/nginx/o/2018/07/15/9530994t1h6f44.jpg)
Lietuva ir muzeju zeme – par to var pārliecināties, ja ir vēlme ieraudzīt ko jaunu, nemērojot tālus ceļus. Projekts «Baltijas ceļojumu maratons», ko organizējušas tūrismu veicinošās iestādes Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tam arī domāts. Lietuvā šī akcija aptver 12 objektus. Man bija iespēja paciemoties daļā no tiem.
Lietuvieši ļoti lepojas ar saviem karaļiem, karalienēm un nostūriem, kur tie mituši. Par diženo pagātni no gidu mutes dzirdēsiet vai ikkatrā apskates vietā. Viļņas centrālajā Katedrāles laukumā pilnā sparā rit vēsturiskās Karaļa pils atjaunošana. Pili atjauno no nulles. Lielākā daļa būves jau gatava, bet pilnībā agrākās valstiskās godības simbols jāatjauno līdz 2009. gadam, kad svinēs Lietuvas 1000 gadu jubileju. Lietuviešiem par atskaites punktu kalpo Lietuvas vārda pieminēšana vācu Kvedlinburgas hronikā saistībā ar kāda misionāra bēdīgo galu. Kristietības nesējus pagāni lietuvieši toreiz sagaidījuši nedraudzīgi – misijas vadītājam Bruno tā iesituši pa galvu, ka tas «atdevis dvēseli Dievam». Toties pēc tam kanonizēts par svēto.
Runājot par Karaļa pili, tā sagrauta vēl 17. gadsimta beigu karos ar Krieviju. Tagad pils tiek par jaunu būvēta 16. gs. izskatā, kad celtni karaļa Sigismunda II Augusta vai, lietuviešu variantā, Žigimanta Augusta laikos renesanses stilā projektējuši itāliešu arhitekti. Gide stāsta par krāšņajām ieroču, gobelēnu un dārglietu kolekcijām, kas vecos laikos tajā glabājušās, un neizmirst piebilst, ka karaļa bibliotēkā bijis 4000 grāmatu, kamēr Maskavas valsts caram Aleksejam Mihailovičam Kremlī tikai 15. Cik no aizgājušās godības būs redzams Karaļa pils mūslaiku versijā, paliek atklāts jautājums, taču Viļņā netrūkst arī autentisku vērtību. Daļa no tām glabājas vienā Viļņas gleznu galerijā, kas iekārtota Hodkēviču dzimtas 17. gs. pilī. Ēku pieskaita skaistāko Viļņas klasicisma stila būvju pulkam, un tā devusi pajumti bagātīgai 16. – 20. gs. mākslas ekspozīcijai. Tās šābrīža vērtību «topā» ir gleznotāja Mstislava Dobužinska (1875 – 1957) darbi, kas muzeja rīcībā nonākuši gada sākumā, pateicoties ASV tautiešu dāvinājumam. Scenogrāfs ar pasaules vārdu zīmējis dekorācijas Eiropas lielpilsētu operām. Īpaši labi viņa darbi kotējas Krievijā, un dažai gleznai izsolēs cena sniedzas vairākos simtos tūkstošos eiro.
Protams, apskates vērta ir arī pati 360 ha plašā Viļņas vecpilsēta. «Lielākā Austrumeiropā!» noteikti uzsvērtu lietuvieši.
«Snickers» Traķos
Viļņieši saka: kad apnīk pilsētā, mēs dodamies 30 minūšu braucienā līdz Traķiem. Arī tā ir reiz bijusi Lietuvas galvaspilsēta, bet nu omulīga pilsētiņa starp diviem jaukiem ezeriem. Galvenais apskates objekts Traķos ir viduslaiku pils – vienīgā tāda Austrumeiropā, jo atrodas uz salas. Pie pils būves roku likušas veselas trīs valdnieku paaudzes. Sācis Viļņas dibinātāja Ģedimina tēvs Ķēstutis, bet pabeidzis Ģedimina dēls Vītauts, kurš tās sienās gatavojies arī vēsturiskajai Grīnvaldes kaujai, tajā sagruva Teitoņu ordeņa sapņi par Polijas un Lietuvas kontrolēšanu. Vītauts bijis ļoti izglītots valdnieks. Pratis latīņu, krievu, poļu, vācu valodu un sapratis, ko saka tatāri. 17. gs. Traķi nopostīti karā ar Krieviju. Atjaunošanas darbi sākti tikai 1929. gadā, kad Viļņas apgabalā saimniekoja poļi. Celtnes atjaunošanu pabeidza 1961. gadā, bet priekšpils nocietinājumus atjaunoja vēl vēlāk. Traķus atjaunoja «uz dullo», pēc Eiropā sastopamo piļu analogiem, jo nekādi uzmērījumi nebija saglabājušies. Tomēr iznākums nav slikts. Uz pili jāiet pa tiltu, tur allaž redz makšķerniekus un muzikantus. Pils pagalmā nereti uzņem kinofilmas; uz šejieni ved citvalstu prezidentus un vidusskolas beidzējiem pasniedz atestātus. Šoreiz uzņem TV reklāmu. Aina ir tāda: viduslaiku tirgus, raiba publika un kāds augstmanis, pie kura atvests «ķeceris». «Vai atsakāties no savas pārliecības?» bargi vaicā augstais kungs. «Nē, «Snickers» ar lazdu riekstiem tomēr pastāv!» spurojas pretī «ķeceris». Un tā vairākas stundas, līdz vajadzīgās intonācijas panāktas.
