Romāns līgavām, šķirtenēm un...

Fragments no Edmunda Katana romāna «Sievietes un mīļākie»:

«Ienācis no balkona istabā, Artūrs saberzēja pārsalušās rokas. Galda lampas gaisma plūda no viena stūra, mezdama garas ēnas. Viņš paskatījās uz pustukšo alus pudeli, kas stāvēja uz galda, pavilcinājās un paņēma.

Jūtas, nodomāja viņš, kas ir tās jūtas, par kurām skuķi tik daudz runā? Satiekas cilvēki, satuvinās, un rodas jūtas. Bet ja kāds palaiž garām, novelk garumā, pietrūkst drosmes... Un viss — viņa jau mīl citu! Tā nejaušību spēle cilvēku attiecībās un jūtu aklums allaž radīja sajukumu domās.

Viņš atcerējās, kā šodien neatlaidīgi bija jautājis Robertam:
— Nē, tu pasaki, kā tad ir? Kas ir mīlestība? Nu, tā — līdz kapam? Nesaņēmies, neuzdrīkstējies meiteni uzrunāt, nokavēji, un visu labu — viņa jau ir laimīga ar citu?

— Nu, skaidra lieta, vilciens negaida, — Roberts vienaldzīgi paraustīja plecus. — Meičām vajag puišus. Ja ne tu, tad cits.

— Nu tāpēc jau es saku — kas ir tā mīlestība? Pagadās viens čalis, nevis cits, bet meičai tik un tā labi. Tagad viņa mīlēs šito! Un, ja vēl piedāvās precēties, tad viņai vispār būs svētki...

— Ko tu brīnies? Paskaties, kā skuķi dzīvo. Tai, kurai nav čaļa, ir kompleksi. Bet tu saki — gaidīt. Kāda vēl gaidīšana!? Kamēr tu vilcināsies un iedomāsies, kāda viņa smalka, viņa ies ar citu džeku, kur paaicinās.

— Tāpēc es saku — nekādas mīlestības nav. Tikai tīra nejaušība. Ja tu neuzdrīkstējies, par ilgu novilki, tad viņa dzīvos ar citu un jutīsies laimīga. Un tā ir mīlestība?! Kas pa rokai, tas arī mīlestība?!

Artūrs zināja, ka Robertu nemaz nepārsteidz tāda dzīve. Viņš nepiešķīra lielu nozīmi mīlestībai, uzskatīja, ka vīrietim jādzīvo ar sievu, jāaudzina bērni, jo no seniem laikiem cilvēkiem tā ir vislabāk. — Sievu ir svarīgākais turēt — vo, — viņš sažņaudza dūri, — tad ģimenē būs kārtība.

— Bet skaties, kā ir... — neatstājās Artūrs. — Nu, labi, palaid meiču garām, un tagad viņa ir laimīga ar citu. Bet, ja nebūtu palaidis garām, ko tad? Tad viņa tevi mīlētu un teiktu: viņš ir mans visdārgākais, mans vienīgais. Tad kas tā par mīlestību? Viņa taču to pašu teiktu citam. Viņas taču ko?... Viņas grib mīlēt.

— Jā, kā gribas dzīvot, kā gribas mīlēt... — pielaidīgi nosmaidīja Roberts, atkārtodams populāras ziņģes vārdus. — Ai, ko te gudrot. Mīla — ne mīla... Neaizmirsti, ka puse ģimeņu izšķiras. Še tev gan mīlestība, gan laime! Domāju, ka svarīgākais ir atrast skaistu, pēc rakstura piemērotu meiteni. Nu, protams, svarīgi, lai viņa darītu, ko vajag.

Artūrs pārlaida acis tukšajai istabai, nolika alus pudeli un izstiepās gultā. — Darītu, ko vajag, — viņš atkal dzirdēja Roberta vārdus. Un tūlīt pat atmiņā iznira tā trīsdesmitgadīgā skaistule un viņas apņēmīgā balss: — Mīla ir romantiķu pesteļi. Vīrieša vieta ir darbā. Viņam jāar un jāuztur ģimene. — Un no cita slāņa kā kāda maigāka atbalss atklīda Vilmas teiktais: — Nauda ir svarīga, bet mums vajag jūtas.

