Kurtizāne — ar baudu par naudu

Santa apprecējās pāris mēnešus pēc vidusskolas beigšanas. Ar puisi, ko iepazina kādā ballītē draudzenes dzimšanas dienā. Apkārtējie, redzot Santas lidojumu, bija pārliecināti, ka runa ir par Lielo Mīlu, un neviens pat nemēģināja apelēt pie jaunības un «viss taču vēl priekšā». Viņiem vienkārši vajadzēja būt kopā. Aldis bija septiņus gadus vecāks, ar augstāko izglītību, stabilu darbu, tāpēc atstāja nopietna cilvēka iespaidu. Arī viņš bija sajūsmā par savu meiteni, tāpēc abi nolēma, ka nav jēgas taisīt kaut kādus ģenerālmēģinājumus, labāk uzreiz precēties. Kā vecmāmiņu laikos. Apprecas un dzīvo. Labi toreiz sadzīvoja. Nevis kā tagad — piedzīvo, par niekiem sastrīdas un aiziet katrs uz savu pusi. Viņi gribēja pierādīt, ka veco laiku vērtības un paņēmieni darbojas arī šodien.

Taču pēc pusotra gada laimīgais pāris izšķīrās. Šķiršanos ierosināja vīrs. Viņš Santu mierināja, ka viņa vēl esot jauna, gan atradīšot kādu labāku. Kaut kur dziļi zemapziņā Santa saprata, ka vīrs runā taisnību. Galu galā pilsētā klīda baumas, ka Aldis redzēts kopā ar kādu... ak, vai nav vienalga?! Arī viņa pati jau labu laiku pārkāpa laulību. Vārdu sakot, bija pietiekami daudz apstiprinājumu tam, ka kopā viņi tomēr nederēja. Pēc šķiršanās Aldis pārvācās uz citu pilsētu, atstādams Santai trīsistabu dzīvokli ar visiem rēķiniem. Viņa turpināja strādāt par sekretāri pilsētas tiesā, taču drīz vien atskārta, ka ar nopelnīto ir par maz.

Jau pirms laulības šķiršanas Santai bija samērā liela piekrišana no vīriešu puses. Viņa arī pieturēja kādu mīļāko, taču, kad arvien biežāk sāka trūkt naudas, mīļākā apciemojumi kļuva retāki un retāki. Līdz beidzot viņa saņēma īsziņu mobilajā telefonā: «Piedod, mīļā, tu esi visjaukākā sieviete, ko esmu saticis, bet tu allaž esi zinājusi, ka mūsu attiecības ir brīvas...» Santa saprata, ka tas ir nekrologs viņu attiecībām. Sirds vai lūza — atkal viņu pamet!

Pamazām Santa iedzīvojās parādos. Sākumā par dzīvokli, tad nāca rudens slimošana, kas viņu uz mēnesi izsita no ierindas un uztaisīja pamatīgu robu jau tā plānajā maciņā, bet alga valsts darbā tā arī palika 120 latu līmenī. Daudzi Santas skolasbiedri bija devušies strādāt uz ārzemēm, lai uzturētu ģimeni, pabalstītu bez darba palikušos vecākus vai sapelnītu naudu studijām. Santa šo iespēju atlika kā pēdējo. Varbūt pirms tam jāizmēģina laime galvaspilsētā? Izīrējusi dzīvokli, lai gadījumā, ja kas, nepaliktu bez pajumtes, viņa devās pie draudzenes uz Rīgu. Divas nedēļas nodzīvojusi draudzenes apartamentos un saņēmusi atteikumu jau kurā darbavietā, Santa avīzē izlasīja sludinājumu: «Prestižs naktsklubs aicina darbā dejotājas. Alga...» Lai arī sapratusi, ka naktsklubā par tādu algu runa nav par tautiskām dejām, Santa saņēma dūšu un piezvanīja uz norādīto numuru.

Tas bija pirms pusgada. Pašlaik dejotāju vidū viņa jau skaitās veterāne. Pēc stāža, protams.
 
***

— Parasti meitenes dažus mēnešus padejo, sapelna naudu un sāk darīt ko citu. Nav viegli strādāt pa naktīm, desmit līdz divpadsmit stundas uzturēties bārā, kur gandrīz visi smēķē. Kas attiecas uz darbu — esmu iemācījusies ķert kaifu no tā, ko daru. Ar atraidīšanu vīrieši mani bija satriekuši. Vienīgā doma, kas manā galvā tolaik rosījās, bija — es kā sieviete esmu nekam nederīga. Savu vīru tak’ nespēju uzbudināt tik ļoti, lai viņš mani gribētu tā, kā es gribēju viņu. Arī mīļākā kaisli nespēju noturēt. Kas gan es par sievieti!? Tam nu, paldies Dievam, ir tikts pāri. Tagad par vīriešu kacināšanu saņemu naudu. Turklāt nesliktu.

— Vai tiesa, ka striptīzdejotāja vienā personā ir arī prostitūta?

— Tās ir pilnīgas blēņas. Protams, ja meitene pati to vēlas, viņa var to darīt, bet tas nav obligāti. Klienti gan teju vienmēr prasa arī seksu, taču man tas nav jādara. Mans uzdevums ir dejot, savaldzināt viņus un tad sastādīt kompāniju pie kokteiļa glāzes. Sarunas gaitā es varu pierunāt klientu uz masāžu vai doties dušā kopā ar mani, taču brīdī, kad viņa pieskārieni kļūst man nepatīkami, man ir tiesības parūpēties, lai viņu no kluba izmet. Godīgi sakot, šis apstāklis mani iedrošina.

