28. sērija. Pirmie soļi Eiropā

Lai Latvijas uzņēmumu dzīvi padarītu vēl jautrāku, savu artavu kopējo problēmu katlam deva arī Maskava. Vēl 1991. gada sākumā visus ar Rietumu eksportu saistītos jautājumus vēl kārtoja attiecīgas PSRS iestādes, kuras, atbildot uz baltiešu plāniem izstāties no savienības, uzsāka kaut ko līdzīgu dumpīgo republiku tirdzniecības blokādei. «Maskava neizsniedz licences nekādām precēm un tādēļ kopš februāra neviena mūsu preču partija robežu nav šķērsojusi. Patlaban mums ostās stāv 400 000 kubikmetru koksnes, kas paredzēta pircējiem Somijā un Zviedrijā, milzīgs daudzums plaša patēriņa preču. Pāri robežai netiek arī Auroras, Līvānu stikla fabrikas un Rīgas porcelāna rūpnīcas izstrādājumi par vairākiem miljoniem dolāru. (..) Ārējo ekonomisko sakaru banka ir arestējusi mūsu līdzekļus. Nauda bankā mūsu rēķinā ienāk, bet norēķināties ar ārzemju partneriem tikpat kā nav iespējams,» – tā situāciju 1991. gada pavasarī raksturoja ārējās tirdzniecības apvienības Interlatvija ģenerāldirektors Imants Cinkuss.

Pati Interlatvija (kuru vēlāk par tiešām bargu naudu neveiksmīgi privatizēja Aināra Gulbja SWH Rīga) bija diezgan interesants veidojums – būtībā valsts monopoluzņēmums, kas pildīja starpnieka funkcijas starp Latvijas uzņēmumiem un to preču pircējiem ārzemēs, par to iekasējot savu procentu. Bija gan gadījumi, kad uzņēmumi pamanījās Interlatvijas barjeru apiet, taču reizēm šādi gājieni izraisīja skandālus. Piemēram, kad Mīlgrāvja kombināts vienu koksnes partiju rietumos pārdeva par 30 procentiem zem vidējās pasaules cenas, tad eiropieši nekavējoties sacēla brēku par to, ka sovjeti piekopjot dempinga politiku. Līdzīgi beidzās arī agrofirmas Ādaži mēģinājums rietumos par dempinga cenām nopārdot kaut kur Krievijā pa lēto pirktus minerālmēslus – rezultātā PSRS Ārlietu ministrija saņēma protesta notu no dusmīgajiem rietumniekiem. Tiesa, jau pēc nepilna gada, kad Padomju Savienība sabruka un robežas bija vaļā, tiem pašiem rietumniekiem pat tā īsti vairs nebija kam pasūdzēties, kad no bijušās PSRS republikām sāka gāzties lētie krāsainie metāli un citas izejvielas...

Lai atvieglotu tirdzniecisko sakaru veidošanu, tajā pašā 1991. gadā tika atjaunota Rīgas birža, kuras dibinātāju vidū bija Ekonomikas ministrija, Latvijas zemnieku fonds un virkne saimnieciskā aprēķina uzņēmumu. Par biržas ģenerāldirektoru tika iecelts līdzšinējais Interlatvijas šefs I. Cinkuss. Lielā mērā birža tika izveidota, lai vismaz kaut kādos rāmjos ieliktu un sakārtotu tobrīd visai haotisko tirdzniecisko darbību, kad daļa uzņēmumu vēl dzīvoja jaukās atmiņās par Maskavas noteiktajiem preču un izejvielu fondiem, bet paralēli, nereti balansējot uz likuma robežas, rosījās dažādi uzņēmīgi ļaudis, kas vienā Savienības malā kaut ko pa lēto nopirka, bet otrā pa dārgo pārdeva. O. Kehris saviem kolēģiem – deputātiem toreiz biržas darbības pamatus skaidroja šādi: „Biržas darbības uzsākšana lielā mērā ir tas mehānisms, ar kuru iespējams salauzt šos fondus, salauzt šo sadali, piesaisti, ka katrs brauc atsevišķi ar savu koferīti, kurā kādreiz ir balzami vai konjaki, un tad saņem šos fondus un rīkojas tālāk. Visam būtu jānotiek atklāti ar biržas palīdzību. Tik tiešām to var uzskatīt par oficiālu spekulācijas vietu, vadoties no tā, ko mēs uzskatām par spekulāciju un ko – par komercdarbību.” Aicinājums rada auglīgu augsni, un 1992. gadā Latvijā darbojas jau 16 biržas, kas tirgojas ar visu iespējamo – sākot ar matrjoškām un beidzot ar drāšu žogiem.

Kopējie eksporta politikas rezultāti 1992. gada beigās gan tik un tā nebija iepriecinoši: tikai 20 procenti saražoto preču aizceļoja uz rietumiem. Lielāko daļu eksporta preču veidoja tradicionālās vērtības: trikotāža, kokmateriāli, arī pārtika. Parādījās gan arī pa kādai jaunai idejai, piemēram, viena no Skonto holdinga firmām sāka eksportam uz Vāciju ražot alumīnija logu rāmjus, bet SWH Rīga ķērās pie pirmo datorprogrammu izstrādes pēc rietumu kompāniju pasūtījuma. Dažiem ražotājiem vienkārši izdevās nomainīt noieta tirgu, piemēram, Liepājas metalurgs (iepriekš – vienkārši Sarkanais metalurgs) pārorientējās no bijušās PSRS tirgus uz Ķīnu un Taivānu, bet Latvijas finieris – uz tuvākajām Eiropas valstīm. Taču lielā pārorientēšanās uz jauniem tirgiem un arī pilnīgi neiedomājamu eksportpreču radīšana vēl bija priekšā – par to nākamajā sērijā.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...