Elviss nevaid miris

Uzņēmēji skaita rekordpeļņu

Preslija namā Greislendā, Tenesijas štatā šā gada augustā gaidāms apmeklētāju rekordskaits. Šo īpašumu Elviss nopirka pirms pusgadsimta pēc pirmajiem lielajiem panākumiem. Pirms 25 gadiem te atvērts rokenrola karaļa piemiņas muzejs, kas kļuvis par nacionāla mēroga piemiņas vietu, ko katru gadu apmeklē vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Par tradīciju kļuvis sveču gājiens uz viņa kapa vietu.

Uzņēmums «Elvis Presley Enterprises», kas tirgo visu, kas saistās ar Preslija vārdu, jau skaita rekordpeļņu. No daudzajiem piemiņas pasākumiem vispopulārākie ir koncerti, kur uz milzu ekrāna redzams pats rokenrola karalis, bet uz skatuves spēlē viņa bijušās grupas mūziķi. Jau gadiem visā pasaulē tiek rīkoti Elvisa līdzinieku konkursi. Šogad pirmo reizi 24 šādu reģionālo konkursu uzvarētāji 17. augustā finālā klātienē uzstāsies Memfisas koncertzālē. Nākotnē paredzēts uz piemiņas koncertu uzaicināt arī tos dziedātājus un mūziķus, kurus ietekmējis Preslijs. Šogad Memfisas pašvaldība godinās rokenrola karali, ierakstot viņa vārdu pilsētas slavas zālē.

Saplūdina mūzikas stilus

Preslijs savu karjeru sāka, saplūdinot dažādus mūzikas stilus – rokabili, kantri un blūzu ar izteiktu fona ritmu, kas kļuva pazīstams kā rokenrols. Viņš deva jau pazīstamām dziesmām jaunu, nebijušu skanējumu, sajaucot «melnās» un «baltās» skaņas, ko bija dzirdējis gan dzimtajā Tjūpelo pilsētiņā Misisipi štatā, gan vēlāk kantri mūzikas galvaspilsētā Memfisā. Par viņa dinamiskā priekšnesuma «firmas zīmēm» kļuva dziesmas «Jailhouse Rock» un «Hound Dog», kam vēlāk pievienojās arī liriskas balādes. Preslija tembrāli bagātā balss skanēja lieliski visos žanros – rokā, gospelī, blūzā, balādē, popdziesmā. Viņš ir vienīgais izpildītājs, kura vārds ierakstīts triju mūzikas stilu slavas zālēs.

Memfisā bija daudz mūzikas ierakstu veikalu, kur Elviss pavadīja daudzas stundas, klausoties vecas un jaunas dziesmas. Viņa skaņuplašu plauktā bija gan Mario Lancas dziedātās operu ārijas, gan Dīna Martina balādes, kas viņu iedvesmoja. Elviss apmeklēja arī vietējā simfoniskā orķestra koncertus un bija klāt Ņujorkas Metropolitēna operas viesizrādēs. Blūza karalis B. B. Kings, kurš ir desmit gadus vecāks par Presliju, atceras saticis jauno Elvisu Memfisas Bīlstrītā, kur muzicēja blūzmeņi.

Ģitāras vietā grib šauteni

Elvisam bija vācu, skotu, franču, čeroki indiāņu un ebreju saknes. Viņa tēvs Vernons strādāja gadījuma darbus, māte Gledisa bija šuvēja. Elviss piedzima 1935. gada 8. janvārī Tjūpelo pilsētiņā Misisipi štatā. Viņš bija otrais no vienšūnas dvīņiem, bet viņa brālis piedzima nedzīvs. Būdams vienīgais bērns, Elviss bija ļoti tuvs mātei, un viņas pāragrā nāve 46 gadu vecumā tam bija smags trieciens. Pirmā saskarsme ar mūziku Elvisam bija vietējās baznīcas korī. Kad Preslijam bija trīs gadi, viņa tēvs tika notiesāts par astoņu dolāru čeka viltošanu, un ģimene zaudēja māju. Skolā Elvisu ķircināja klasesbiedri, jo viņš bija kluss, stostījās un tika uzskatīts par memmesdēliņu.

