasa vairāk laika kā nopietna sportošana. Liela daļa tāpat 3-4 reizes nedēļā atrod laiku sportošanai, es – suņiem. Tas guvums mežā atsver visu!»

Astoņi suņi pagalmā

Pavadot dienu ar suņiem mežā, arī mēs nevarējām nepamanīt, cik paklausīgi tie ir. Attaisot mašīnu, uzreiz nelec laukā, bet gaida savu kārtu. Kad ir sajūgti, tie stāv mierīgi.

Šķiet, saimnieks un viņa suņi sader kā cimdiņš ar rociņu.

Atšķirībā no citiem haskijiem Mārtiņa suņi nedzīvo voljēros, bet gan mājas pagalmā. Lai tas būtu iespējams, Mārtiņam nācies kārtīgi norobežot mājas pagalmu – ar sētu, dzeloņdrātīm un caurulēm, lai reizēs, kad suņus ieinteresē, kas notiek aiz pagalma robežām, tie bez saimnieka tomēr ārā netiktu.

Mārtiņa ģimenes mājā ir ierīkota speciāla virtuvīte suņiem, kā nekā viņi ir astoņi – jāēd kārtīgi un pareizi. Suņi ēd divas reizes dienā, lai gan,

ja pašiem būtu teikšana, dienas laikā ieturētu vismaz četras kārtīgas maltītes.

Tomēr sausā barība ir tikai pamatēdiens, suņi tiek lutināti arī ar liellopu kuņģiem un lašu galvām, kas tiek pasniegti sasaldēti – gluži kā suņu saldējumi.

Ar skatu nākotnē

Patlaban Mārtiņa komanda trenējas, lai februāra pēdējā nedēļas nogalē varētu piedalīties Latvijas čempionātā Mecersilā, kā arī

cer piepildīt lielo sapni – reiz piedalīties lielajos ziemas mačos

– pasaules čempionātā ar kamanām vai slēpēm, bet tam gan lielākas finanses nepieciešamas, gan arī jāsagaida, kad jaunākie suņuki būs vismaz pusotra gada vecumu sasnieguši.

Interesentiem Mārtiņš iesaka Lielo Baltijas čempionātu pavērot klātienē. Tajā parasti piedalās apmēram 150 cilvēki, tātad vismaz 300 suņi. Tiem, kuriem ir vēlme sākt šāda veida sportošanu ar suņiem, vienkāršākais, ar ko sākt, ir kanikross, kur suns velk skrējēju. Tas ir arī lētākais no visiem priekiem. Savukārt, ja visa šī lieta tik tiešām aizrauj, ir vērts iestāties kādā klubā vai federācijā, kas var palīdzēt ar nepieciešamo ekipējumu, kā arī kādu padomu neliedz. Pats Mārtiņš ir Kamanu suņu sporta kluba un Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas biedrs.