Trīs Ievas vienā

Uz interviju Ieva ierodas sakopta, smaidīga, šarmanta – kā vienmēr, cilvēkos ejot. Pati atzīst, ka nepieciešamība sabiedrībā izskatīties labi noved pie absolūta pretmeta mājās, kur Ieva tikai ar piespiešanos izskatās «cilvēcīgi» – pamēģini vien izskatīties labi, kad viens bērns gar tevi slauka rokas, bet otrs – degunu, smejas Ieva.

Tomēr viens publisks mīnuss Ievai piemīt – uz randiņiem un citās tikšanās reizēs viņa mēdz ierasties ar novēlošanos. Princips neko nekavēt pagaidām attiecoties uz divām instancēm: «Radio SWH+», kur Ievai – Radiogeišai jāstrādā tiešajā ēterā, un TV3, kur ierakstiem jāsākas laikā. «Tas ir mehānisms, ko nedrīkst bremzēt, jo rodas ķēdes reakcija – šajā procesā iesaistīti ļoti daudzi cilvēki,» pavisam nopietni RB saka Ieva. «Ja es kā diža māksliniece iedomātos: «Ak, ieradīšos divdesmit minūtes vēlāk!» – process aizies pa pieskari, un pati «dabūšu iekšās».»

Ieva saka, ka šobrīd viņa jūtas kā «baseinā» – ilgus gadus viņa kāpa «tramplīnā», izmēģinot spēkus visdažādākajās profesijās un gūstot kaifu no notikumu daudzveidības – strādājot gan kā brīvā žurnāliste, gan sabiedrisko attiecību speciāliste, gan pasākumu vadītāja. Par tramplīnu kļuva radio SWH. Ieva atceras: «Manas tābrīža domas nebija neko tālejošas: nauda par raidījumu nebija nekāda lielā (lai gan tajā laikā likās?– oho!), pēc pirmās Radiogeišas atnācu mājās un mammai teicu: «Tas ir tikai sākums! Vēlāk sāks nākt reklāma – lūk, tas būs mans iztikas avots!» Taču, par laimi, sanāca tā, ka raidījums bija nevis zivs, bet makšķere, pateicoties kurai ieguvu vārdu mediju telpā un varēju sākt «makšķerēt» darba piedāvājumus. Nu esmu ielēkusi tajā karjeras «baseinā», un atliek vien kulties uz priekšu, mēģināt nenogrimt dibenā. Kā aizvien – man nav ne mazākās nojausmas, kas būs tālāk. Radio un TV darbi sniedz visu, izņemot stabilitāti – var būt tradicionāli raidījumi, bet nevar būt mūža šovi. Tiem ir sākums un skaidri saskatāmas beigas.

Vienmēr esmu apgalvojusi un nemeloju ne sev, ne citiem – pati karjera mani interesē vismazāk, jo manī gandrīz nav ambīciju. Es neesmu tā, kas kaut kur uzbāžas ar savu dārgo personu. Savā pēdējā darbavietā – žurnālā, kura nosaukumu tagad nemaz nevēlos minēt, kur strādāju par galveno redaktori, iemācījos vienu ļoti nepatīkamu lietu – algas izsišanu. Neesmu piedzīvojusi neko riebīgāku, kā nopelnītās naudas izdīkšanu no darba devējiem – diemžēl šādi gājieni bija jāapgūst visiem, kas šajā izdevniecībā strādāja. Bet lai nu paliek... Droši vien iepriekšējā dzīvē esmu palikusi viņiem parādā. Nevaru sacīt, ka nauda man ir vienaldzīga – citas māmiņas mani noteikti šajā ziņā sapratīs. Bet attiecībā uz karjeru pilnā mērā pieskaitu sevi «pofigistiem». Un tieši tādēļ jau arī notiek tā – jo mazāk kaut ko vēlos, jo vairāk saņemu.»

,

Bez plāna, pa vējam

Ieva RB stāsta par numeroloģijas teoriju, kas māca: katra cilvēka dzimšanas datums sevī ietver zināmu apsolījumu pasaulei – lūk, no šī cilvēka varētu dzīves laikā sagaidīt to un to. Tur pat «iepro­grammēts», cik bērnu piedzims, tas ir kā liktenī ierakstīts ģimenes plāns. «Man, pēc šiem skaitļiem vadoties, bērni vispār nebija paredzēti, un ar tādām domām es arī biju dzīvojusi. Bet, redzi, Dievs tomēr deva! Un pat divus. Tas bija īsts brīnums gan man, gan arī visiem, kas mani jebkad pazinuši – visi kā viens atzinās, ka nekad nav iedomājušies, ka es varētu kļūt par māti – redzi, ko nozīmē šis numeroloģiskais solījums! Solīt sola, taču neizslēdz! Tāpēc es neplānoju arī pārējos savus dzīves pagriezienus – gan jau atnāks paši! Jo mazāk plāno, jo vairāk izdodas. Dzīvoju, kā vējš pūš. Man gan ir dienasgrāmata, kur saplānoju kārtējos darbus un darīšanas, taču arī tas nav nekāds notāra dokuments – nesen, piemēram, ieplānoju mazas ģimeniskas izklaides, bet tā vietā nogūlos ar pamatīgu gripu… Lai gan... slimošana jau arī ir sava veida ģimeniska izklaide...»