— Vai ir tā, ka pēc tam, kad daži vīrieši tev ir nodarījuši pāri, tu izjūti kaut kādas atriebības jūtas pret vīriešiem kā sugu?

— Jā, un tajā pašā laikā — nē. Tā drīzāk ir tāda kā varas apziņa — re, es ar viņu drīkstu darīt visu, bet viņš man drīkst tikai samaksāt! Patiesībā neredzu klientā vairāk kā to naudas žūksni, kas man tiks samaksāts. Es gan ar viņu varu runāt par laiku, politiku, vēsturi, filozofiju (nav taču noslēpums, ka kurtizānes vīriešiem ir vajadzīgas arī, lai parunātu par lietām, par ko nav iespējams parunāt ar sievu!), bet starp mani un viņu stāv nauda. Dejas laikā gan izlieku sevi visu. Tad sevī atraisu to sievieti, kāda kādreiz gribēju būt ar vīru un to, kuru mīlēju pēc viņa. Tikai šī sieviete manī pēdējā pusgada laikā ir kļuvusi plastiskāka, sportiskāka, maigāka un sievišķīgāka. Ja tīk, vari pielikt klāt arī pašapzinīgāka un naudas kārāka.

— Tiešām naudas dēļ tu dari visu?

— Reizēm klienti mūs aicina pie sevis. Tā sakot — privat show. Turp dodamies tikai apsarga pavadībā un arī pēc stingras selekcijas. Tā ir iespēja pusstundas laikā par dažām dejām labi nopelnīt. Taču, ja piedāvājums šķiet aizdomīgs, es varu atteikties. Šad tad esmu atteikusies.

— Pēc kādiem kritērijiem meitenes tiek pieņemtas darbā? Cik liela nozīme ir vecumam?

— Vecuma limita nav, taču reti kurai ir vairāk nekā 25 gadi. Arī citādu fiksētu kritēriju nav. Ja meitene ir slaida, simpātiska un daudzmaz prot kustēties, viņa var kļūt par dejotāju. Turpmākais jau ir treniņa un pašas izdomas jautājums. Pastāv uzskats, ka trīsdesmitgadnieces šai nodarbei ir par vecu. Es gribētu teikt, ka te ir kāda cita nianse: sievietei ap trīsdesmit vairs nav jāpierāda, ka viņa ir sieviete ar skaistām krūtīm, un jādemonstrē vīrietim, ka viņas valdzinošākā daļa atrodas starp kājām. Viņa apzinās savu vērtību un vairs neuzskata par nepieciešamību valdzināt ar sava ķermeņa izrādīšanu, kas vairākumam striptīzkluba apmeklētāju un divdesmitgadniecēm šķiet pašsaprotami. Protams, gadās klienti, kuri tieši meklē šo sievišķo atturību.

— Vai atceries savu pirmo izgājienu?

— Atceros, ka mulsu drīzāk no tā, ka, citu pēc cita nometot apģērba gabalus, nemulsu vis publikas, bet savas atbrīvotības dēļ. Dejot ap stieni gan man kādu brīdi bija jāpamācās. Kamēr klubā nebija klientu, izmantoju laiku, lai trenētos. Aicināju, lai pieredzes bagātākās meitenes pamāca. Viņu vidū bija arī tādas, kas savulaik nodarbojušās gan ar mākslas vingrošanu, gan mācījušās horeogrāfijas skolā. Vispār atklāju, ka tā ir īsta fizkultūra. Pēc pirmā vakara trīs dienas muskuļi sāpēja. 

— Ja pareizi saprotu, tu tagad vienkārši pelni naudu. Tev ir kāds mērķis?

— Ir. Kopā ar kolēģi īrējam mazu dzīvoklīti Vecrīgā, lai pēc darba var ātri tikt atpūsties. Gribu sakrāt naudu studijām, bet pirms tam — kaut kur paceļot. Patiesībā ceļošanas iespējas klienti ne reizi vien jau ir piedāvājuši. Skaidri zinu, ka negribu vairs būt atkarīga no vīrieša, bet par to man ir jāmaksā: ar miegu dienā un dejošanu naktī, ar attiecībām, kuras šobrīd nevaru atļauties, ar to, ka par šo laiku manā CV būs balts laukums.

— Tu kaunies par to, ko dari?

— (Pēc garas pauzes.) Kaut kāda neērtības sajūta ir. Var jau būt, ka tas ir sabiedrības aizspriedumu dēļ. Katrā ziņā par šo nodarbi nezina neviens no maniem tuviniekiem. Viņi domā, ka vakaros eju tīrīt kādu no lepnajiem lielveikaliem, bet no rīta konditorejā cepu bulciņas. Galu galā labāk tā, jo mazpilsētā baumas izplatās ar gaismas ātrumu un cilvēkiem patīk no mušas izpūst ziloni. Arī kolēģes, kuras dejoja, kad es vēl biju jauniņā, ieteica labāk par to nevienam neko neteikt. Tajā pašā laikā tā neērtības sajūta pazūd, kad varu nopirkt veļas mašīnu vai jaunu mobilo telefonu, maksājot uzreiz, nevis ņemt to uz kredīta. Varu nopirkt sev kažoku, un ātri atrisināt sadzīviskas problēmas, kas atkarīgas no naudas. Es — vientuļa sieviete — to varu.

P.S. Kurš metīs akmeni pirmais?