25. sērija. Kolhozu krahs

Kamēr politiķi gudroja, kam un kā dot zemi, tikmēr zemes līdzšinējie apsaimniekotāji – kolhozi un sovhozi – klusi izlaida garu. Turklāt nevarētu teikt, ka tā laika valsts vadītāji šai agonijai būtu īpaši traucējuši. «Lielākā daļa sovhozu jāpārvērš kooperatīva tipa formējumos, samazinot kopējo valsts saimniecību skaitu līdz 40 – 60. (..) Lielsaimniecības nevajag pilnīgi noliegt. Lielā un mazā ražošana lai attīstās brīvas konkurences apstākļos, lai katras formas progresīvās puses izmantotu maksimāli. Lielajās saimniecībās katra strādājošā līdzsaimnieka sajūta veidojama caur paju, akciju un dividendu mehānismu,«– šādi agrāros plānus 1990. gadā skaidroja ekonomists Arnis Kalniņš, kurš pēc pāris mēnešiem kļuva par Ivara Godmaņa valdības ekonomisko reformu ministru.

Teorija paliek teorija, taču praksē jau 1991. gada ziemā sākās kolhozu sistēmas sabrukums. Pirmā bezdelīga te bija Cēsu rajona kopsaimniecība Gaujaslīči, kas paziņoja par pašlikvidēšanos, jo tās parādi bija sasnieguši divus miljonus rubļu. Īstenībā tas bija viltīgs gājiens, jo likums par bankrotu vēl nebija pieņemts, tādēļ Gaujaslīčiem pavērās visas iespējas izputēt iespējami izdevīgāk. Toties ļoti apjuka Cēsu rajona vadība, kurai nebija ne mazākās jausmas, ko tagad iesākt ar izjukušās kopsaimniecības mantu. Tikmēr prese slavēja «jaunās formācijas"pārstāvjus – piemēram, Valkas rajona Trikātas pagasta saimnieku Juri Sēni – «Breša zemnieku”, kurš trijos gados kļuvis īsti turīgs, no Krievijas par lētu naudu (bet pareizāk, šņabja kastēm) savedot lielu daudzumu lauksaimniecības tehnikas.

Papildu bardaku kolhozu saimniecībā radīja tas apstāklis, ka pilnā sparā ritēja pieteikšanās uz zemi, un visi zināja – tikai vasarā būs skaidrs, kas un ko apstrādās turpmāk. Un te nu radās loģisks jautājums – ja pēc pusgada tā zeme piederēs kādam citam, tad kāda velna pēc man tagad to apstrādāt? Rezultātā (tiesa, ne tikai tādēļ vien) apstrādājamo zemju platības samazinājās dramatiskos apjomos: cukurbiešu sējumi par 20 procentiem, bet kartupeļu lauki pat par 55 procentiem. Diezgan loģiski, ka jau tajā pašā ziemā Latvija piedzīvoja labības deficītu, un valdībai nācās lauzīt galvu, kur ņemt trūkstošās 560 000 tonnas graudu.

Beigu beigās tās pēc tiešajiem līgumiem tika iepirktas citās PSRS republikās. (Tas gan nekādi netraucēja jau divus gadus vēlāk uztraukties par gluži pretēju situāciju – kad 1993. gada pavasarī Latvijā kā humānā palīdzība tika saņemti četri kuģi ar rudziem no Brēmenes, tie vienīgi sagādāja galvassāpes drīz pēc tam no amata atceltajam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram, jo pašmāju lauksaimnieki sāka brēkt, ka nespējot realizēt pašaudzētos graudus.)
Zināmā mērā vecās lauksaimniecības sistēmas krahā vainojams arī tas apstāklis, ka deviņdesmito gadu sākuma politiķiem tā īsti nemaz nebija skaidrs, kādam vajadzētu būt Latvijas lauku apsaimniekošanas politikai. No vienas puses it kā bija skaidrs, ka kolhoziem nav nākotnes, bet no otras puses – jaunajām zemnieku saimniecībām nebija diez kādu cerību tikt pie valsts finansiāla atbalsta un saprātīgiem kredītiem, savukārt tolaik vēl neprivatizētie pārstrādes uzņēmumi bija parādā audzētājiem tiem laikiem patiesi fantastiskas summas. Nav brīnums, ka kādā atklātības brīdī viens no tā laika parlamenta deputātiem, vēlākais Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe skaidri un gaiši pateica: «Ar pilnu atbildību es paziņoju, ka pirmām kārtām pie lejupslīdes laukos esam vainīgi mēs, deputāti.«Par pamatu šādam paziņojumam kalpoja aina kādā no lauksaimniecībai veltītajām parlamenta sēdēm, kuru liela daļa lauku deputātu vispār neuzskatīja par vajadzīgu apmeklēt.