No stresa laukā un atpakaļ iekšā

Ievas divarpus gadu veco dēlu sauc Viktors Namkajs, bet astoņus mēnešus veco meitiņu – Uma Padme. Vārdi doti, vadoties pēc principa: pirmajam ir eiropeiska, laicīga, bet otrajam?– Tibetas, garīgā izcelsme.

«O, bērni – tas ir neticams piedzīvojums, prieks un arī pārbaudījums,» saka Ieva. «Es nekautrējos atzīties?– tādas īstas mātes mīlestības jūtas manī modušās tikai nesen. Ar to pašu brīdi, kad dēls sāka runāt, man kļuva interesanti iepazīt viņu kā personību, līdz tam bērni ir tomēr tādi pupsiki vien. Viktora mīļākā multene ir Šreks – un, goda vārds, viņš ir tikpat runīgs kā Šreka draugs ēzelītis. Viņš pastāvīgi vai nu skaidro attiecības ar mani, audzina māsu, vai darina jaunvārdus un būvē no tiem dzejoļus sava otra favorīta – Vinnija Pūka stilā. Katru manu «Viktor!!! Vai tu varētu izbeigt...?!» viņš pārtrauc ar «Mamma!!! Vai tu nevarētu mierīgi barot māsu un... un iedod man konfekti?!!!» Manas dzīves pirmā puse ir bijusi ārkārtīgi stresaina – galvenokārt skolu dēļ. Tad iestājies fantastisks miera periods. Biju domājusi, ka nekas šajā pasaulē vairs nepiespiedīs mani stresot. Taču te tev nu bija! Ar vienu pupsiku jau nav viegli, bet ar diviem maziņiem... oi... Esmu arī sapratusi stresa galveno iemeslu – es piederu pie cilvēkiem, kas nesaprašanās un interešu konfliktus mēdz risināt civilizēti, bez skandāliem un mordoboja. Bet ko es varu izdarīt situācijā ar bērnu, kurš vēlas iet laukā staigāt pliks?! Vai tīrīt zobus ar kurpju smēri?! Un man ir jāpielieto, kā mēdz sacīt, spēka metodes, jo ar Viktoru Namkaju nedarbojas itin nekāda piekukuļošana – izdarīsi to, dabūsi kārumu. Principa pēc viņš ir spējīgs atteikties no visa un palikt pie sava lēmuma. Un piedraudēt, ka, izaugot par Šreku, viņš neatzīšot mani par princesi… Kā saka mans draugs, bērnu autors Deniss – cilvēki, kas saka, ka viņi grib bērnu, paši nezina, ko vēlas: viņi sapņo par mīlīgu mazuli, ko bučot un apčubināt, bet rezultātā noteikti saņems neparedzamu subjektu, par kura izgājieniem būs jādreb vai visu mūžu. Protams, to visu nav iespējams stāstīt bez smaida, un ar smaidu es arī varu dalīties savās mazajās «kara viltībās» – lai galīgi nezaudētu lielajā mammu kaujā, obligāti vienmēr ir jāizguļas, un otrkārt – jādzer vitamīni, lai nervu sistēma «neiziet no ierindas».»

,

Nekāda dāmu klubiņa sirds izkratīšanai Ievas dzīvē nav, viņa arī sapratusi, kādēļ tā – bērni ir gan pašai, gan draudzenēm. «Viena nopietni plāno ģimenes nākotni, otra gaida bērniņu, trešai jau piedzimis, tāpēc satikties un parunāties «pa dušām» nav iespējams. Rezultātā mani labākie draugi tagad ir neprecēti vīrieši. Mūsu starpā valda pilnīgi perversas attiecības: satiekoties, piemēram, romantiskās pusdienās vai kopā dzerot tēju, es tūdaļ sāku žēloties par dzīvi – slikti jūtos, bērns telefonu saplēsis, mazajai puņķi, darbā problēmas... Marasms, protams, bet sirdi izkratīt taču kādam vajag! Pašai smiekli nāk – šie burvīgie cilvēki zvana vakaros un apjautājas, piemēram, vai neesmu aizmirsusi iedzert zāles.

Ievas vīrs Deniss šādās situācijās reaģējot ļoti veselīgi, jo galvenais esot būt godīgai un pateikt, ar ko viņa draudzējas. «Es atklāti pastāstu, kad, kur un ar ko kopā esmu. Galu galā – mana vīra labākais draugs ir gejs, tātad arī es varētu būt greizsirdīga uz viņiem! Cilvēkiem ir tikai divi dzimumi, un ir neprāts draudzēties vienīgi ar tiem īpatņiem, kas nevar būt arī seksuāli ieinteresēti šajās attiecībās.»

