21. sērija. Risinājumu meklējot

Ja pašiem baltiešiem nākotne bija puslīdz skaidra – tikai un vienīgi neatkarība –, tad Maskavā un Vašingtonā deviņdesmito gadu sākumā tika meklēti arī citi varianti. Bijušais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns savos memuāros atzīmē, ka, pēc viņa rīcībā esošās informācijas, Dž. Bušs 1990. un 1991. gadā divreiz (otrā saruna norisinājusies pēc lietuviešu muitnieku slepkavības Medininkos 1991. gada jūlija beigās – tātad īsi pirms augusta puča) esot ieteicis M. Gorbačovam piekrist baltiešu prasībām pēc neatkarības, jo tas nāktu par labu pašai Padomju Savienībai. Uz ko M. Gorbačovs atbildējis, ka tas var notikt tikai un vienīgi saskaņā ar padomju konstitūciju.

Pats PSRS prezidents tolaik vēl cerēja izlāpīties, piedāvājot Latvijai īpašu statusu PSRS sastāvā, padarot republiku par tādu kā padomju Honkongu. Interesanti, ka sarunās ar Latvijas delegāciju viņš pat izmantojis tādu kā šantāžu – sak, ja būsiet labie zēni, tad Latvijai izkārtosim īpašu statusu, bet lietuvieši un igauņi, kas neprot uzvesties, gan laikam tādu godu nav pelnījuši. Un, ja jūs nepratīsiet, tad arī nenopelnīsiet!

Līdzīgas ir arī tā laika premjera I. Godmaņa atmiņas, kurš kādu tikšanos ar M. Gorbačovu atceras šādi: «Gorbačovs spēlēja samērā gudri. Viņš teica: «Bet paklausies! Eiropā visi apvienojas, veidojas Eiropas kopiena. Valstis cenšas saiet kopā. Bet tu visus velc uz malām! Kāpēc?» Nemaz tik elementāri viņa argumentus apgāzt nevarēja. Tas nebija tik vienkārši, kā avīzēs aprakstīja.»

Arī tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš 1990. gada aprīlī notikušās baltiešu sarunas ar M. Gorbačovu un PSRS vadītāja priekšlikumus rezumēja šādi: «Ja izstājamies, tad nekādu sarunu. Nogriezīšot naftu un gāzi. Konfederācijas ietvaros lai ņemot visu, ko gribot. Visai vilinoši. Vismaz man tā šķiet, taču tauta netic. Pārdomāju, un jāsaka, ka tautai laikam taisnība.«Turklāt šis ir laiks, kad PSRS vadība uzsvērti cenšas baltiešus glaudīt pa spalvai. Piemēram, kad 1989. gadā Rīgā ieradās jaunais Baltijas kara apgabala komandieris Fjodors Kuzmins, tad viņš pirmo televīzijas interviju laikā uz darba galda demonstratīvi bija nolicis Aspazijas dzejoļu krājumu. Tiesa, gaidīto efektu gan šis solis nedeva, jo tautfrontieši par «romantiskā karavīra"centīgumu tikai pasmīnēja vien.

Bet, kamēr M. Gorbačovs ar baltiešiem runājās, izmantojot pātagas un pīrāga taktiku, tikmēr viņam opozīcijā esošais Krievijas vadītājs B. Jeļcins jau 1989. gadā atbalstīja Baltijas virzību uz neatkarību – tobrīd gan vēl tikai ekonomisko. PSRS tautas deputātu kongresā viņš no tribīnes skaidri un gaiši pateica: «Tieši Baltijas republiku pieredze, iegūstot ekonomisko patstāvību, mazinās kļūdu skaitu, kad Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika ies to pašu ceļu.«Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiezīmē, ka arī 1991. gada janvāra notikumu laikā B. Jeļcins atklāti pauda atbalstu baltiešiem, bet vēl pēc pusgada bija viens no pirmajiem, kas atzina Baltijas republiku neatkarību.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...