28. sērija. Grandiozie plāni

Pārejot no sociālisma kapitālismā, kādu laiku cilvēki dzīvoja rožainās ilūzijās, ka nu tik varēs visu ko taisīt, bet ārzemes šo «visu ko» ar atplēstām rokām ņems pretim. Teiksim, 1991. gada pavasarī akciju sabiedrībā pārtapa rūpnīca Straume, kas tobrīd PSRS tirgum ik gadu saražoja 807 000 kafijas dzirnaviņu un 488 000 gludekļu (abas šīs mantas bija pieprasītākā pārdodamā prece 80. gadu beigās tik iecienītajās komerctūrēs uz Lietuvas un Polijas tirgiem). Kapitālismā Straume gatavojās ieiet ar satriecošu jaunu produkciju – elektromehānisko rotaļlietu Delfīns, konstruktoru XXI gadsimta robots un uzlabotas konstrukcijas virtuves kombainu. Par lielu pārsteigumu izrādījās, ka ķīnieši – un ne tikai viņi vien – šādas mantas spēj uztaisīt ne sliktākā kvalitātē, toties lētāk.

Kā pa mākoņiem dzīvoja ne tikai rūpnīcu vadītāji, bet ar arī valdība. Tā paša 1991. gada vasarā Ministru Padome pieņēma lēmumu atvieglot nodokļu slogu Latvijas Aviācijas fondam, kas bija uzņēmis kursu – tikai nesmejieties! – uz nacionālās aviācijas rūpniecības radīšanu. Kas kalpoja par pamatu šādiem sapņiem? Pirmkārt der atcerēties, ka tas bija laiks, kad daudzi pavisam nopietni cerēja atjaunot ekonomiku uz Pirmās republikas mantojuma bāzes. Šajā gadījumā par pamatu kalpoja latviešu aviokonstruktora Kārļa Irbīša trīsdesmitajos gados tapusī lidmašīna I–12, kuru bija paredzēts uzbūvēt dažos eksemplāros un izmantot nekomerciāliem mērķiem. Otrs projekts bija iespaidīgāks: uzsākt Latvijas aviācijas zinātniski tehniskās jaunrades centra direktora Jura Pribiļska konstruētās vienmotora lidmašīnas Taurenis masveida ražošanu. Latvijas aviācijas speciālistu vidū valdīja uzskats, ka pasaulē pieaug pieprasījums pēc šādām nelielām lidmašīnām un tikai Baltijā vien varētu pārdot 50 Taureņus gadā. Taču sponsoru piešķirtie līdzekļi ātri vien beidzās, valdībai lieka naudas nebija, un tā nu sapnis par aviobūves centru Spilves lidostā ātri vien izgaisa – tieši tāpat kā dažus gadus vēlāk pēc ilgas agonijas nomira Baltijas džipa plāni.

Savi plāni bija arī mopēdu rūpnīcas Sarkanā zvaigzne vadītājiem – uzsākt nelielu sešriteņu visurgājēju ražošanu. Teorētiski doma nemaz nebija zemē metama, jo šāds dampis astoņdesmito gadu vidū tiešām bija jau uzkonstruēts un izmēģināts, un padomju ģeologi, pēc kuru pasūtījuma visurgājējs bija tapis, to bija atzinuši taigas apstākļiem par labu esam. „Mikrovisurgājēju jau grib pirkt arī iedzīvotāji lauksaimniecības vajadzībām, tas noderētu arīdzan sanitārajiem un veterinārajiem dienestiem, zvejnieku kolhoziem. Daudz pasūtījumu esam saņēmuši no dažādiem valsts rezervātiem,” – tā 1990. gada pavasarī stāstīja rūpnīcas galvenā inženiera vietnieks Aleksandrs Stupņikovs, solot nākamajā gadā saražot pirmos 40 visurgājējus. Diemžēl projekts izbeidzās tā paša tradicionālā iemesla dēļ – sapņus sagrāva izejvielu piegādes un PSRS norēķinu sistēmas sabrukums.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...