«Šopings»

«Ja nemaldos, psihologi apgalvo, ka pieci kopdzīves gadi ir vēl viens ģimenes riska periods. Mēs ar vīru acīmredzot esam tam tikuši pāri un septītajā kopdzīves gadā atkal sākam aicināt viens otru vakariņās, dāvināt ziedus, niekus utt. Pat atklājās, ka varam kopīgi nodoties populārākajai no mietpilsoniskajai izklaidei – «šopingam». Patiesību sakot, es veikalos cenšos pavadīt pēc iespējas mazāk laika, jo man nav jāšaubās par to, vai konkrētā lieta man piestāvēs vai ne – mans čujs ir attīstījies pat tiktāl, ka varu lietas nemaz nelaikot. Bet Deniss ir šaubīgais tips un piedevām perfekcionists – viņam kārtīgi jāizsver, uzvalciņš sēž gana labi vai ne. Es gan parasti jūtu, kad pienācis īstais brīdis iegādāties ko jaunu, un vienmēr dodos pareizajā virzienā – ieeju konkrētajā veikalā, un mana lieta tur mani jau gaida!»

Izklaide

«Mans darbs ir mana izklaide!» Ieva smejas. Arī dažādu pasākumu vadīšana izrauj no ikdienības. «Man ļoti patīk viss, kas notiek reālajā laikā – pretstatā ierakstiem. Ja varu «dzīvajā» pacelt cilvēkiem noskaņojumu, tad arī izjūtu reālu prieku.» Viens no pasākumiem, kuros Ievu varēs vērot ikviens, gaidāms 31.martā Jurija Kupiansky modes skatē. «Izklaide ir tad, ja esi tai noskaņots un apkārt ir laba kompānija. Minētajā defilē piedalās arī Agnese Zeltiņa, mans tuvs draugs ir kolekcijas autors Jurijs – tā ir lieliska kompānija un gana jauks pasākums, lai es justos labi pavadījusi laiku. Ak jā, man ir arī viena iecienīta mājas izklaide. Tas notiek tā – es nolieku bērnus gulēt, apsēžos uz dīvāna un skatos pretējā sienā... Nē, nevaru teikt, ka īpaši dziļdomīgi... Vienkārši tas ir viss, uz ko tajā brīdī esmu spējīga.«

Ir vienkārši labi

Jautāta par ģimenes dzīves rutīnu un vēlmi izrauties no tās, jaunu piedzīvojumu meklējumiem un cerībām iemīlēties no jauna, Ieva RB atbild: «Esmu sapratusi, ka visam dzīvē ir savs laiks. Ar diviem maziem bērniem karjeras veidošanas viducī man nevis nav laika kaut kādiem romāniem, bet tas šobrīd vienkārši nav vajadzīgs. Es jau neesmu «Duracel» baterija, un arī tā reizēm «nosprāgst»: neslēpju, ka man dzīvē iestājies enerģijas saudzēšanas režīms. Mēs ar Denisu ļoti labi saprotamies, esam pārvarējuši domstarpības un nesaskaņas. Starp citu, lielā mērā pateicoties Umiņas piedzimšanai. Šobrīd vienkārši ir labi. Un viss.»

,

Vecums: 31 (vēl 9 gadi līdz manam sapņu vecumam!)

Ģimenes stāvoklis: pēc japāņu paražām varu skaitīties precēta, pēc zīmoga neklātbūtnes pasē – ne–e.

Cilvēks, kurš spējis mani izciest jau 5 gadus: Deniss!!! Jēē, tā turēt!!!

Bērni, kas nolēmuši pie mums ierasties: Viktors Namkajs (dzimis 2004. gadā) un Uma Padme (dzimusi... ai, nu pavisam vēl maziņa!)

Pārliecības

• Ģeogrāfiskā – kosmopolītisms
• Seksuālā – humānisms
• Reliģiskā – budisms
• Politiskā – nav manīta

Izglītība: mākslas bakalaura grāds muzikoloģijā

Ceļš līdz TV

• LNO preses sekretāre
• Laikraksta «Literatūra. Māksla. Mēs» mūzikas recenzente
• Latviešu mūzikas vēstures pasniedzēja Puškina licejā
• DJ radio PIK
• Raidījuma «Defilē» tekstu autore un «balss»
• Striptīza dejotāja klubā «Ala­dins»
• Sabiedrisko attiecību speciāliste SIA «Magnet Enterprises», viesnīcā «Maritim», salonā «Beauty Zone»
• Pasākumu un prezentāciju organizētāja
• DJ radio «Jūrmala»
• Radiogeiša radio SWH un SWH+
• «Antiseksa» slejas autore avīzē «Rītdiena», sapņu tulks un «tehnokrāte» žurnālā «Lilit»
• Žurnāla «A–Zet» galvenā redaktore
• Vai vēl nepietiks, ko?! (Nē, nē, to es vaicāju sev, neuztraucieties.)