/nginx/o/2018/07/15/9197951t1hfed6.jpg)
Kāpēc mēs visu mūžu atceramies to, kas mums ir bijis pirmais? Man ir 28 gadi, esmu precējies, un man ir dēls. Esmu ļoti laimīgs un ļoti mīlu savu ģimeni. Bet pagājušā vasarā redzēju vairākus sapņus, kas man atgādināja par viņu – pirmo mīlestību.
Pirmā mīlestība jeb pieredžu kopums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sapnī es satikos ar viņu. Tikšanās notika pie viņas mājas, kur mēs draudzības laikā tikāmies, mēs staigājām kopā, sarunājāmies, un emocionālā līmenī sajutu pret viņu tās pašas stiprās jūtas, ko biju izjutis pret viņu toreiz. Kad pamodos, šīs sapnī atmodinātās jūtas vēl kādu laiku saglabājās. Un tā apmēram divu nedēļu laikā – trīs sapņi, kas bija līdzīgi gan pēc satura, gan arī pēc emocionālā lādiņa. Nevarēju rast sapņu sakarību ar nomodā piedzīvoto, jo nomodā par šīm pirmajām attiecībām nedomāju.
Bet tagad, atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma, centīšos atbildēt. Man šķiet, ka manis dotā atbilde jums var šķist ļoti pragmatiska un zināmā mērā izkliedēt pagātnes romantiku. Mēģinot skaidrot, man ir jāpiesauc jēdziens – emocionālā atmiņa. Vai šis vārdu salikums jums ko izsaka? Ja ne, tad īsumā centīšos to izskaidrot. Emocionālā atmiņa ir tāda krātuve, kurā mēs ierakstām tās emocijas, izjūtas, ko piedzīvojam dzīves laikā. Īpaši spilgti šajā atmiņā ierakstās tās, ko piedzīvojam pirmo reizi.
Pirmā mīlestība ir sajūtu, izjūtu un pieredžu kopums, ko izjūtam pirmo reizi. Tas ļoti spilgti ierakstās mūsu emocionālā atmiņā, un dzīves laikā, kad piedzīvojam līdzīgas izjūtas, atceramies arī to cilvēku, ar kuru šīs izjūtas ir piedzīvotas pirmo reizi. Šā paša iemesla dēļ mēs bieži izvēlamies nākamos dzīvesbiedrus, kas kaut kādā ziņā mums atgādina iepriekšējos.
Esmu nonācis pie secinājuma, ka pirmā mīlestība nav nekas vairāk kā pieredžu kopums, ko piedzīvojam pirmo reizi. Un mūsu emocionālā pieķeršanās pirmajai mīlestībai nav tāpēc, ka bijām satikuši kādu īpašu cilvēku, bet gan tāpēc, ka kopā ar šo cilvēku piedzīvojām ko tādu, ko agrāk nebijām izjutuši. Šā īpašā cilvēka vietā būtu varējis būt jebkurš cits. Skumjš secinājums, vai ne?
P.S.
Ak jā, aizmirsu jums pastāstīt ko svarīgu! Nesen sazinājos ar savu pirmo mīlestību, uzzināju, kā viņai iet. Viņai arī ir izveidojusies ģimene – ir vīrs un bērns. Pēc tam redzēju sapni. Sapnī biju aizgājis līdz tai pašai mājai, kur iepriekšējos sapņos biju saticis viņu. Bet, ak vai, māja bija nojaukta, un viņu es vairs sapnī nesatiku. Tikai redzēju kādu strādnieku, kurš raka zemi. Piegājis pie viņa, noskaidroju, ka šīs nojauktās mājas vietā tiks celta jauna daudzdzīvokļu māja. Nu ko, vai nav jautra šī zemapziņas spēle? Bet tas jau ir cits stāsts.