22. sērija. Atzīšanas līkloči

Jau dažas dienas pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Latvijā tika atklātas Dānijas un Zviedrijas vēstniecības. Tūlīt pēc puča baltiešus ar savu uzmanību aplaimoja arī Lielbritānija, kuras finanšu ministrs, atrodoties vizītē Maskavā, sarīkoja brokastis Baltijas valstu ekonomikas ministriem, vēloties iepazīties ar reformu gaitu nule neatkarību atguvušajās republikās. Anglis baltiešiem izsacīja atbalstu, taču naudu gan nesolīja, aprobežojoties ar stāstiem par to, kā iedomājoties Baltijas nākotni. Vīzija, protams, bija tradicionālā – Baltija kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem.

Savukārt Padomju Savienība, kas tobrīd gan grīļojās, taču vēl nebruka, uzreiz Baltijas neatkarību atzīt nemetās. Lūk, kā vēlāk nākamais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters aprakstīja notikumus, kas risinājās dažās nākamajās dienās pēc puča izgāšanās: «Kad vairākas reizes runāju ar Forosas afēras [runa ir par 1991. gada puča dienām, kad PSRS prezidents bija it kā ieslodzīts, it kā pašieslodzījies savā rezidencē Forosā] rezultātā pārbiedēto Gorbačovu par lietderību atzīt Latvijas neatkarību, kā to izdarīja Jeļcins un Kozirevs, saņēmu visai neiecietīgu atbildi: «Biedri Peter, divu dienu laikā jūs jau sesto reizi runājat ar mani par vienu un to pašu... Es taču nevaru likt jautājumu par Baltijas valstu neatkarību nobalsošanai kongresā, tas jādara citādi,» – pamādams ar roku deputātu milzīgā zāles virzienā, Gorbačovs piebilda, «tie mudaki taču nenobalsos!""

Izlīdzējis kārtējo reizi Krievijas prezidents B. Jeļcins, kuru J. Peters nejauši saticis PSRS Valsts Padomes (tajā pēc puča tika apvienoti republiku vadītāji) gaitenī. B. Jeļcins Latvijas pārstāvi atcerējies no kādas iepriekšējās tikšanās reizes, aiz rokas ievedis Padomes sēžu zālē, kur J. Peters varēja izteikt prasību atzīt Latvijas neatkarību. Dažas dienas vēlāk Mihaila Gorbačova kanceleja jau bija gatava izsniegt Latvijas neatkarības atzīšanas rakstu, tā pavelkot svītru zem pēdējo 50 gadu vēstures.

Tiesa, ne Krievija un arī ne Islande nebija pirmās valstis, kas atzina Latvijas neatkarību: reti kuram zināms, ka jau pāris nedēļas pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas mūsu valsts saņem ar 1990. gada 16. maiju datētu dokumentu, ar kuru Sedangas karalistes ārlietu ministrs Martins Neirats paziņo, ka Visas Sedangas karalis Deivids Žils Mairena Otrais ir pieņēmis lēmumu atzīt Latvijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu valsti. Nelaime tikai viena – pat tajā laikā, kad ticība visam, kas nāk no ārzemēm, ir gandrīz neizmērojama, atskurbinoši ātri noskaidrojas, ka Sedanga ir tikai uz papīra eksistējoša valsts, kuras pašas diplomātiskā atzīšana ir nevis neiespējama, bet vienkārši neiedomājama.

Savukārt nākamais Latvijas «superdraugs» – Amerikas Savienotās Valstis mūsu neatkarību atzīst krietnu laiciņu pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās, un par šādas vilcināšanās iemesliem nav īpaši jāšaubās – tie neapšaubāmi saistīti ar «PSRS faktoru», kas plūstoši pārvēršas «Krievijas faktorā». Tiesa, vēlākais ASV vēstnieks Latvijā Larijs Nepers deviņdesmito gadu vidū gan skaidro – viņš nedomājot, ka toreiz nozīme bijusi attiecībām ar Krieviju; patiesībā lieta bijusi pilnīgi cita: «Galvenais bija noskaidrot apstākļus, kas ļautu mums cik vien iespējams droši un ātri atjaunot diplomātisko klātbūtni Baltijā. Turklāt bija jāatrod diplomāti, jāļauj tiem vismaz mazliet sagatavoties. Jūs pazīstat amerikāņu birokrātiju – lietas nekad nenotiek sevišķi ātri. Tā ka šajā gadījumā tas bija gandrīz vai gaismas ātrumā…"

