Roberto optimismu guvis no mammas

Tomēr ar Roberto vēlos tikties, lai parunātos par viņa ģimeni, nevis par dziesmu konkursu. To uzzinot, Roberto priecīgs attrauc, ka tikko atgriezies no Sardīnijas, kur apciemojis savu mammu Gavinu, ko nebija redzējis veselu gadu. Tiekamies Vecrīgā, kafejnīcā «Emīla Gustava šokolāde» — viņš atskrien aizelsies, tomēr ir smaidīgs, atsaucīgs un kā allaž runā ļoti labā latviešu valodā.

Mamma kā ģimenes konferansjē

Roberto ir labs dēls. Kā jau tas itāliešiem raksturīgs, viņš ļoti ciena ģimenes saites un ar Gavinu sazvanās ik dienu — reizēm pat divas reizes dienā. «Ģimenē esmu jaunākais dēls — man vēl ir trīs māsas Gradziela, Džovanna un Roza, kā arī brālis Mario. Es mammai biju vēlais bērns — piedzimu, kad viņai jau bija četrdesmit gadu. Radībās mammai ar mani neklājās viegli — viņai nācās gulēt ar skābekļa masku, jo, nākot pasaulē, biju kā tāds mazs teliņš — četrus kilogramus smags. Šobrīd no Meloni ģimenes esmu vienīgais, kurš dzīvo ārzemēs. Kad biju mazs, Mātes dienai par godu abi ar brāli Mario mēdzām rīkot dziedāšanas vakarus. Atceros, mamma toreiz aiz prieka raudāja, jo pēc dabas ir ļoti emocionāla. Viņa aizvien bēdājas, ka nevar ar savu klātbūtni vienmēr mani atbalstīt,» stāsta Roberto.

Gavina pēc rakstura esot īsta itāliešu mamma, dzimusi tajā pašā gadā, kad Tina Tērnere, un pēc horoskopa esot Strēlnieks. «Mamma mūs visus tur zem sava spārniņa. Viņa ir tik gādīga, atsaucīga, atklāta, tieša… Viņa ir laba kūku cepēja — it sevišķi viņai padodas tādas mazas, apaļas kūkas ar biezpiena un rozīņu pildījumu. Smejos, ka man tās uzlabo atmiņu. Tikpat garšīga ir arī šokolādes kūka, cepta baloža formā un izgreznota ar mandelēm, cukuru. No mammas esmu mācījies, ka vienmēr jābūt patiesam savās izjūtās,» stāstot par savu ģimeni, Roberto kļūst nopietns un viņa balsī ieskanas patiesa sirsnība.

Gaiša atvērtība un pozitīvisms esot Meloni ģimenes gēnos. «Vide, kurā piedzimu, un audzināšana ģimenē varbūt arī ir manas optimistiskās dabas noslēpums,» uzsver itālietis. Roberto domās vienmēr šajā ziņā salīdzinot sardīniešus ar latgaliešiem. Jo pēdējo gadu laikā gandrīz vai desmit reizes bijis Latgalē un vienmēr tur izjutis īpašu sirsnības auru.

Roberto mamma, pēc profesijas grāmatvede, nu jau vairākus gadus rūpējoties par mājas soli, bet tēvs Augustīno Meloni savos 75 gados joprojām strādājot fermā, lai gan iztikšanas dēļ tas vairs neesot vajadzīgs. «Parasti smejos, ka mamma ir mūsu ģimenes konferansjē, jo viņa runā gan par sevi, gan arī par tēti. Tēvs vienkārši ir smaidīgs un pozitīvs. Viņš zināmā mērā atgādina slavenā režisora Emila Kusturicas varoni. Pēcpusdienā tēvs mēdz iedzert savu tradicionālo sarkanvīna glāzi. Reiz viņam atvedu Latvijas «Melno balzamu», kas tēvam ļoti iegaršojās,» stāsta Roberto. Sevišķi ciešu garīgo tuvību viņš izjūtot arī ar savu vecāko māsu Džovannu, kura viņu audzinājusi bērnībā, laikā, kad mamma ļoti daudz strādājusi. Pēdējos gados Roberto ģimene Sardīnijā pieredzējusi notikumus, kas tai licis vēl vairāk saliedēties un izjust atbildību vienam par otru. «Mana jaunākā māsa Gradziela zaudēja vīru un palika viena ar trim bērniem. Vīra vecāki ir bagāti cilvēki, tomēr nevēlējās māsai materiāli palīdzēt. Tad to darījām mēs,» stāsta Roberto.