Klejodams starp šīm balsīm, viņš juta sievietes kā stingru, neatlaidīgu spēku, juta viņas — praktiskas, bezjūtīgas, pilnas egoistisku vēlmju. Un domāja, ka Roberts kļūdās, — sievietes daudz, ļoti daudz cer iegūt no vīrieša, ar kuru dzīvo. Un vīriešiem bieži nekas cits neatliek — tikai piekāpties.

Atkal atmiņā izpeldēja bāra pagrabs ar akmens velvēm, ēdieniem nokrauts galds, tā apburošā, pārplūstoši pašapzinīgā sieviete un pretim viņai sēdošais trīsdesmitgadīgais bārdainis, kas tobrīd jautāja:

— Vai tad sievietēm tas vien rūp, cik mēs nopelnām? Laikam jau tā ir, — viņa seja mazliet izstiepās. — Sieviete pārdodas, vīrietis pērk... Problēma tikai tā, — es tiku audzināts, ka mīlestība ir svarīgākā.

Tajā acumirklī pieklusušajam Artūram iešāvās prātā, ka arī viņš tā ir audzināts: tic mīlestībai, tic patiesai divu cilvēku tuvībai. Un varbūt patiešām tas ir muļķīgi?

— Skumji, bet taisnība. Sievietēm nauda ir vajadzīga, — pasmaidīja skaistule.

— Tātad jūs kā tādas dēles piesūcaties vīrietim... — bārdainis teica rotaļīgi un vienlaikus izsmējīgi.

— Aha, — viņa palocīja galvu, vērdamās viņā urbjošām, ironiskām acīm. — Mēs sūcam vīrieša asinis, kamēr viņš nokrīt beigts, un pēc tam meklējam citu.

— Beidz tu savus jociņus, — viņu kaunināja draudzene, — Fredi, ja esi vīlies vienā, nenozīmē, ka visas ir tādas.

— Man tāda muldēšana krīt uz nerviem, — skaistule nevērīgi paraudzījās draudzenē. — Zini, Rūtiņ, kad vajadzēs dzīvot ar mīļoto teltī un centus skaitīt, tad visa mīla izgaisīs... Mīla ir romantiķu pesteļi. Vīrieša vieta ir darbā. Viņam jāar un jāuztur ģimene! Mīlestību dzīvē aizēno laicīgās vajadzības. Atliek tikai pieradums. Un, lai būtu tīkamāk dzīvot... nu, vajag atrast kaut ko ārpus ģimenes — dažādības pēc.

Šie vārdi pārņēma Artūru. Viņš sarāvās, nedrošības apņemts. Kā tad dzīvot? Kam ticēt? Kā dzīvot ar sievieti? Kā dēļ? Lai tad, kad jūtas izvējojušas, viņa triektu tādus vārdus?

Artūrs saausījies skatījās viņos — vecākos, vairāk pieredzējušos. Vēl nekad nebija dzirdējis, kad kāds tik atklāti, teju vai drastiski runātu par vīriešu un sieviešu attiecībām. Nezin kāpēc tāda atklātība bija pat smieklīga. Arī visi citi smaidīja, smējās. Bet viņš ieintriģēts domāja, ka šodien izdevies negaidīti iesprukt pieaugušo dzīvē — tajā, ko viņš pats piedzīvos pēc dažiem gadiem.

Bārdainis, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu, skumji pasmaidījis, viņam atzinās: — Redzi, kad sāc dzīvot kopā, atklājas tādas lietas, ko agrāk nekādi nesaskatīsi... Pēc trim gadiem tas skaistais plīvurs nokrīt.

Un tepat sēdēja tā lepnā skaistule. Iedzērusi viņa kļuva vēl apburošāka, skaļi smējās, bārstīja asprātības, un Artūrs neviļus, apbrīnodams viņas skaistumu, kas vizēja kā salts asmens, palaikam nodomāja:

— Kāds gan ir viņas vīrs, kas apgādā viņu ar naudu? Kā viņš dzīvo, nemitīgi krāpts.
Viņam aizvien vairāk likās, ka vīriešu un sieviešu attiecības ir nebeidzams viltus, māņi un manipulācijas... Varbūt patiešām tā vien ir: kurš kuram piekāpsies, kurš kuru izmantos, kurš kuru uzveiks — vīrietis sievieti vai sieviete vīrieti?»