1 pudele vīna + kastīte «Serenādes» = 1 reize...

Nu, kā tad būs? (Jautājums nr. 1.)

Sievietei, kura izšķīrusies veidot jaunas attiecības, pirmām kārtām vajadzētu nokārtot kādu ļoti būtisku lietu — pašai savu dzīvi. Apsēsties ērtā klubkrēslā un tā no sirds izrunāties ar savu «es», savu sievišķo būtību. Un taisnīgi atbildēt uz visiem jautājumiem.

Jo, ja jau melojam paši sev, tad uz kāda gan pamata mēs varētu veidot jaunu dzīvi kopā ar otru cilvēku? Tātad pilnīgi atklāti — vai man to vispār vajag, un ko esmu gatava ziedot šīs nākotnes laimes vārdā? Bērni jau paaugušies, it kā jaunu tēti viņiem pat vairs nevajadzētu. Un kā viņi vispār uzņemtu jauna, sveša cilvēka parādīšanos manā dzīvē? Vecākie jau saprot, pašiem ir šāda tāda pieredze, respektē arī manu dzīvi. («Mammu, tev vajadzētu atrast kārtīgu veci!»)

Kādi ir mani ieradumi un paradumi, bez kuriem iztikt būtu grūti, un kā tos varētu uzņemt mūsdienīgs vīrietis? No kā es būtu ar mieru atteikties normālu savstarpēju attiecību labā un no kā — ne? Nu un, protams, arī pretējais — kādus tipiskus vīrieša ieradumus es neciešu ne acu galā un ar kādiem varu samierināties. Un kas ir ar manu bijušo, ko viņš patlaban dara un vai negrasās vēlreiz jaukties manā dzīvē un mēģināt sasmalstīt sen izlietu ūdeni?

Tādā garā parunājoties ar sevi un sakārtojot visu pa plauktiņiem, jebkura lielākā vai mazākā mērā sagatavos sevi pārmaiņām, jauniem pie- un pārdzīvojumiem (jo tādi arī būs, būs vēl daudz dilemmu un grūtu jautājumu tāpēc, ka cilvēki ir ļoti dažādi un diemžēl bieži vien arī konservatīvi).

Labi, viss ir apsvērts un pārdomāts, esmu izšķīrusies — vajag! Un ko tālāk? Uz klubu, dejām, dažādiem pasākumiem pie draudzenēm un kolēģiem? Varbūt. Bet tur jau ir būts, visi pazīstami, par katru viss skaidri zināms. Garlaicīgi un bezperspektīvi. Klubos tādi pajoliņi vienas nakts izpriecām vien grozās, arī to man nevajag.

Kur vēl? Varbūt tomēr pamēģināt šo XXI gadsimta lāstu un brīnumu vienā iesaiņojumā, ko dēvē par internetu? Bet no draudzenēm dzirdēts tik daudz visādu pretīgu stāstiņu par glumiem tipiņiem, kas ganās portālos un to tik dara, kā meklē neapdomīgas naivulītes, ko pievienot savām plašajām kolekcijām. Kā te lai atsijā graudus no pelavām, kā lai atrod savu tīrradni šajā mēslu kaudzē? Un vai tas vispār ir izdarāms mūsu izvirtušajos laikos?

Ir izdarāms. Saņemamies un reģistrējamies iepazīšanās portālā. Tādu ir vesels lērums, taču priekšroka tomēr būtu jādod kādam no vecākajiem: «oho», «face» (jauniešiem), «gribu», «ss». Jo portāls izvērstāks un pilnīgāk izstrādāts, jo labāk. Kādēļ? Lai atvieglotu medības!

Kādā ziņā? Lūk, te jau sākas pats interesantākais! Laiks pievērsties jautājumam nr. 2.

Kas tas vīrietis tāds ir par zvēru, kā šo dabūt rokā un noturēt? (Jautājumi nr. 2 un 3.)

Bieži vien iepazīšanās portālā iespējams publicēt dienasgrāmatas, piedalīties forumos, interešu grupās un čatos. Un cilvēki izmanto šīs iespējas, jo tas dod iespēju komunicēties, atrast cilvēkus ar sev līdzīgiem uzskatiem un varbūt kādreiz nākotnē arī šo leģendāro un daudz aprunāto otru pusīti.

Kā tad rīkoties sievietei šādā situācijā? Princips ir vienkāršs. Vispirms veicam atlasi pēc mūs interesējošā vecuma un dzīvesvietas (pēdējai gan sākumā nav īpašas nozīmes, taču vēlāk attālums un nevēlēšanās mainīt dzīvesvietu var noārdīt šīs mūsu jaunās un skaistās dzīves vēl līdz galam neuzceltos pamatus).

