Kargins: «Levi's» nēsā veci perdeļi

Pirms diviem gadiem Kargins sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu «Nauda un cilvēki», kurā atrodama arī diezgan ciniska frāze, ka «Levi's» džinsa bikses nēsā veci perdeļi. Žurnālam «Santa» baņķieris skaidro, ka tā var atļauties teikt, iespējams, tāpēc, ka viņam ir tik daudz naudas. «Jo tā arī domāju. Tāpēc, ka neatbalstu cilvēkus, kas visu mūžu pērk vienas firmas apģērbu, man tādi cilvēki neliekas radoši un spējīgi attīstīties. Ja es tiešām kādu esmu apvainojis «Levi's» bikšu sakarā, esmu gatavs atvainoties. Jo pēc grāmatas iznākšanas šī firma ir mainījusies, tajā sākuši strādāt jauni dizaineri, un džinsi kļuvuši daudz labāki.»

Intervijā Kargins atklāj arī to, ka viņu neinteresē uzrunāt «parastu cilvēku», pajautāt, ko viņš domā par dzīvi, jo pusstundas laikā, izpētot statistikas datus, viņš varot pateikt, kas interesē vidējo cilvēku Latvijā.

Valērijs Kargins «Santai» pastāstījis arī to, kā biznesa vīrieši izvēlas sievietes: «Redzat, cilvēku, kas ir patiesa skaistuma cienītāji un seko modes tendencēm, ir samērā maz. Daudzi vīrieši nepārzina visus tos modes un skaistuma etalonus. Tāpēc galvenā bāka, lai noskaidrotu, kas ir skaista sieviete, šiem vīriešiem ir žurnāli. Ja sieviešu žurnāls uzskata, ka šī sieviete ir skaista, tātad viņa ir skaista, un tādu sievieti biznesa vīrietim arī vajag. Tāpat kā viņš ir pieradis uzticēties grāmatvedības atskaitei un uzziņu literatūrai, viņš uzticas žurnāliem. Maz ir vīriešu, kuri spēj uzspļaut citu viedoklim un izvēlēties sievieti pēc citiem noteikumiem,» stāsta miljonārs, kam patīk profesionālisms un cilvēki, kuri dzīvē ir kaut ko sasnieguši. «Tādi ir mani draugi, tādas ir arī manas bijušās draudzenes.»

Noslēdzot interviju, Kargins atzīst, ka viņam dzīvē nekā netrūkst. «Es dzīvoju tā, kā gribu. Man ir sajūta, ka mana dzīve ir manās rokās un es varu to mainīt, kā gribu. Un mani nekas neierobežo. Es apzinos savu vietu dzīvē un sevi nepārvērtēju. Es negribu neko tādu, ko nebūtu pelnījis. Savā izpratnē es dzīvoju pieticīgi. Es nelidoju kosmosā par divdesmit miljoniem. Tās baudas, ko es gūstu no dzīves, var atļauties daudzi. Var taču kaut reizi gadā aizbraukt uz Volgu un vakarā aiziet uz teātri.»