Tālāk vairs nav kur jeb nobeigums stāstam par Vladivostoku

Gājām cauri «Kazačja poļana» (kazaku nora). Senajā ceļā uz Mongoliju te bijis sargpostenis un muita. Ar abiem arodiem nodarbojušies kazaki. 1400 metru augstumā sasniedzām meteoroloģisko staciju. Te dzīvo meteorologs, kurš amatu apvienošanas kārtībā pārdeva arī spirtu, alu. Stacija bija pēdējā civilizētā vieta pirms kalna virsotnes. Te pie akas redzējām plakātu: «Mazgāties, skūties un mazgāt drēbes pie akas atļaujas vienīgi cūkas.» Starp akmeņiem atradām vietas, kur uzsliet teltis. Te arī nakšņojām pirms došanās virsotnē. No rīta teltis un somas atstājām turpat, līdzi paņēmām tikai kāpšanai nepieciešamo un makus, dokumentus. Gājām garām «Velna vārtiem», kur aizvijas ceļš uz Mongoliju un tālumā redzami Sajāni. No vienas kalna kores ieraudzījām sirds ezeru. Sasniedzām Čerska smaili, nofotografējamies, kā jau klājas. Un kāpām lejā uz sirds ezeru.

Nu tur nu gan bija dzidrs ūdens! Varēja redzēt cauri līdz pašam dibenam. Bet auksts arī. Kāpjot atpakaļ kalnā, kārtīgi apsvilām saulē, vienīgā veldzēšanās bija līdzpaņemtais alus un ēna. Atpakaļceļā iegriezāmies pamestās lazurīta ieguves vietās. Bet daudz un dažādus minerālus izpētījām Sļudjankā privātā minerālu muzejā. Tā īpašnieks Vladimirs Žigalovs pārdesmit gadus vācis un krājis Baikāla apkārtnes minerālus. Tad piecus gadus cīnījies ar vietējo varu un valsti, lai šo muzeju saglabātu. Galu galā tā eksponāti ir novērtēti vairākos miljonos dolāru! Žigalovs uzrakstījis prezidentam Putinam – tā un tā, manu muzeju grib slēgt. Uzreiz atbraukusi komisija un atļāvusi muzejam eksistēt. Atbalsta no valsts tam nav nekāda, īpašniekam 16 latu pensija. Viņš dzīvo un uztur muzeju no ziedojumiem. Vispirms ziedojumi, tad – stāsts par muzeja dārgumiem. Žigalovam pieder arī veikaliņš, kur var nopirkt pusdārgakmeņus. Viens no mūsējiem iegādājās iezi ar vairākiem smaragdiem. Žigalova muzejā ir pilnīgi visi Krievijas minerāli. Mēs vaicājām, vai ir kādi eksponāti arī no citām vietām. – Mani pasaule neinteresē, mani interesē tikai Krievija, – viņš lepni atbildēja. Lai savāktu 250 minerālus, viņš divreiz apgājis apkārt Baikālam.

100 km pa Irkutas upi

Kad gids mums teica – nu, puiši, trīs dienas brauksiet pa pilnīgi neapdzīvotām vietām bez civilizācijas pazīmēm –, uztvērām to kā joku. Bet, kad laivojām pa upi, krastā tik tiešām neredzējām nevienu cilvēku, nevienu ceļu vai elektrības stabu, par veikaliem vispār varējām aizmirst. Nebija zonas mobilajiem telefoniem. Otrajā dienā beidzās snikeru krājumi un, ko tur slēpt, – šņabis. Tas pastiprināja sajūtu, ka visapkārt nav dzīvības un nebūs arī. Pat apstāšanās vietu nebūs. Krasti ir ļoti stāvi, tāpēc retas ir vietas, kur tāda grupa var izcelties krastā un uzcelt teltis. Gidi, par laimi, tās vietas zināja atrast. Ūdens bija silts, varējām pamērcēties. Irkuta ir otrās grūtības kategorijas upe, un mūsu brauciens nebija pārāk ekstrēms. Pārvarējām četras lielas krāces. Reiz vilnis pārgāja laivai pāri.