Nākamais posms ir pats interesantākais un arī pats laikietilpīgākais. Jo uzdevums ir visai grūts un sarežģīts — jāiepazīstas tuvāk ar iespējamiem kandidātiem, izmantojot visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus un vienlaikus pašai jāpaliek anonīmai. Un mēs rokamies dienām ilgi pa komentāriem, interešu grupām, svešām dienasgrāmatām...

Skrupulozs un atbildīgs darbs, jo tieši tagad notiek vētīšana, graudi tiek atdalīti no pelavām. Līdz beidzot pienācis ilgi gaidītais brīdis — mums ir saraksts, tāds privāts TOP 10, kas vieš vislielākās cerības. Un ir pienācis brīdis, kad jāpāriet Rubikons jeb, citiem vārdiem sakot, jāraksta vēstule. Šinī brīdī jau jābūt gatavai, ka tevi tieši tāpat svērs un vētīs, kā pati tikko darīji ar šo vīrieti. Kā sevi pasniedzi, vai tavā profilā nav pārāk daudz pārspīlētu prasību un šķietamais nav kļuvis par reālo? Nekad nevajag sevi izskaistināt — esi tāda, kāda esi, un savējie sapratīs. Vīriešiem ir ļoti bail no superbeibēm un viņu superprasībām. Normālai sievietei ir daudz lielākas izredzes.

Bet kuram jāsāk pirmajam? Tavā pastkastītē jau sabiris lērums nepiedienīgu piedāvājumu, taču neviens no tiem parasti nav pat lasīšanas vērts. Laikam jāuzņemas iniciatīva pašai un jāsper pirmais solis. Jo vīrieši mēdz būt arī kautrīgi un viņiem nemaz tā nepadodas sākt pirmajiem šīs delikātās lietas. Savukārt atbildēt uz meitenes vēstuli — to jau prasa elementāra pieklājība. Sarakste ir ļoti jauks iepazīšanās procesa posms, notiek tāda padziļināta otra cilvēka izpēte, zemapziņā urdās galvenais jautājums: «Varbūt tiešām īstais?» Dažu nedēļu laikā noskaidrojas kopīgas un mazāk kopīgas intereses, gaume un — būsim reālisti — arī materiālie apstākļi.

Un nemanot ir pietuvojies lielais brīdis — pirmā tikšanās aci pret aci. Kad, kur, kā un pēc kura iniciatīvas — tas tobrīd vairs nav svarīgi, jo jūs jau esat vairāk vai mazāk pazīstami. Par to ir parūpējies mūsu moderno komunikāciju laikmets ar savām plašajām iespējām.

Nu, lūk, tas ir noticis! Varbūt neliels pārsteigums, neliela vilšanās, bet visumā ir pamats būt apmierinātai ar sasniegto. Tālāk jau viss sāk ieiet ikdienišķākās sliedēs. Kopēji pasākumi, teātra izrādes, koncerti, dalīšanās iespaidos un polemika par visām mūs interesējošām tēmām.

Taču šeit paslēpts kāds zemūdens akmens, tāpēc to visu darām lēni, uzmanīgi, prātīgi, apdomīgi. Nav taču nekur jāsteidzas, vai ne? Pietiekami daudz ir lasīts par steigā izdarītām aplamībām, kas spēj nogalināt jaunu sākumu uz līdzenas vietas, neļaujot vispār vairs tālāk nekam notikt. Jo šeit parasti vairākums cilvēku izdara vislielāko un visstulbāko kļūdu, kāda vien ir iedomājama, — mēģina ievērot nerakstīto «otrā randiņa likumu». Jo vajag taču pārbaudīt, ko mēs jaunajās attiecībās varam gaidīt no šīs tik daudz apspriestās intīmās puses. Un ja nu galīgi nesaderam?

Acīmredzot tikai neliela daļa cilvēku patiešām apjēdz, ka nedz pirmajā, nedz otrajā tikšanās reizē par intīmo saskaņu nekādas runas vispār nevar būt. Jo vēl nav pamata, uz kā veidot šo tik trauslo un jauko saderību. To nevar aizstāt ar mehāniskām darbībām, lai cik augstā tehniskā līmenī arī tās tiktu izpildītas. Beigās vienalga paliks tādas šķebinošas mieles un dedzinošs jautājums: «Kāpēc tā, ja viss sākumā šķita tik jauki?»

Bet ko tad darīt, kur ir izeja? Atbilde ir ļoti vienkārša — nedaudz pacietieties, un pienāks arī šis brīdis. Būs apstākļi, signāls, klikšķis, tas jau nav svarīgi, kā tas izpaudīsies, bet jūs to sajutīsiet. Abpusēji un vienlaikus.