Desmit gadu vecumā Elviss pirmo reizi uzstājās dziedātāju konkursā vietējā gadatirgū. Tērpies kā kovbojs, viņš stāvēja uz krēsla, lai aizsniegtu mikrofonu, un dziedāja kantri dziesmu, iegūstot otro vietu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā Elviss saņēma dāvanā ģitāru, lai gan bija gribējis šauteni. Pēc diviem gadiem ģimene pārcēlās uz Memfisu. Elviss nekur negāja bez ģitāras, spēlēja piecu dalībnieku grupā un dziedāja skolas saietos, kafejnīcās un bāros.

Elviss neiekļaujas rāmjos

1953. gada jūlijā Elviss iegāja «Sun Record» skaņu ierakstu studijā un, samaksājis 3,98 dolārus, ierakstīja vinila platē divas dziesmas – «My Happiness» un «That's When Your Heartaches Begin». Plati viņš uzdāvināja mātei dzimšanas dienā, kas jau bija pagājusi, turklāt Presliju miteklī toreiz nebija atskaņotāja. Nākamā gada janvārī viņš ierakstīja vēl divas dziesmas – «I'll Never Stand in Your Way» un «It Wouldn't Be the Same Without You». Ierakstu studijas īpašnieks Sems Filipss uzskatīja, ka melno blūza un bugi-vugi stila mūzika varētu kļūt populāra balto vidū. Filipss bija nopircis dziesmas «Without Love (There Is Nothing)» ierakstu, taču nevarēja atrast tās izpildītāju un uzaicināja Elvisu. Dziesma lāgā neskanēja, bet Elviss sāka muzicēt kopā ar kantri-vesterna-svinga ģitāristiem. 1954. gada jūlijā Preslijs ar grupu it kā pa jokam ierakstīja Artūra Krudapa blūzu «That's All Right (Mama)» un Bila Monro blūgrāsa valsi «Blue Moon of Kentucky». Filipss bija sajūsmā un nebija kļūdījies. Pāris dienu pēc dziesmu atskaņošanas radio firma saņēma vairāk nekā 6000 pasūtījumu. Preslija grupa sāka regulāri uzstāties Memfisas klubos. Elviss sākumā ļoti nervozēja un viņa kājas platajās biksēs nevaldāmi raustījās, taču ar laiku viņš šo defektu pārvērta efektā, novedot klausītājus, īpaši jaunās meitenes, līdz ekstāzei.

Tā laika zvaigznes Džonijs Kešs, Rojs Orbisons, Karls Pērkinss atzina, ka viņa izpildījuma enerģija, skaņa un ritmika ir neatkārtojama un neiekļaujas nevienā kategorijā. Kad Elviss sabruka pēc koncerta Floridā, ārsts ieteica viņam palēnināt tempu, jo viņš 20 minūtēs izlādējās tā, kā cita darba strādnieks astoņās stundās. Lasvegasas klubos Presliju dēvēja par atomenerģētisku dziedātāju. Daži apgalvo, ka Elviss esot nozadzis melno mūziku, taču daudzi melnie dziedātāji atzīst, ka kopējuši Preslija izdarības uz skatuves. Kāds tiesnesis Floridas štatā pasludināja, ka viņa mūzika pavedina neceļos Amerikas jaunatni. Preslijam bija aizliegts kustēties priekšnesuma laikā. Viņš ievēroja aizliegumu, vienīgi pakratot pirkstu un šādi izsmejot aizliedzējus.

Apgāž žanru barjeras

1955. gada novembrī Sems Filipss un menedžeris Toms Pārkers pārdeva līgumu ar Presliju skaņu ierakstu firmai «RCA Victor Records» par tiem laikiem neredzētu summu – 35 000 dolāru. 1956. gada janvārī «RCA» izdeva Preslija pirmo singlu «Heartbreak Hotel», kura metiens jau pēc pāris mēnešiem sasniedza miljonu. Bija sācies Elvisa slavas ceļš, kas turpinājās līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1977. gadā tikai 42 gadu vecumā.

