27. sērija. Danči ap atsvešināšanās problēmu

Tuvojoties gadu tūkstošu mijai, valdošā elite tomēr sāk apjaust, ka ar varas un sabiedrības atsvešināšanās problēmu – kā tā oficiāli tiek nodēvēta – kaut kas īsti nav kārtībā. Tiesa, jau 1994. gada beigās Ministru prezidents Māris Gailis deklarē – cilvēkiem esot taču jāsaprot, ka šī ir viņu valsts, savukārt Valsts prezidents G. Ulmanis četrus gadus vēlāk 18. novembra svinīgajā uzrunā bilst šādus «mazo cilvēku» pacilājošus vārdus: «Svarīgākais izaicinājums ir nostiprināt demokrātiju. Nākotne liks pieņemt aizvien sarežģītākus lēmumus. Politiķiem vajadzēs prast ar sabiedrību diskutēt par iespējamiem risinājumiem. Vajadzēs arī spēt pieņemtos lēmumus izskaidrot, lai sabiedrība justos piederīga valsts politiskajai virzībai un lai nevienam nebūtu atsvešinātības izjūtas…» Visbeidzot, Zaļo un zemnieku savienības vadītājs Augusts Brigmanis skaļi deklarē, ka «katrs mūsu Latvijas iedzīvotājs, it sevišķi tā sauktais mazais cilvēks, ar savām rūpēm un ikdienas bēdām un priekiem ir pirmais, pie kā griežamies mēs, Saeimas deputāti», jo «šis cilvēks ir viens no tām atslēgas figūrām, ar kurām valdība realizēs savas rūpes par pensionāriem, par viņu vajadzībām, par pabalstiem, dažādiem sociāliem maksājumiem».

2005. gadā Einara Repšes vadītā partija Jaunais laiks pieņem speciālu «vērtību deklarāciju», kurā pieminēta gan tiešās demokrātijas paplašināšana, gan tas, ka Jaunā laika «politiskās darbības mērķis un mērs ir cilvēks un viņa labklājība», savukārt tā paša gada vidū Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkotā konferencē Vara un tauta: tuvināšanās iespējas ekspremjeri par varas un sabiedrības atsvešināšanās problēmu runā aizgūtnēm – Indulis Emsis visā nopietnībā apgalvo, ka varas un tautas atšķirtību palielinot globalizācija un ka Latvijas sabiedrība neticību sev cenšoties pārlikt uz politiķiem, Andris Bērziņš biedē ar autoritārisma tuvošanos, ja vara neradīs sapratni ar plašu sabiedrību, bet Guntars Krasts aizrunājas tik tālu, ka «Latvijā, lai arī kopumā demokrātiskā valstī, instrumenti sabiedrības vēlmju novadīšanai līdz varai ir ļoti fragmentēti, ir ļoti nenoteikts uzraudzības mehānisms sabiedrībā».

Taču, kamēr vārdi skan, atsvešinātības izjūta nerūk – drīzāk jau otrādi. Kad 1998. gadā Tautas partija Saeimas vēlēšanās startē ar lozungiem «Mēs mīlam šo valsti», lielas sabiedrības daļas atbilde skan: «Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti.» Savukārt jau 1999. gadā socioloģiskā aptaujā vairāk nekā 86% iedzīvotāju atzīst, ka sabiedrība nekādi nespēj kontrolēt politiķu darbību, bet vēl četrus gadus vēlāk Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums uzskatāmi parāda, ka, piemēram, Latvijas iedzīvotāju – turklāt gan nepilsoņu, gan pilsoņu – attieksmi pret valsts dalību ES joprojām nosaka atsvešinātība no valdošās varas. Tajā pašā gadā ASV pētnieciskās organizācijas Freedom House dati parāda, ka Latvijā starp 28 postsociālisma valstīm esot salīdzinoši liela valsts varas un sabiedrības atsvešinātība, bet varas komunikācija ar sabiedrību Latvijā parasti notiekot tikai pirms vēlēšanām, kad partijas gatavas vēlētājiem solīt pilnīgi visu, kas vien var palīdzēt papildu balsu iegūšanai.

Pasaules brīvo latviešu apvienības konferencē Vara un tauta: tuvināšanās iespējas? dr.phil. Juris Dreifelds atzīst, ka «vairums Latvijas iedzīvotāju atrodas bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un valsts iekārtas», bet Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, kādreizējais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis saka īsi – Latvijā plaisa starp varu un tautu esot kritiska. Savukārt valdošās elites formālos soļus «atsvešinātības problēmas» risināšanai – piemēram, 2005. gada sākumā Aigara Kalvīša vadītā Ministru kabineta apstiprinātās Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes 2005.–2014.gadam un valsts programmu Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005.–2009.gads – «mazais cilvēks» kaut kā īsti nepamana.

Tas arī viegli izskaidrojams, jo politiskās elites pārstāvju vārdi lāga nesaskan ar darbiem. «Amatpersonu runas par saliedētu sabiedrību vienotai cīņai pret demokrātijas uzspiestajām vērtībām, klajā amatu tirgošana un iedzīvotāju interešu ignorēšana rada nopietnas bažas par tās attīstību. Nopietnas bažas rada arī premjera partijas biedri, kas tā vietā, lai būtu par priekšzīmi un celtu politikas prestižu, tautu saukā par ņerkstekļiem. Šķiet, tas ir kas līdzīgs iepriekš piesauktajiem reņģēdājiem stulbeņu zemē. Tas ir kā tajā grāmatā par Buratino – muļķu zemē rīts vēl nebija ausis, bet jau valdīja liela rosība. Tomēr šai izaicinoši nicinošajai attieksmei, visticamāk, būs bumeranga efekts, jo vara līdz ar atbildību ievēlēt valdību Latvijā pieder tautai. Esmu pārliecināts, ka ja ne nākamo, tad aiznākamo vēlēšanu rezultāts būs vara, kas kalpo iedzīvotājiem, un nevis otrādi,» – tik krāšņi izsakās, piemēram Jaunā laika ģenerālsekretārs Edgars Jaunups. Taču 8. Saeimas darbības laikā izrādās, ka šis pats Jaunais laiks, kurš pēc dibināšanas saņēmis milzīgu «mazo cilvēku» uzticības kredītu, tomēr iedzīvotājiem īsti kalpot nespēj un tāpat kā citas valdošās partijas ir «pelēko kardinālu» un sponsoru pietiekami lielā mērā pārvaldīta struktūra, kam personiskās intereses jau atkal ir pirmajā vietā.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...