Traķu eksotika ir tjurku tautu saimei piederošie karaīmi un viņu kultūras pēdas. Par tām vispirms liecina gar ielu satupušie, Baltijai neraksturīgie koka namiņi košās krāsās. Karaīmu mājas ir ar trim logiem uz ielas pusi. Viens logs esot veltījums Dievam, otrs dzimtenei, bet trešais Vītautam, kurš tautai ierādījis jauno mājvietu. Vītautam Dižajam 1389. gadā labpatikās atvest līdzi no Krimas karagājiena 400 tatāru un karaīmu ģimeņu. Valdniekam esot simpatizējusi viņu drosme un karotmāka, tādēļ viņš nolēmis no karaīmiem veidot personisko gvardi. Turklāt karaīmi bijuši veikli tirgotāji un prasmīgi amatnieki. Lietuviešu valdnieki atzinuši karaīmu autonomiju un privilēģijas. Mūsdienās Traķos dzīvo ap 60 šai mazajai tautai piederīgo; Lietuvā viņu ir 250, bet visā pasaulē – 2000. Traķu pilī karaīmiem veltīta neliela ekspozīcija, bet uzņēmīgais karaīms Jurijs pilsētā iekārtojis restorānu «Kybynlar», kur cienā ar kibiniem – pīrādziņiem ar jēra vai cūkas gaļu, biezpienu, kāpostiem. Pīrādziņu saturs atbilst klejotāju dzīves specifikai – tajos iecepa to, ko varēja sadabūt. Galvenais, lai būtu barojoši. Savu virtuvi karaīmi uzskata par kultūras mantojumu, kas sargājams ne mazāk kā valoda.
Čurļoņa mistērija
Tālāk var apmest līkumu cauri mežainajam Dzūkijas novadam, kur iedzīvotāju blīvums ir vien 4 cilvēki uz km2 un ļoti dziedniecisks gaiss. Netālu no Druskininku kūrortpilsētiņas iemājojis slavenais Grūtas parks – vieta, kur savākts lērums padomju laika pieminekļu un citu materiālu, kas populārā un brīžiem groteskā formā stāsta par mūsu neseno pagātni PSRS sastāvā. Pēc tam dienaskārtībā Lietuvas Brīvdabas muzejs Rumšišķos netālu no Kauņas. Tas atvērts tikai 1974. gadā, toties daudz plašāks par mūsējo un iekārtots, ievērojot ne tikai visu četru Lietuvas etnogrāfisko novadu – Augštaitijas, Žemaitijas, Suvalkijas un Dzūkijas – lauku arhitektūru, bet arī reljefa un dabas īpatnības. Muzejā nogādāta pat 19. gs. beigām – 20. gs. sākumam raksturīgā mazpilsētu apbūve un izveidota pilsētiņa – miests, kā sacītu agrāk. Visa iekšējā maršruta kopgarums ir 6 km. Uz ziemas sezonu Brīvdabas muzeju slēdz.
Patiesībā Rumšišķi ir Nemunas un Neres upes satekā izaugušās Kauņas pievārte. Starp abiem pasaules kariem arī Kauņa bijusi Lietuvas galvaspilsētas godā. «Pagaidu galvaspilsētas!» labotu lietuvieši, kas par savu īsto metropoli vienmēr uzskatījuši Viļņu, lai arī to līdz 1939. gadam bija okupējuši poļi. Kauņu varētu nosaukt par Lietuvas kultūras un muzeju centru. Tajā kopumā ir aptuveni 40 muzeju. Interesantākie skaitās Velnu muzejs (vienīgais pasaulē!) un gleznotāja, mūziķa Mikolaja Konstantina Čurļoņa nacionālais mākslas muzejs. «Vainīgais» Velnu muzeja pastāvēšanā ir mākslinieks Antans Žmuidzinavičs. Nelabos profesors sāka vākt 1906. gadā, bet nu jau kolekcijā ir ap 3000 dažādu vellu dažādās formās un izpildījumā – kokā, mālā, kā maskas. Nevar nepamanīt 1958. gadā māksliniekam A. Žmuidzinavičam 80 gadu jubilejā latviešu mākslinieku dāvāto kafijas servīzi 13 personām. To rotā Teodora Zaļkalna sacerētas «odas» velnam pantiņi. Katru no tasītēm rotājis cits mākslinieks, un šīs dāvanas sagatavotāju vidū bija Jānis Tilbergs, Pēteris Upītis, Teodors Zaļkalns, Indriķis Zeberiņš, Kārlis Miesnieks, Alberts Kronenbergs, Valdis Kalnroze.