Par birokrātiju teikts pareizi – piemēram, Āfrikas valsts Ruanda Latvijas neatkarību pamana un atzīst tikai 1993. gada vasarā. Taču, kas attiecas uz ASV, tad pirms L. Nepera jau 1994. gadā ir paspējis «izrunāties» iepriekšējais šīs valsts vēstnieks Latvijā Ints Siliņš: «Mēs atbalstījām Baltijas valstu virzību uz neatkarību, taču centāmies to darīt uzmanīgi, lai neizprovocētu Padomju Savienību, kas atradās sarežģītā posmā – lai nerastos iespaids, ka mēs izmantojam PSRS grūtības. Mēs konsekventi ieturējām tādu politiku, lai nebūtu jāizvēlas starp Baltijas valstīm un Krieviju – sadarbojāmies ar abām pusēm, mēģinot veicināt drošību, uzplaukumu un demokrātiju reģionā. Šāda nostāja mums bija jau pirms Baltijas neatkarības. Kad jūs sasniedzāt neatkarību, mēs 1991. gada septembrī atvērām šeit vēstniecību…"

Vai tas tiešām nozīmē, ka Latvija par savu neatkarību var pateikties tikai un vienīgi tam, ka tā šķita izdevīgāk pasaules lielvarām? Ne gluži. Piemēram, tas pats J. Jurkāns padsmit gadus pēc aprakstītajiem notikumiem atzīst: «Kāpēc Gorbačovs negāja tālāk, kā viņš gāja, kas bija tie spēki, kas bremzēja vardarbību Baltijas valstīs? Es domāju, ka lielā mērā tā bija mūsu ārpolitiskā darbība. Ne tikai mūsu, arī visas Baltijas. Toreiz Baltijas ārpolitika bija vienota. Ļoti aktīva trimdas darbība. Spiediens, ko izdarīja Rietumu valstis un ASV – sešdesmit valstis nekad neatzina mūsu okupāciju. Tas ir viens. Otrs – viņi redzēja iespēju, ka PSRS sabruks, un tas bija viņu lielākais sapnis – ļaunuma impērija sabrūk. Un kad mēs viņiem rādījām, stāstījām, nākdami no iekšpuses, ka viņa jūk un brūk, un visādas formulas, kādā veidā tas var notikt…"

Dīvainā kārtā vienisprātis ir arī mūžīgi skeptiskais publicists Mārcis Bendiks: «Vienkārši atkārtojās vēsture. Atkārtojās smieklīgi, tikai tā, kā dzīvē var būt, – ja uztaisītu seriālu, tad teiktu, ka tik stulbu seriālu nevar taisīt. Tā kā Krievijas impērija sabruka gadsimta sākumā, tā sabruka arī gadsimta beigās. Mazajām valstiņām izdevās izsprukt aptuveni pēc tā paša scenārija. Viena lieta, kas tur bija vajadzīga, – apņēmība, ka tas ir pareizi. Ja tāda apņēmība būtu azerbaidžāņiem, viņi arī to būtu izdarījuši. Mums jau uzreiz bija citāds uzstādījums – mēs uzreiz gribējām atpakaļ to, kas mums jau bija bijis. Šīs apņēmības dēļ, pat ja ir bijusi vienošanās starp Bušu vecāko un Gorbačovu, šī te vienošanās tika pildīta tikai daļēji…"
Kāda īsti varētu būt bijusi šī vienošanās? «Es lēšu, ka tā dalīšana bija šāda – Gorbačovs neiebilst pret Vācijas apvienošanos, un Bušs nepieprasa atsevišķu republiku atdalīšanu no PSRS. Zināmā mērā tā arī notika. Un tajā brīdī pieteicās jauns spēlētājs – tauta pati. Visi skatās scenārijā – kur ir tāds punkts? Nav tāda punkta. Ko darīt? Paskatīsies, kas notiek. Un tad katrs sāk interpretēt. Tas nozīmē to, un tas nozīmē to. Tādēļ arī bija tāds apjukums. Ja vienam vai otram būtu bijis tāds plāns to darīt vai to nedarīt, tad notikumi būtu bijuši daudz asāki un ātrāki. Bet visām trim Baltijas valstīm bija vienāda pozīcija, tās viena otru atbalstīja, katra izmantoja savus resursus, lai to stiprinātu, un tā tas izdevās. Līdz kaut kādam brīdim tā tas ir, ka tika nolemts kaut kur citur. Bet rezultātā mēs dabūjām to, kas mums varbūt pat nepienācās.«

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...