Preslija lomas 33 filmās nav aktiermākslas šedevri, taču viņa dziesmas ir neatkārtojamas. Ārpus ASV Preslijs ir uzstājies tikai Kanādā, tāpēc filmas deva iespēju viņu ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt miljoniem cilvēku. Pat kritiķi atzīst, ka Elvisam izdevies radīt savu mūziku, kas apgāž visas žanru barjeras, ļaujot izpaust savas jūtas.

Elviss piesaistīja ne tikai ar muzikālo apdāvinātību, bet arī fotogēniskumu. Viņš tiek uzskatīts par ļoti seksīgu, kaut gan vairākums Elvisa pirmslaulības draudzeņu atzinušas, ka viņām nav bijis intīmu attiecību ar rokenrola karali. Arī viņa sieva Prisilla un abi nopietnākie Preslija biogrāfi – Sjūzena Finstada un Pīters Guralniks – atzinuši, ka sekss viņu īpaši neinteresēja.

Tikai sešdesmitajos gados filmas ar viņa piedalīšanos ienesa 130 miljonus dolāru, bet par simt miljoniem pār-doto skaņuplašu ieņemti 150 miljoni dolāru. Ar menedžeri Tomu Pārkeru noslēgtais līgums deva Preslijam pusi no ieņēmumiem. Pārkers bija glums tips, kas slēdza šaubīgus darījumus un nodevās azartspēlēm, savtīgi izmantojot Preslija nevēlēšanos iedziļināties finanšu jautājumos. Elvisa sieva Prisilla atzīst, ka «viņš nicināja savas karjeras biznesa pusi un parakstīja līgumus, tos pat nelasot». Viņa tēvs dēvēja Elvisa draugu loku par «Memfisas mafiju», kas negatīvi ietekmē dēlu. Elvisam sākot pelnīt lielu naudu, viņam uzradās daudz draugu, kas nodevās uzdzīvei, alkoholam un narkotikām. Kad viņš 1967. gadā apprecējās ar Prisillu, viņa patrieca šos viltus draugus no Greislendas. 1972. gadā viņi izšķīrās, un vairs nebija neviena, kas glābtu Presliju no alkohola un narkotiku zaņķa. Viņš jutās vientuļš, lietoja dažādus medikamentus, kas iedragāja viņa fizisko un garīgo stāvokli. Dienot armijā, viņš dzēra tabletes, lai neaizmigtu nakts dežūrās; vēlāk lietoja tabletes aizmigšanai, tad citas tabletes iepriekšējo radītā efekta mazināšanai. «Elviss nomira, kad viņu iesauca armijā,» uzskatīja leģendārais bītls Džons Lenons. Elviss te nodevās dietai, te negausīgi ēda, strauji pieņemoties svarā. Viņš sāka raizēties par savu izskatu, un tas mazināja viņa pašpārliecību. Preslijam bija grūti koncentrēties ierakstiem studijā, taču viņš turpināja uzstāties koncertos, kas pulcēja desmitiem tūkstošus klausītāju, un 1974. gadā saņēma «Grammy» balvu par dziesmas «How Great Thou Art» izpildījumu.

Pēc laulībām Preslijs guva otro elpu un no 1969. līdz savai pāragrajai nāvei 1977. gadā uzstājās 1145 pilnīgi izpārdotos koncertos. 1970. gadā Preslijs Baltajā namā tikās ar prezidentu Ričardu Niksonu. Tikšanās ierosinātājs esot bijis Preslijs, kurš gribējis apliecināt savu patriotismu, nicinājumu pret hipiju narkotiku kultūru un panākt, lai viņam piešķirtu Narkotiku apkarošanas biroja dienesta zīmi, ko pievienot citu likumsargāšanas dienestu apliecībām un ieročiem, kurus viņš kolekcionēja. Viņš pat esot piedāvājies iefiltrēties hipiju grupās, tas uzjautrinājis Niksonu, kurš izteicies, ka Preslijam «jāsaglabā uzticamība».