Meklējot kopības un atbalsta izjūtu

Sarunās ar mammu parasti izskanot jautājums par Roberto nākotnes plāniem — gan saistībā ar profesionālo darbību, gan arī ar precēšanos. «Mamma man parasti iesaka: «Nesteidzies, jo tev vēl ir daudz laika. Izvēlies pašu labāko meiteni!»» Roberto tad parasti atbildē smejot: «Atvedīšu no Latvijas skaistu blondīni, kura ne vārda nepratīs itāliski, un jūs abas nevarēsit strīdēties, jo vienkārši nesapratīsiet viena otru.» Meloni ģimenei jau esot pieredze, ka jaunie dzimtas locekļi ne vienmēr iekļaujas ģimenē tik sirsnīgi un atvērti, kā klājas pēc itāliešu tradīcijām. Tā Roberto brāļa Mario dzīvesbiedre ar vīramāti nav guvusi pilnīgu saskaņu.

Roberto pašam bērnu vēl nav, toties ir divi krustbērni, kuri vienmēr ar sajūsmu sagaida krusttēvu atgriežamies no tālās Latvijas. «Kad aizbraucu uz Sardīniju, mājās sabrauc arī pārējie radinieki, jo man ir arī daudzas tantes, onkuļi, brālēni un māsīcas. Tad visi skaļi runā un smejas,» stāsta Roberto un piebilst, ka, dzīvojot Latvijā, pats jau esot mazliet atradis no tik skaļām emociju izpausmēm. Roberto uzskata, ka viņam ir īpaši paveicies, jo viņam ir arī audžumāte Latvijā — Lilita Rozenberga, kura kopā ar savu ģimeni jauno itālieti laipni uzņēma savās mājās un palīdzēja iedzīvoties, kad viņš 2001. gadā atbrauca studēt Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. «Varbūt tieši pateicoties Lilitai, esmu tik ļoti iemīlējies Latvijā. Viņa kopā ar ģimeni toreiz darīja visu iespējamo, lai es mazāk skumtu pēc mājām,» stāsta Roberto. Arī šodien viņš esot biežs viesis Lilitas ģimenē, kur vienmēr gūstot to silto kopības un atbalsta izjūtu, kuras Latvijā reizēm mēdzot pietrūkt.

Bet kā viņa mamma Itālijā uztvēra jaunākā dēla vēlmi dzīvot tik tālu prom no dzimtenes? «Mamma jau bija pieradusi, ka es daudz braukāju pa Eiropu. Līdz tam pusgadu Vācijā strādāju par oficiantu. Vēlāk ERASMUS programmas ietvaros mācījos Francijā. Smejos, ka franču man ir otra mīļākā valoda pēc latviešu valodas. Mamma un arī pārējie manas ģimenes locekļi redz, ka es Latvijā jūtos apmierināts un laimīgs. Viņi priecājas līdz ar mani. Tomēr, kad aizbraucu uz Sardīniju, mamma man vienmēr lūdz, lai palieku Itālijā un nedauzos vairs apkārt, jo man taču vecumdienās viņai vajadzēs būt par atbalstu,» uzsver Roberto.

Roberto vēlas, lai uzrakstu — viņš jūtoties ļoti pagodināts par iespēju dziedāt vīru grupā «Bonaparti.lv». Par to, lai viņiem Helsinkos labi klātos, īkšķus turēs Roberto ģimene un it sevišķi viņa mamma Sardīnijā.