Partnera meklējumos

Kā jau katrā izziņas procesā, ja vien neesi tik neprātīgi nocieties un neapdomīgs, ka paķer pirmo, kurš gadās pa tvērienam, nākas pielikt pamatīgas pūles, lai atsijātu graudus no pelavām, jebšu precīzāk — lai atrastu to vienīgo tārpu nebojāto riekstu, kas ieslēpies ārēji glītu, bet iekšpusē izkurtušu čaumalu kaudzē.

Nav brīnums, ka šāds darbiņš nav no vieglajiem un reizēm no tā piemetas pašaizsargājoša ironisma slimība, kuru mēdz dēvēt par «čūskismu». Tai raksturīga šņākšana «ŠŠŠarkanvinu! Piečaššš pudeleŠŠš un šššņabi!» stilā un ciniski jociņi brīžos, kad pieprasītais šššarkanvīnššš izlaiž pastaigā rūpīgi nomaskēto vilšanos.

Uzreiz gan gribu mierināt tos, kuri vairās no čūskisma skartajiem, — šī kaite ir pārejoša un viegli pakļaujas iemīlēšanās terapijai. Tā izgaist kā nebijusi, atstājot kroplīgas rētas, tajā pašā brīdī, kad jaunās sugas meklējumu ekspedīcija apstājas punktā: «IR! īstais!» Tad šņākšanu nomaina maigas murras, ironija dodas beztermiņa atvaļinājumā, tās vietā pie teikšanas palaižot vientuļos draugus kaitinošo (bet arī iedvesmojošo) uzskatu: «Cik viss ir skaisti!"

Man neceļas roka nosodīt čūskismu kaut vai tāpēc vien, ka tas neļauj zaudēt humora sajūtu, glābj no bezcerīguma muklāja un pārmērīgas sevis žēlošanas. Drīzāk otrādi — ironijā pret citiem attīstās veselīgā tipa smiekliņš pret sevi. Katrā ziņā daudz uzmundrinošāk ir patrīt indes zobiņus, nekā doties uz kādu koncertu un pēc tam uz jautājumu «Kā tev patika?» atbildēt «Ui, neprasi, neatceros!» — jo domas visu laiku bijušas kur citur.

«Es tagad mazliet paplosīšos, meklējot to sapņu princi,» viņa saka, ujo vismaz uz brīdi man gribas aizraujošu bezatbildību un galu galā arī seksuālu apmierinājumu. Mīļākie kā seksa robu pildījums — lipīga zapte, kas iztek no aizkostas ievārījuma bulciņas, atstāj pāris traipus uz palagiem, bet tikai līdz nākamajai mazgāšanas reizei. Kāpēc gan tagad nepabaudīt tos, kurus citreiz mana piesardzība nelaistu tuvāk par sarkano luksofora tur uz tā tālā stūra?

Es mierīgi varu atļauties bez sirdsapziņas pārmetumiem nocopēt kādu smukpurniņu, lai pati uz savas ādas pārliecinātos, ka tādam ir tikai «nice body», egocentrisms un nenoliedzami skaistajam, khm, krāniņam neatbilstošs lietderības koeficients. Bet vismaz būšu papriecējusi acis ar skaistu bildi un pakaitinājusi draudzenes.

Tad vēl kādu tādu, kurš, paldies dievam, tur muti, iecienījis seksu tumsā (sava, ne mana izskata dēļ), bet dara TO meistarīgi, ilgi un vienmēr painteresējas, vai man bija labi.

Komplektā vel vienu dzejiski noskaņotu personu ar bagātīgu vārdu krājumu, četrciparu IQ un pielūgsmes pilnām acīm — tas nekas, ka pārmērīgā alkohola lietošana, nepietiekamais uzturs un neprognozējamais dienas režīms pārvērtis viņu fiziskā graustā, — šajā gadījumā man pietiks ar to seksu, kurš manī ienāk caur ausīm.

Bet vispār jau tāds bezemociju sekss ir kā grimstošas smiltis — gribas arvien vairāk un vairāk, kamēr pazūd sāta sajuta, un tad es grimstu pati... Mazs lidojumiņš, un pļukt! — uz zemes. Un tad kļūst žēl, ka no lidojuma tik ātri nokāpusi. It kā prieks, ka viņš vairs nevarēs mani sāpināt, ka turpmāk tikai apmierinās fiziski, bet reizē vilšanās — varēja jau nu papūlēties darīt mani laimīgu vismaz pāris mēnešus. Jo sekss ir sekss, bet sirsniņa vienalga kauc.«

«Par ko jūs runājat, dārgās?» kāda cita čuskiņa iešņācās tik izteiksmīgi, ka apkārtējie jau no skaņas vien nespēj noturēt spurdzienu. «Kas ir sekss? Vai tas, kas ar mani notiek reizi pusgadā? Un noteikti tajā iepriekš neparedzētajā reizē, kad taupības nolūkos esmu uzvilkusi savas nejauši batikotās biksītes ar kokvilnas bumbulīšiem?! To es, protams, atceros tikai tad, kad atpakaļceļa meklēšana izskatītos pēc nevainīgas pusaudzes klīrēšanās, un tādu piegājienu savos gados diemžēl (vai par laimi?) vairs nevaru atļauties.

Un tad vēl zeķītes. Manas. Nu labi, steidzos no rīta, bija tumsa, bet kāpēc tieši šajā vienīgajā pusgada reizē man vajadzēja pamanīties uzvilkt dažādas?! Vienu oranžu, otru — zilu ar baltām pumpiņām. Nu kāpēc, es prasu? Pēc tādām atklāsmēm nekas cits neatliek, kā turpināt iesāktajā stilā — tā vietā, lai asi iestūķētu nelaimīgās zeķītes zābakos, izlieku tās glīti blakus vienu otrai pie gultas, paziņoju, ka gulēšu ar viņu sev tīkamākā pozā, neklausīšos viņa norādījumos par ritmu un kliegšu, cik skaļi gribēšu, no rīta pieprasu brokastis un raucu degunu par cukura trūkumu kafija, kaut arī nekad neesmu dzērusi kafiju ar cukuru.

Vienvārdsakot, sagrauju savu gaišo tēlu jaunā un dedzīgā mīlnieka apziņa, lai, nedod dievs, viņš neiedomātos, ka iepriekšējā nakti paņēmis mani uz izbrīnu. Lai viņš domātu, ka sen jau esmu to plānojusi, apzināti uz to gājusī un esmu tik pārliecināta par sevi, ka zinu — mani iekāros gan bumbuļbiksītēs, gan izstaipītās dažādkrāsu zeķēs.

Un ziniet, rezultāts neizpaliek. Tā vietā, lai no rīta galīgi sagrauzta un pazemota klusiņām šļūktu uz mājām, es eju neslēpti sasmaidoties pati ar sevi un pretimnācējiem, ik pa brīdim draudzīgi papliķēju sev pa plecu un aplūkoju sevi skatlogos — ha, viena ellīgi apmierināta sieviete!