26. sērija. Un kur to zemi likt?

Nudien nevar teikt, ka attiecībā uz zemes reformu Latvijas politiķi lēmumus pieņemtu steigā un aizrautos ar pārmērīgu liberālismu: kad 1992. gada 1. septembrī stājas spēkā likums par zemes privatizāciju lauku apvidos, tajā stingri noteikts, ka zemi īpašumā nedrīkst iegūt ne juridiskas personas, ne ārzemnieki, bet attiecībā uz Latvijas pilsoņiem – te gan runa nav par denacionalizējamajiem īpašumiem – zemes reforma faktiski noris divās kārtās: pirmajā kārtā zemi gribētājiem iedod tikai lietošanā un paskatās, kas no tā sanāks, lai jau tad, vēlāk, to atdotu īpašumā.

Savukārt bijušie īpašnieki un to mantinieki jau var savas īpašumtiesības nostiprināt arī pilnīgi oficiāli: tā 1993. gada vasarā pirmais īpašums zemesgrāmatā tiek ierakstīts Rīgā – ASV latvieši Gunārs Grauds un Anna Rozmarija Liba nostiprina savas tiesības uz īpašumu K. Valdemāra ielā 7. Savukārt pirmā zemesgrāmatās oficiāli ierakstītā lauku zemesgabala – 10,7 hektāru zemes īpašnieks Ogresgala pagastā ir 75 gadus vecais Arvīds Bērziņš, bet ar otro kārtas numuru ir viņa māsa, 83 gadus vecā Valija Brahmane. Tolaik vēl mazzināmais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle šo notikumu – kā izrādīsies pēc dažiem gadiem, visnotaļ daudznozīmīgi – pat sveic ar vārdiem: «Beidzot cilvēki varēs rīkoties ar īpašumu pēc savām vēlmēm…»

1993. gada beigās no valsts par sertifikātiem tiek izpirkti pirmie zemes īpašumi laukos – pirmā ir Inta Miķelsone, kura par 12,46 sertifikātiem privatizē nieka 1,65 hektārus zemes Mārupes pagastā. Savukārt otrs izpircējs ir Jānis Verdenfelds – 68,4 hektāru privatizētājs Cēsu rajona Skujenes pagastā, kuram par tiem jāsamaksā nepilni trīsarpus simti sertifikātu. Un privātā īpašuma kļūst aizvien vairāk un vairāk – 1994. gada augustā zemesgrāmatās nostiprināti jau pieci tūkstoši īpašumu, taču runa joprojām ir tikai un vienīgi par Latvijas pilsoņu īpašumu. Uz pirkstiem skaitāmi ir tādi gadījumi kā Dobeles rajonā, kur vietējā agroizmēģinājumu stacija, tās direktoram Jānim Eliasam krāšņi runājot par kanādiešu svētīgo lomu Latvijas lauksaimniecībā, jau 1991. gada vidū kopā ar kanādiešu uzņēmumu Canadian Agra nodibina kopuzņēmumu Dobele Agra, kas reāli tiek pie pusotra tūkstoša hektāru valsts uzņēmuma zemes.

(Tiesa, paiet tikai pieci gadi, un Dobele Agra uz brīdi ne pa jokam saķeras ar Viestura Gredzena vadīto vietējo agrofirmu Tērvete, kad abas kompānijas sāk iegādāties zemi viena otras teritorijā.)

Vēl vairāk – arī attiecībā uz pilsētu zemi Saeima 1994. gada martā skaidri nosaka – par tās īpašniekiem līdz ar valsti, pašvaldībām un Latvijas pilsoņiem citas personas var kļūt tikai gadījumos, kad to īpaši nosaka starpvalstu līgumi vai kādi citi Latvijas likumi. Turklāt šādas normas lielā mērā atbilst noskaņojumiem pat aktīvākajā sabiedrības daļā, – daudziem šķiet, ka zeme – it īpaši laukos – dod nevis pārticību, bet problēmas un ķibeles, un kāds preses izdevums situāciju raksturo tā: «Aprimuši arī vēl nesen pēc «sava kaktiņa, sava stūrīša zemes» nepacietībā degušie bijušie un topošie zemes īpašnieki. «Breša zemnieki» vairs tik dedzīgi neklaudzina pēc kādreiz apsolītajiem, bet tā arī neiedotajiem papildu zemes hektāriem, bet daudzi no laimīgajiem jaunajiem īpašniekiem, kam visi papīri kārtībā, meklē zemei naudīgu pircēju. Nesteidzas arī tie, kas zemi saņēmuši lietošanā, jo no tā, vai zeme ir ierakstīta zemesgrāmatā vai nav, nekas viņu dzīvē nemainās.» Savukārt Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe pat publiski šaubās – nez vai juridiskajām personām vispār varētu būt vajadzīga zeme, lai audzētu labību vai lopus…

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...