Izklausās pārāk romantiski, lai tā būtu patiesība mūsu vājprātīgajos laikos? Ātrais variants taču jau ir izmēģināts, vai ne? Tad ko var zaudēt, pamēģinot šo lēno un romantisko? Vīrieti? Bet vai viņš tiešām ir īstais, ja šo lietu dēļ jums radies pirmais konflikts? Bet varbūt viņš domā, ka man par to pienākas kaut kāda kompensācija, maza dāvaniņa vai kas tamlīdzīgs? Varbūt pat avansā?

Darījums (Jo nu mēs neviļus esam nonākuši pie jautājuma nr. 4.)

Parasti sieviete jau pirmajā tikšanās reizē saņem nelielu «avansiņu» — ziedus un mazu dāvaniņu — smaržas, kādu jauku nieciņu vai tamlīdzīgi. Tā sakot, labam iesākumam un arī lai radītu šo mazo zemapziņas urķīti — tādu kā parādiņa izjūtu. Tādi jau mēs, vīrieši, esam maitas... Pašā sākumā bruģējam celiņu uz kādu vietu, kur savu jauno simpātiju dabūt horizontālā stāvoklī. Jo itin labi apzināmies, ka agri vai vēlu tam tā jānotiek, jo, lūk, pati māte daba tā ir iekārtojusi...

Var jau arī turpmākās «attiecības» kārtot strikti pēc biznesa principiem, nu, tāds sadzīves barters (tikai nesaucot to tādos parupjos vārdos, kas atstāj riebīgu garšu mutē). Varam sastādīt pat izcenojumu tabulu, teiksim:

– 1 pudele vīna + kastīte «Serenādes» = 1 reize,
– jauns datorgalds bērnam = 8 reizes,
– ziemas riepas autiņam = 20 reizes utt.

Lai vēlāk izvairītos no konfliktiem šajā sakarā, līgums un izcenojumi notariāli jāapstiprina un katrs «norēķins» jāveic vismaz divu liecinieku klātbūtnē. Jā, biznesa pasaule ir nežēlīga, bet ko padarīsi? Tādi laiki!

Var (un reizēm arī vajag) pazirgoties par šīm tēmām, taču kā ir īstenībā? Vai to tiešām var noreducēt līdz vienkārša abpusēji izdevīga bartera līmenim? Droši vien var, taču nevajadzētu gan. Jo, lai kā mēs to gribētu apstrīdēt, ir vēl šai pasaulē lietas, ko par naudu nopirkt nevar. Nauda ir tikai līdzeklis dažādu mērķu sasniegšanai šinī dzīvē. Un, ja tā pati kļūst par dzīves mērķi, cilvēkam atliek tikai izteikt līdzjūtību. Tā diemžēl notiek biežāk, nekā mēs vēlētos. Savukārt mērķi, kuru sasniegšanai cilvēks «taisa» naudu, spēj ļoti daudz par viņu izstāstīt pārējiem.

Gudra sieviete spēs samērā precīzi prognozēt attiecību nākotni, vērojot, kā viņas vīrietis rīkojas ar saviem ienākumiem. Kāda daļa no tiem nonāk kopējā budžetā? Vai viņš interesējas par manām (un manu bērnu) vajadzībām? Vai prot sagādāt man arī kādu patīkamu pārsteigumu? Un pats galvenais — vai tas viss tiek darīts, kā saka, «no tīras sirds» vai tikai lai man piebrauktu? Mīļā sirdsmiera labad katra vairāk vai mazāk apzināti veic šos «pētījumus», tomēr nevajadzētu kopdzīvē iekļaut principu «tu man — es tev».

Lai kā mūs mēģinātu pārliecināt par pretējo visādi šaubīgi un mazāk šaubīgi plašsaziņas līdzekļi, šī pasaule tomēr nav pārvērtusies par bordeli. Un visiem cilvēkiem (ziniet, vispār jau arī vīrieši tādi paši cilvēku vien ir...) vajag arī to neredzamo, netveramo un nenopērkamo daļu, kas veidojas un attīstās divu cilvēku starpā (lūk, arī atbilde uz 5. jautājumu!), ja viņi spēj uzklausīt un saprast viens otru, prot piekāpties tur, kur jāpiekāpjas, un pastāvēt uz savu tur, kur tas nepieciešams.

Ideālu nav, un tos nevajadzētu arī meklēt, taču ir daudz labu cilvēku šai pasaulē. Un atliek tikai novēlēt katram agrāk vai vēlāk atrast to trūkstošo un vienīgo īsto!

***

(Šis ir konkursa uzvarētāja stāsts.)