Būtu augstāks, būtu vēl interesantāk! Vārdu sakot, trīs dienas braucām, braucām un braucām. Finišējām Šamankas ciemā. Atbilstoši nosaukumam te kalnā ir Burjatijas šamaņu centrālā sapulcēšanās vieta.

Irkutska–Vladivostoka

Ar ātrvilcienu nr. 73 sākām ceļot uz Vladivostoku. Kad iebraucām Burjatijas galvaspilsētā Ulanudē, valdīja pāri par 40 grādu karstums. Vienlaikus vilcienā «nobeidzās» ģenerators, un trīs dienas bija jābrauc +36 grādu karstumā.

Atcerējāmies, ka pirms tam atnāca vilciena priekšnieks ar lielu kantorgrāmatu rokā un jautāja, vai nav sūdzību. Acīmredzot gadījumi, ka vilcienā kaut kas iziet no ierindas, nav retums. Un tad viņš augstākajai priekšniecībai var parādīt ierakstu – «Ļoti labs brauciens».

Vecajos laikos vilcienā bija trīs restorāna vagoni, tagad ir tikai viens, ko izēda un izdzēra jau pirmajās divās diennaktīs. Tomēr aizvien vēl uzturējāmies restorāna vagonā, jo te darbojās kondicionieris.

Atnāk franču pensionāru delegācija, apsēžas, visi tādi laimīgi. Paceļ rociņu, atnāk bufetniece, sārtām lūpām, tāds pupsiks. Jautā: – Nu, ko jūs gribat? – Šie saka: – Padzerties gribam. – Bet ēst negribat? – taujā bufetniece. – Nē, mēs gribam tikai padzerties, – spītējas francūži. – Nu, ja negribat ēst, tad ejiet prom. Jums te nav ko darīt, – bufetniece parāda raksturiņu. Francūži kā tādi oktobrēni aizsoļo prom. – Pošļi oņi, eti francūzi (Lai tak viņi iet, šitie francūži – no krievu val.), – nosaka bufetniece. Tomēr viens francūzis ir palicis un pēta ēdienkarti. Viņš vēlētos šo un arī šo ēdienu. Bet bufetniece vienā mierā atbild, ka no viņa pasūtījuma nekā nav. Arī šis apmeklētājs nu ir aizbaidīts.

Bet mēs drīkstam sēdēt un malkot alu. Noslēpums vienkāršs – vakar bufetnieci «iebarojām» ar delikatesi – kūpinātiem omuļiem.

Nākamais rīts vilcienā nes jaunu satraucošu ziņu – nav elektrības. Tātad vilcienu pavadones nevarēs uzvārīt karstu ūdeni tējai. Bet tējas dzeršana no rītiem Krievijas vilcienos ir svēta lieta. Pavadones panikā. Ko darīt? Jākurina topka (maza krāsniņa), bet ogles nedeg, un viss. Pavadone jau slauka asaras, francūži jau zvana savam priekšniekam. Aigars jautā pavadonei, vai cirvis ir. Esot.

– Stacijā vilciens stāvēs septiņas minūtes. Ar cirvi rokā lecu laukā un atgriežos ar lielām pagalēm. Kamēr tās tamburā smalcinu, ir liels troksnis, un francūži neizpratnē skatās. Redzot darba rezultātu – kurošos krāsniņu un karsto ūdeni tējai, viņi lauzītā angļu valodā sāk taujāt, kas mēs esam, no kurienes, – atceras Aigars.

Ceļa malās redzam mazus ciemus. Nevar saprast, kā tur cilvēki var dzīvot. Vienīgais civilizācijas labums, ko viņi redz – kā reizi dienā vilciens aizbrauc garām. Pie mājām ir kartupeļu lauciņi un govis. Pieturvietās visa dzelzceļa mala pilna ar tirgotājiem. Braucot vērojām, kā mainās daba. Bērziņu audzes, kalni, pusstepes. No cerētās taigas – ne vēsts.

Bet cik tad ilgi tā sēdēsi un pa logu skatīsies? Kādā stacijā divos naktī izgājām ārā, ieelpojām svaigu gaisu un uzņēmām dziesmu. Tā bija «Līvu» «Dzimtā valoda». Pēc tam pa pāriem dejojām «Es mācēju danci vest». Saskrēja daudz skatītāju, skanēja vētraini aplausi.

Pēc uzstāšanās ieraudzījām, ka stacijā var nopirkt īstus ikrus kārbās. Ar ikru maizītēm pacienājām vagona pasažierus un turpinājām dziedāt arī vilcienā, mums bija pavērusies dziesmu vācelīte. Frančiem mēs patikām arvien vairāk. Tāpēc Vladivostokā atvadīšanās izvērsās ļoti vētraina, francūži mūs apskāva, filmēja, fotografēja.

Vladivostokā

Iebraucot Vladivostokā, nevarējām saprast, kāpēc līcis pilns ar karakuģiem. Izrādījās – todien ir jūras kara flotes svētki. Par tiem vēlāk. Mūs ļoti sirsnīgi sagaidīja gide, iesēdināja autobusā, taču drīz vien milicijas seržants neļāva tālāk braukt. Gide gan lūdzās un teica, ka mēs taču esam ārzemnieki. Bet milicis ir nelokāms, viņam svētku laikā dots stingrs norādījums – tuvāk svētku vietai ne un ne. Ar visām milzīgajā somām vilkāmies kalnā uz viesnīcu. Arī mūsu draugiem francūžiem neveicās labāk. Tikuši viesnīcā, secinājām, ka viens labums tomēr ir – mūsu numuriņu logi atradās līča pusē, un varējām vērot jūras spēku svētkus visā krāšņumā. Pasākums bija ieturēts padomju stilā – ar patētiskām runām par lielo un vareno valsti. Līcī dižojās divdesmit kuģu, bija arī zemūdene. Lielgabali šāva raķetes, torpēdas. Pēkšņi no desantnieku kuģa izbrauca kādi divdesmit bruņu transportieri un izcēlās krastā. Tur tad norisinājās inscenēta kauja starp sliktajiem un labajiem. Pēc lielas šaudīšanās labie uzvarēja. Vēl desantnieki ar rokām skaldīja ķieģeļus, gūlās uz stikla lauskām. Šajos varoņdarbos noraudzījās visa pilsēta, tribīnes bija ļaužu pilnas. Notikumus krastā mēs nevarējām redzēt pa logu, toties divas reizes televīzijā – gan vietējā, gan Maskavas. Turklāt bez saīsinājuma un reklāmas pauzēm. Redzēto vēlāk nostiprinājām Vladivostokas kara muzejā un Zemūdenes muzejā. Otrā pasaules kara laikā šīs zemūdenes apkalpe bija nogremdējusi divpadsmit vācu karakuģus. Tam par godu uzbūvēta arī kapela. Vladivostoka karos nav cietusi, tā ir skaista uz pakalniem celta pilsēta. Mazliet atgādina Viļņu. Oficiālās algas cilvēkiem maziņas, bet dārdzība kā centrālās Eiropas valstīs. Vladivostoka ir arī rūpnīcu un augstskolu pilsēta. Skolās bērni no svešvalodām biežāk apgūst ķīniešu, japāņu un korejiešu valodas.