Savs viedoklis par zemes reformas parlamentārajām batālijām bija arī ekspremjeram Ivaram Godmanim: «Te ir viena interesanta lieta: raugi, lielākā daļa lauksaimnieku parlamentā, tostarp arī mūsu frakcijā, bija kolhozu priekšsēdētāji. Un viņi man pauda pilnībā pretēju viedokli, ka zemes reforma jārealizē pilnībā, atgriežot to bijušajiem īpašniekiem arī rentablajos kolhozos. Tajā brīdī es pakļāvos viņu argumentiem. Bet ir viena nianse: proti, nezin kāpēc vēlāk sanāca tā, ka par tiem lielākajiem fermeriem kļuva tieši lielākā daļa bijušo kolhoza priekšsēdētāju, galveno agronomu un citi vadošie speciālisti ar to pašu tehniku, kas iepriekš piederēja kolhoziem. Es nerunāju par kaut kādu zagšanu, jo viss jau bija atbilstoši likumdošanai, pajām un tamlīdzīgi…»

Mērķtiecīgas valsts politikas trūkums drīz vien lika sevi manīt, jo bankrotējušajai Gaujaslīču saimniecībai sekoja daudzas citas. Pie vainas bija ne tikai neskaidrās nākotnes perspektīvas, bet arī zemās lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, degvielas cenu kāpums un 1991. gada sausā vasara, kas lika aizmirst par lielu ražu. Savukārt barības trūkums pamatīgi iezāģēja lopkopjiem, kas bija spiesti daļu ganāmpulka izkaut. (Rezultātā 1994. gada sākumā tiek lēsts, ka trīs gadu laikā liellopu skaits Latvijā sarucis par pusi, cūku – par divām trešdaļām, aitu – par trešdaļu.) Plus vēl kolhoziem kaklā karājās tādas naudu prasošas struktūras kā bērnudārzi lauku skolas, kurām vajadzēja finansēt transportu bērnu pārvadāšanai. 

Lai motivētu lauciniekus čaklāk strādāt, kolhozi tika pārtaisīti par paju sabiedrībām, taču visu problēmu lērumu šis lēmums nespēja atrisināt. Piemēram, Valmieras rajonā puse no kolhoziem tā arī nepaspēja transformēties paju sabiedrībās, jo vienkārši bankrotēja. Turklāt kolhozu nemaz nebija tik viegli nolikvidēt, jo šādam lēmumam vajadzēja panākt, lai paju kapitāla īpašnieku trīs ceturtdaļas pieņemtu attiecīgu lēmumu. Taču savākt vienā reizē vienkopus lielu lielo vairumu kolhoza strādājošo daudzviet izrādījās neizpildāms uzdevums.

Tiesa, tobrīd varasvīri vēl ir krietni optimistiskāki vai vismaz mēģina tādi izlikties, un, piemēram, Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Rainers Sproģis notiekošo diplomātiski raksturoja tā: «Privatizācijas process laukos norisinās diezgan sarežģīti.«Oficiālajā apritē tika ieviesti jauni, ne mazāk diplomātiski termini – piemēram, «mantas nošķiršana», paju sabiedrību «ieiešana jaunā attīstības fāzē"un «sadalīšanās sīkākās privātās saimnieciskās struktūrās”. Tikai 1993. gada sākumā, kad paju sabiedrības funkcionē – vai, pareizāk sakot, mēģina funkcionēt – jau gadu, Lauksaimniecības ministrija un deputāti apjēdz, ka labi nebūs. Bet ir nedaudz par vēlu – jau ap 1992. gada vidu pilnīgi neizlienamos mīnusos ir vismaz piektā daļa lauku statūtsabiedrību, savukārt līdz 1993. gada vidum par likvidāciju ir paziņojusi jau gandrīz trešā daļa no sešiem simtiem valstī reģistrēto paju sabiedrību, savukārt 1997. gada beigās pāri vairs nav palicis pat simts.

Toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks, vēlākais prihvatizators un multimiljonārs Andris Šķēle jau tolaik ir aktīvs un izlēmīgs – piemēram, paviesojies Aizkraukles rajonā, viņš publiski paziņo, ka vietumis esot nepieciešama «tūlītēja sabiedrības likvidēšana un tehnikas izpārdošana, lai tā vēl vairāk neieslīgtu parādos un lai katram pamatlīdzeklim būtu savs saimnieks”. Nelaime tik tā, ka faktiski viss privatizācijas un «mantas nošķiršanas"process lauku statūtsabiedrībās no vēlāku laiku izpratnes viedokļa ir vienas vienīgas fantastiskas nelikumības un brīnumi: vajadzīgie objekti bez problēmām tiek atdoti «savējiem”, revīzijas komisijas bieži vien vispār nestrādā, tiesībsargi uz norādītajām nelikumībām neko īpaši nereaģē, bet paju izņemšanā valda princips – kurš pirmais brauc vai kuram lielāks blats, tas pirmais arī maļ.
«Parādījās briesmīga pretruna: zeme kā ražošanas priekšmets nonāca vienu rokās, bet darba līdzekļus – traktorus, mašīnas... – par pajām iegādājās citi. Nodalījās nost šīs abas puses. Viss! Kāds rezultāts? Tā kā zemes reforma ir primāra, otra puse sašķīda. Arī izvazājot,«– tā vēlāk atzina I. Godmanis. Un izvazāt bija ko, jo 1991. gadā kolhozu rīcībā Latvijā bija tikai 40 000 traktoru vien, nerunājot par citu tehniku. Ekspremjers vēlāk piemin arī vēl kādu kļūdu: «Mēs lauksaimniecības ražošanas līmeni gribējām noturēt tā – kolhozi iet uz leju, bet to vietā nāk privātie un viss paliek, kā bija. Un tur mēs galīgi nokļūdījāmies. Neveiksmīgi... Visi gājieni bija lemti neveiksmei!"

Problēmas sagādāja arī apstāklis, ka nobruka Krievijas tirgus, no kurienes padomju laikos tika piegādāta lopbarība, bet mēģinājumi atrast ātrumā atrast alternatīvu nevainagojās sekmēm. Arī darba koordinācija starp valdību un parlamentu kliboja – kamēr parlaments ņēmās ar zemes reformu, tikmēr valdība mēģināja aizbāzt brūkošās lauksaimniecības sistēmas caurumus, taču vienota darba, domājot par jaunas sistēmas veidošanu, nebija.

Gods kam gods, savu vainu ekspremjers vēlāk atzina: «Man bija jāsaprot, ka tajā valstī, uz kuru ejam, tādas vietas, kāda lauksaimniecībai bija, nekad tai vairs nebūs. Un tas ir objektīvi. Kaut kādā mērā es to intuitīvi jutu, bet tik smalki nevarēju izdomāt – pārāk daudz problēmu pakaļ dzinās. Savukārt Lauksaimniecības ministrija strādāja pēc inerces kā PSRS laikos – pēc iespējas vairāk izsist resursus, apelēt pie tā, ka zemniekiem laukos viss jādod, jāmaksā par gaļu un pienu... Televīzija un radio visu laiku par to klaigāja. Var jau būt, ka bija iespējams lauksaimniecību glābt kaut kā citādāk...»

Tiesa, vienlaikus jau 1992. gada datu apkopojums parāda, ka privātsaimniecībās saražots vairāk piena un gaļas nekā paju sabiedrībās. 1993. gada martā lauksaimniecības ministrs D. Ģēģers paziņo, ka jau 1995.–1997. gadā Latvijas lauksaimnieki paši varētu apmierināt visas valsts iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas, un tā paša gada vidū Latvijā jau ir apmēram 52 tūkstoši zemnieku saimniecību. Tiesa, kādā apjomīgā aptaujā izrādās, ka katrai ceturtajai saimniecībai nav dzīvojamo ēku, gandrīz pusei – šķūņu un labības novietņu, bet 42% nav elektriskā apgaismojuma (kur nu runāt par trīsfāzu elektrību – tāda ir mazāk nekā trešdaļā saimniecību). Un šādā situācijā tad arī «pa īstam» jāsākas zemes reformai un diskusijām par brīvo zemes tirgu, bet par to – nākamajā sērijā.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...