Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis
Iesūti ziņu!

«Sātans sieviešu līgā». 1.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: no «Kontinents»

Publicēsim dažus fragmentus no L. F. Lī latviešu valodā tikko izdotās grāmatas «Sātans sieviešu līgā». Šodien — 1. fragments.

* * *
 
Kā jau teicu, mans vīrs bija advokāts. Es neesmu paskaidrojusi tikai to, ka viņš nenodarbojās ar jurisprudenci. Viņš nodarbojās ar golfu, tenisu un trenažieriem piecas dienas nedēļā, un, kad viņš neatradās lauku klubā, mūsu tenisa kortā vai peldbaseinā, viņš uzturējās nepazīstamās pasaules daļās un nodevās «ekstremāliem sporta veidiem». Lēca ārā no helikoptera, lai slēpotu nesasniedzamās kalnu virsotnēs. Laidās lejā pa stāvām klintīm. Iekaroja Himalajus. Nira okeānā. Ja vien tas bija bīstami, viņš to darīja. Vai vismaz viņš man apgalvoja, ka darot to katru reizi, kad pazuda un bija “nesasniedzams” nedēļām ilgi. Šajā brīdī es par to vairs nebiju tik droša.

Izskatījās, ka mans vīrs nekustas. Džaneta Lamberte paspēra soli uz priekšu.

— Gordij, — viņa noteica intīmā tonī, kas ieblieza man pa saules pinumu kā sitiens. — Es gaidu no tevis bērnu. Mūsu bērnu, — viņa piebilda tik melodramatiski kā aplenkta otršķirīga aktrise sentimentālā nedēļas filmā.

Man galvā iestājās tukšums.

— Tie ir meli! — viņš izmeta manā virzienā, pirms pievērsties Lambertes jaunkundzei. — Tu nevari būt stāvoklī. Es zvēru. Tas nav iespējams. Man pirms desmit gadiem tika veikta vazektomija.

Mājā iestājās tāds klusums, itin kā būtu nogriezta skaņa televīzijas reportāžai par kodolsprādzienu, un tad tā atkal atjaunojās. Visas balsis atskanēja reizē, cilvēkiem strīdoties, rādot citam uz citu ar pirkstiem, spiedzot — tas ir, visiem, izņemot mani. Es neesmu nekāda histēriķe.

Kika, gluži otrādi, ir īsta eksperte histērijas jautājumos. Peles jaunkundze, neskatoties uz savu grāmatvedes cienīgo kostīmu, bija par mata tiesu no histērijas un elsoja vien, kad viņas naudas izspiešanas plāns bruka kā salmu namiņš lielā, ļaunā vilka un viņa smirdīgās elpas priekšā. Un vēl tur bija mans vīrs ar saviem blondajiem matiem, zilajām acīm un daiļā zēna izskatu, kurš nupat apjēdza, ko bija pateicis.

— Vazektomija, — es noteicu, vaigiem degot un vēderam sažņaudzoties nelabumā, kas acīmredzot tomēr nebija rīta nelabums.

Es gribēju kliegt, tādējādi sagraujot savu ledus karalienes tēlu, ko tik sūri un grūti biju nopūlējusies izveidot. Šajā brīdī visi tie gadi, kurus es biju pavadījusi, kaļot un veidojot sevi, lai izveidotu sievieti, ar kuru jārēķinās, sabruka. Un tas bija nepieņemami. Es nesabrūku, tāpat kā nekļūstu par histēriķi.

— Fredij, — viņš noteica, metoties uz priekšu.

Kā jau agrāk minēju, viņš nekad nesauc mani par Frediju — ja vien viņam nedraud nepatikšanas.

— Kā tā — tev bija vazektomija?

To teica Džaneta, taču es prātoju par to pašu.

Kika burbuļoja zibensātrā spāņu valodā, kas kļuva aizvien nelaipnāka attiecībā uz mūsu negaidīto viešņu un manu vīru. Peles jaunkundze par to nesatraucās, vai varbūt nesaprata, ka tiek aprunāta. Mans vīrs tik un tā nekad neklausījās Kikā.

— Tu teici, ka tu mani mīlot! — Minnija sacīja. — Tu teici, ka šķirsies no sievas un mums būs pašiem sava ģimene. Tu man apsolīji šādu dzīvi! — viņa piebilda, pametot ar roku uz manu māju.

Palēninājuma efekts atgriezās, un es paraudzījos uz savu vīru un šo sievieti. Vai viņš tiešām bija tā teicis? Vai viņš bija runājis nopietni?

Es nespēju neko nolasīt no viņa sejas izteiksmes, lai gan zināju, ka viņš ir panikā. Nemaz nerunāsim par to, ka tā bija mana nauda un viņš bija parakstījis laulību līgumu. Vai es jau pieminēju, ka Gordonam Vērnam piemita ļoti dārga gaume? Es šaubījos, vai Lambertes jaunkundzei pieder vairāk par dažiem penijiem, un noteikti ne tik daudz, lai nodrošinātu manam vīram to dzīves stilu, pie kāda viņš bija pieradis.

— Fredij, — viņš teica, — tev mani jāuzklausa. Es šo sievieti praktiski nepazīstu. Es nesaprotu, par ko viņa runā.

Minnija izdvesa dažādas skaņas, pirms tās saplūda vienā sakarīgā vārdā.

— Melis! — Viņas ķermenis notrīcēja. — Tu zini visu par mani, tāpat kā es zinu visu par tevi.
Es zinu visu par tavu šiko sievu ar kaudzi naudas. — Viņa caururba mani ar skatienu. — Es zinu visu par jūsu modīgo gultu, tāpēc, ka esmu pavadījusi tur katru trešdienas pēcpusdienu pēdējo trīs mēnešu laikā, uz muguras, mīlējoties ar tavu vīru.

(Turpinājums būs.)

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu