Vai mīlestība ilgst tikai 3 gadus?

Rezultāts ir viens un tas pats: partneri atsalst, un mīlestības vairs nav — tikai pacietīga sadzīvošana bērnu un mantas dēļ, — tā uzskata rakstnieks Edmunds Katans, plašu rezonansi guvušā romāna «Sievietes un mīļākie» autors. Vai patiesi mīlestība ilgst tikai trīs gadus? Bet varbūt ir līdzekļi, kas palīdzētu to saglabāt?

— Jūs uzskatāt, ka mūsdienu ģimenes modelis pieredz krīzi un laulības būvētas uz irdeniem pamatiem?

— Laulības balstītas uz haosa — pretējiem viedokļiem un pārliecībām. Tāpēc tāds maisījums ir sprādzienbīstams. Sliktākais ir tas, ka, kamēr ģimenes nepiemeklē krīze, laulātie izvairās par to runāt.

Es veicu eksperimentu: izjautāju daudzas sievietes un vīriešus, vai viņi piekrīt viedoklim, ka mīlestība ilgst tikai trīs gadus. Gandrīz visi piekrita. Daži pat minēja īsāku laiku.

Mani tas satrieca. Un ne tikai tas, ka daudzi netic mīlestības ilglaicīgumam. Vēl vairāk satrieca bezdibenis starp to, kā cilvēki reāli dzīvo, par ko ir pārliecināti, un to, kas tiek runāts publiski un sludināts plašsaziņas līdzekļos. Tur taču dominē mīlestības, cilvēku tuvības, laimīgas laulības tēmas. Taču dzīve ir krietni citāda. Kāpēc mēs to slēpjam? Aiz bailēm?

Tādā gadījumā uzdrīkstēsimies atzīties, ka dzīvojam melos, bet īstā dzīve, tās problēmas tiek bailīgi noklusētas.

— Ja tik daudzi cilvēki netic ilglaicīgai mīlestībai, kas gan viņus saista ģimenē?

— Viņi saka — pieradums. Kad kaisle noplok, paliek vislabāk pazīstamais cilvēks, kura priekšā nav jāizliekas, nav jāsaspringst lomai. Tāpēc kopā ar viņu var mierīgi būt. Turklāt laulātais palīdz tikt galā ar sadzīvi, audzināt bērnus, savā ziņā pasargā no vientulības nedēļas nogalēs.

— Ak dievs, cik viss ir praktiski... Vai jūs arī domājat, ka vajag tā dzīvot?

— Draugi par mani smejas: «Katans uzrakstījis drastisku romānu par dzimumu attiecībām, bet pats tomēr tic mīlestībai.» Patiešām ticu. Un arī romāns radies no ticības, ka tas tomēr iespējams, lai arī nav viegli panākt cilvēcīgu tuvību.

— Ej nu ej! Jūsu romānā taču nav mīlestības — tikai dzimumu nesaprašanās un vīrieši ērzeļi, kas dzīvo, tikai iekāres dzīti.

— Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka sievietes nepazīst vīriešus un viņu «ērzeliskumu». Tas arī sagrauj mīlestību, pārvērš to vienkāršā pieradumā. Tieši tās ģimenes, kurās sievietei ir mazāk kļūdainu priekšstatu par vīriešiem, ir patiešām tuvas, bet citās valda neomulīga vientulība.

Sievietes ļoti dārgi samaksā par savām ilūzijām — samaksā ar nelaimīgu dzīvi vientulībā. Tāpēc es domāju, ka sievietēm, kuras vēlas ilgi saglabāt mīlestību, nevajadzētu baidīties ieraudzīt vīrieti tādu, kāds viņš ir — bez romantiska izskaistinājuma.

— Kāpēc tas ir svarīgi?

— Nebūtu svarīgi, ja cilvēki nepiešķirtu tik lielu nozīmi mīlestībai. Vēl pirms pusgadsimta skatījums uz ģimeni bija gluži pragmatisks: kopīga manta, sadzīve, bērni. Jūtām nebija lielas nozīmes. Tāpēc arī nebija svarīgi, vai sieviete saprot, kāds patiesībā ir vīrietis.

Tagad situācija ir radikāli mainījusies. Psihologi apgalvo, ka mēs piedzīvojam jaunu vēsturisku parādību — cilvēki, dibinādami ģimeni, neparasti daudz cer sagaidīt no dzīvesbiedra. Daudzi lolo ļoti lielas cerības uz emocionālo apmierinājumu.

Romantisko filmu ietekmē mēs visi esam «saindējušies» ar tuvības slāpēm, neesam no tā brīvi. Pat tie, kuri ciniski to noliedz, slepus lolo cerības kādreiz satikt savu «otro pusi». Šī ideoloģiskā programma ir neizdzēšami iekalta mūsu galvās.

— Bet kāpēc tad ir tik maz laimīgu pāru? Kur ir problēma?

— Ne viena vien rakstniece ir atzinusies, ka vēlme rakstīt romantiskus stāstus ir dzimusi jaunībā, kad viņa ļoti vēlējusies apburt puišus, bet allaž vīlusies un reizēm pat izjutusi riebumu pati pret sevi. Romantika ir izkropļota, ačgārna pasaule, kurā īstās jūtas nomainītas pret mākslīgām, kas ir tuvas infantilai pasaules uztverei.

Bet cilvēki tam tic. Jo romantiku bez mitas ekspluatē kinoindustrija. Filmu ražošana ir milzīgs bizness, tāpēc tām jābūt pieņemamām visiem. Pieaugušo problēmas tiek nomainītas pret pusaudžu problēmām pēc parastas shēmas: mīlestības uzliesmošana, šķēršļi, kas to traucē, un galu galā — mīlas triumfs.

— Bet kas tālāk? Kā dzīvot pēc mīlestības triumfa? Diemžēl atzīsimies: skaidrākas atbildes taču nav ne filmās, ne romānos, ne žurnālu rakstos.

— Man nācies ne mazums runāties ar cilvēkiem, kas ir vienu vai divas reizes šķīrušies. Kas mani satrieca? Viņu vilšanās un neticība cilvēku tuvībai? Nē, tieši pretēji! Domājot par nākotni, šie cilvēki joprojām iztēlojās to tikai romantiskos stereotipos: vai viņus pārpludinās mīlestība vai ne. Tad ar izbrīnu sapratu, ka cilvēkiem vienkārši nav citu tekstu, citādas izpratnes par attiecībām, tāpēc viņi joprojām atkārto to pašu.

— Ko svarīgu viņi palaiž garām?

— Viņi ignorē to, ko ir aprakuši romantikas tēli — intimitātes ietekmi uz pāra attiecībām. Bet vēl dīvaināk: viņi lolo romantiskas cerības, taču netic, ka mīlestība var turpināties ilgāk nekā trīs gadus.

— Tātad viņiem mīlestība ir kā sākotnējais priekšnoteikums, no kura jādzimst svarīgākai lietai — pieradumam pie partnera?

— Varbūt. Bet es saku, ka tieši tas, ka viņi ignorē seksuālo jomu, arī sagrauj viņu mīlestību. Kur slēpjas kļūda, kas noved jūtu iznīkšanas strupceļā? Ticība, ka romantiskie rituāli ir dabisks ceļš uz dziļākām attiecībām.

Nekā tamlīdzīga! Kā tas var būt? Kā iespējams no ačgārnās nereālās romantiskās pasaules, kas radīta, lai noslēptu problēmas seksuālajā ziņā, dabiski pāriet reālajā? Tajā taču ir pretēja valoda, pretējas vērtības, tāpēc, ja vienā pusē veicas, otrā tevi gaida bankrots.