Ķīniešu valodas prasme noder, piemēram, biznesa braucienā «Pomogi drugu!» (palīdzi draugam – no krievu val.). Lai palīdzētu draugam ķīnietim, kādam Vladivostokas iedzīvotājam jādodas uz Ķīnu. Viņam apmaksā lidojumu, dienesta auto un nakšņošanu viesnīcā. Nākamajā dienā vladivostokietis atlido atpakaļ ar 20 kilogramus smagu somu, tajā ir Ķīnas sadzīves tehnika vai kas cits tirgošanai Krievijā. Vedējs bieži vien nezina, kas patiesībā ir somā. Draugam var palīdzēt, šķērsojot robežu arī ar autobusu. Uz kaimiņvalsti Vladivostokas iedzīvotāji dodas arī atpūtas braucienos. Desmit dienas Ķīnā normālā viesnīcā pie Dzeltenās jūras maksā 300 dolārus. Vairākums Vladivostokas iedzīvotāju nekad nav bijuši Rietumos, pat Maskavā ne. Kas notiek Krievijas sirdī, tas viņiem «pie barabāna» (aptuvens tulkojums – vienalga). Vladivostoku apmeklē ķīnieši, japāņi, korejieši. Eiropas tūristi te ir retums, tāpēc mūs bieži uzslavēja. Tomēr sarunu biedri nemitējās tincināt, kāds ir patiesais iemesls, kāpēc esam tik tālu braukuši. Tieši tāpēc, ka tas ir tik tālu. Gribējām apskatīties, kas tur notiek.

Visu ceļojuma laiku krodziņos, vilcienos, lidmašīnas sarunājāmies ar krieviem par dzīvi. – Ā, jūs no Baltijas valstīm, kur mūsējos nemīl, – viņu pirmā reakcija. Vēl viņi zina «Laimas» šokolādi un mūsu šprotes, kas, nu jā, neesot vairs tik garšīgas. Krievijā gandrīz neesot iespējams uzzināt vairākus viedokļus, piemēram, par Aļošas pārvietošanu Tallinā. Esot tikai viens – Kremļa. Arī baiļu sajūta nav zudusi. Sarunai kļūstot vaļsirdīgākai, Tālo Austrumu cilvēki apklust. Kad stāstām par mūsu vēsturi – netic. Jo aizvien vēl ir vīri civilajā, kuri vēro – kas tu esi, ar ko runā.

Bet brīžos, kad neviens neuzrauga, cilvēks atplaukst. Šoferītis, kurš mūs veda uz lidostu, apvaicājās, kā tad esam nosvinējuši jūras kara flotes svētkus. Kad pastāstījām, viņš sāpēs iekunkstējās: – Ja man būtu teikšana, būtu jūs aizvedis uz okeāna piekrasti. Tur ir kafejnīcas, tirdziņi, mūzika, šašliks, alus, šņabis. Vīri sadzeras, pa muti viens otram iedod. Vot tie ir svētki!

***

Vladivostoka atrodas pie Japāņu jūras Zelta raga līča netālu no Krievijas robežas ar Ziemeļkoreju un Ķīnu. Lielākā Krievijas Klusā okeāna osta un Krievijas Klusā okeāna kara flotes galvenā bāze. Piejūras novada galvaspilsēta. Pirms Vladivostokas teritorijas iekļaušanas Krievijas sastāvā (1858) tur atradās džurčenu un mandžūru apmetne. Pilsēta dibināta 1859. gadā, un par tās dibinātāju uzskata grāfu Nikolaju Muravjovu-Amirski. 1903. gadā Vladisvostoka kļuva par Transsibīrijas dzelzceļa galapunktu.

Mācības:

1. Vladivostokā jāpavada vismaz trīs dienas. Nepaguvām aiziet uz krodziņu, kur servē lāča gaļu un citus taigas labumus. Nebijām arī dabas rezervātā, kur var redzēt Usūrijas tīģerus.

2. Lidostā prasīja uzrādīt visas transporta biļetes, kvītis. Jāspēj pierādīt, kā esi pārvietojies no viena ceļojuma punkta uz otru. Pat viesnīcas brokastu taloniņš var glābt no uzturēšanās Imigrācijas dienestā un reisa nokavēšanas.

3. Cenas Vladivostokā, salīdzinot ar Rīgu, pusotras reizes augstākas.