Atdusas «Pārdomu dārzā»

Savas dzīves pēdējā gadā viņš vairs nespēja uzstāties ilgāk par stundu, un dažus koncertus vajadzēja atcelt. Žurnālisti drūmi secināja, ka Preslijs kļuvis par grotesku karikatūru, salīdzinot ar savu agrāko dinamisko tēlu. Klausītāji atklāti runāja par savu vilšanos, taču Elviss viņus nedzirdēja, jo dzīvoja, noslēdzies savā mītnē un ieracies grāmatās par spiritismu. Viņš izskatījās un kustējās kā pārāk tukls vecs vīrs, kuru moka artrīts. Viņš kā apsēsts runāja par baktērijām, drūmiem notikumiem nākotnē, atgādinot paranoisko Hovardu Hjūzu.

1977. gada 26. jūnijā notika Preslija pēdējais koncerts Indianapolisā. 17. augustā vajadzēja sākties jaunam koncertbraucie-nam, taču dienu iepriekš viņu atrada mirušu tualetē uz grīdas. Viņu nobeidza sirdskaite un narkotikas. Preslija organismā tika atrastas 14 dažādu zāļu pēdas, ko viņam kaudzēm izrakstīja ārsti, desmit no tām pat ievērojamā daudzumā. Viņa personiskajam ārstam Džordžam Nikopulosam uz trim gadiem tika atņemta ārsta licence, bet 1995. gadā pēc papildu izmeklēšanas par Preslija nāves cēloni viņam licence tika atņemta uz mūžu. Izmeklētāji atrada pierādījumus, ka viņš bija nepamatoti izrakstījis narkotikas daudziem saviem pacientiem. Preslija pēcnāves sekcijas rezultātus nav paredzēts publiskot līdz 2027. gadam. Preslijs tika apglabāts Memfisas kapsētā blakus mātei. Pēc mēģinājuma nozagt viņa līķi viņš un māte tika pārapbedīti Greislendas «Pārdomu dārzā».

Viņš bija vienotājs

Jau sešdesmito gadu beigās slavenais komponists un diriģents Leonards Bernstains paziņoja: «Elviss ir 20. gadsimta lielākais kultūras dzenulis. Viņš ieviesa ritmu visā: mūzikā, valodā, tērpos; tā ir gluži jauna sociālā revolūcija, kas iezīmē sešdesmitos gadus.«

Preslija agrīnā mūzika un koncerti iedibināja komerciālo pamatu, kas deva iespēju kļūt atzītiem arī citiem izpildītājiem. Pēc Preslija baltā publika ar sajūsmu uzņēma melnos dziedātājus Fetu Domino, Čaku Beriju un Litlu Ričardu. «Viņš bija vienotājs, Elviss bija svētība,» teica Litls Ričards. «Viņi nebūtu atļāvuši melno mūziku. Viņš atvēra durvis melno mūzikai.» Novērotāji uzskata, ka Preslija dziesmu skanējuma melnbaltais raksturs palīdzēja mazināt stingro krāsu sadali Amerikas dzīvē un veicināja pilsoņtiesību kustības uzplūdus, kas sakrīt ar viņa daiļrades augstākajām virsotnēm.

Par Preslija vērtīgāko mantojumu uzskata viņa 700 dziesmu ierakstus. Viņa balss aptver vairāk nekā divas oktāvas, un to varētu apskaust jebkurš operas tenors vai baritons. Kritiķi atzīmē, ka Preslija koncertā rodas iespaids, ka viens cilvēks dzied dažādās balsīs. «Kad es pirmo reizi dzirdēju dziedam Elvisu, tā bija kā izlaušanās brīvē no ieslodzījuma,» atceras Bobs Dilans. «Ja nebūtu bijis Elvisa, nebūtu bītlu,» atzinis Džons Lenons. «Elviss neapšaubāmi bija karalis. Es, Miks Džegers, Jans Gillans, Klifs Ričards un daudzi citi tikai sekojām pa viņa pēdām,» uzskata Rods Stjuarts.