Tikai redzot ievērojamākā lietuviešu mūziķa M. K. Čurļoņa mistisku nostāstu apvītās gleznas, apjaut, kāpēc tās tik slavenas. No gleznām vējo kas mistisks, tās pilnas apslēptu detaļu gluži kā glezna «Mežs», kur ieskatoties naksnīgajām priedēm parādās cilvēku profili. Dīvainā kārtā šī personība prata precīzi uzgleznot vietas, kuras nekad nebija apmeklējusi. Piemēram, pēc Čurļoņa nāves vienā no viņa darbiem tika atpazīta arktiskās Franča Jozefa zemes ainava. Ne autors tur bija, ne arī varēja būt bijis. Nabadzības dēļ mākslinieks gleznoja ar pašu lētāko, krāsas bieži taisīja pats un izmantoja nevis audeklu, bet cigarešu papīru, kas uzlīmēts uz kartona. Līdz ar to ģēnijs radījis grūtības nākamajām paaudzēm – gleznas pamazām izbalo, tāpēc jāsargā no tiešiem gaismas stariem. Ja restauratori neatradīs līdzekli, kā gleznojumus saglabāt, pēc 50 gadiem to vairs nebūs. Varbūt saglabāsies tikai pēdējais Čurļoņa gleznojums «Rex», jo autors, it kā jaušot drīzo nāvi, izpildīja to gan uz laba audekla, gan ar labām krāsām. «Rex» attēlo Saules sistēmu un ir kā pasaules modelis, kurā netrūkst ne Dieva pils, ne dvēseļu.
Pastiprināt noslēpumainības izjūtas var, apmeklējot Kauņas 14. gs. celtā cietokšņa torņus un pagrabus. Stāsta, tajos spokojoties, bet zem Kauņas vecpilsētas esot vesela pazemes eju un telpu sistēma, ko veido savā starpā savienoti plaši pagrabi. Pamats nostāstiem ir. Piemēram, par Napoleonu, kas pēc atkāpšanās no Krievijas trīs dienas atpūties Kauņā un gandrīz kritis krievu kazaku gūstā. Imperatoru izglābuši suņi. Tie naktī pamanījuši krievus un sākuši riet. Tā suņi izglāba Napoleonu, bet Kauņā tagad ir Napoleona kalns un Rātslaukumā strūklaka ar diviem suņiem. Ap Rātslaukumu centrējas visi ievērojamākie Kauņas arhitektūras pieminekļi, kā arī 15. gs. Hanzas tirgotāju celtais Pērkona nams, kuru lietuvieši uzskata par skaistāko ēku visā Lietuvā.
«Arklis» – lietuviski zirgs
Lietuvieši mīl zirgus. Zirgs ir Lietuvas valsts ģerbonī, un Viļņā zirgu tramvajs funkcionējis līdz pat 1926. gadam. Nav brīnums, ka kopš 1978. gada Anīkšču rajonā, apmēram 6 km no Anīkšču pilsētas, pastāv Zirga muzejs. Paši Anīkšči slaveni ar to, ka devuši Lietuvai tik daudz ievērojamu personību kā neviena cita vieta. Tāpēc tur uzstādīts piemineklis «Labajiem vecākiem». Savukārt muzejā savākts viss, kam kāds sakars ar zirgiem: aizjūgs un citas zirglietas; viss, ko zirgs var vilkt vai darbināt; atklātnes, pastmarkas, nozīmītes, grāmatas. Arī dažādu vecumu zirgu zobi kā uzskates līdzeklis parunai «Dāvinātam zirgam zobos neskatās». Muzeju varētu apskaust katrs ratu kolekcionārs.
Piensaimniecības tradīcijām bagātajā Rokišķu novadā mēdzot teikt: «Viņš ir tik nabadzīgs, ka viņa suns aiz bada biezpienu ēd.» Rokišķos ieraudzīsiet kaimiņvalsts pašu skaistāko neogotikas stila katedrāli – 19. gs. beigās celto Sv. Mateja baznīcu, bet atstatu no pilsētas ir reiz Tīzenhauzeniem piederējušais Rokišču muižas komplekss. Tagad tur atrodam novadpētniecības muzeju, kas piedāvā arī sieru degustācijas pasākumus, kā arī apskatāma smalkuma un filigrānuma dēļ apbrīnojamā kokgriešanas autodidakta Ļongina Šepkas darbu izstāde. Viņa radītais ir īstenas koka mežģīnes, kuras pētot no detaļu smalkuma acīs raibs metas. Vēl muižas ļaudis lepojas ar 19. gs. – 20. gs. sākuma dižciltīgo kungu un dāmu tērpu kolekciju. Tā ir Baltijas mēroga retums. Vai zināt, kas tas par intīmu un komplicētu dāmu apģērba gabalu – «negližē»? Arī to tur var apskatīt.
Lietuvas muzeju interneta adreses