Dāvids: «Skatītājiem būs šoks»

«Pēc ilgiem laikiem atkal redzēju, ka cilvēkiem atkaras žoklis, mulsums bija acīmredzams,» saka modes mākslinieks Dāvids. Tā noticis, kad viņš šova organizatoriem atrādījis tērpu skices, kas izveidotas koncertuzvedumam «Parīzes Dievmātes katedrāle».

Gadsimtus uz priekšu

Tērpi nu ir gatavi, un rītvakar «Arēnā Rīga» gaidāma slavenā franču rakstnieka Viktora Igo romāna «Parīzes Dievmātes katedrāle» pirmizrāde lietuvieša Ramūna Marcinkusa režijā. Veidot tērpus pasaulslavenam mūziklam — tas uzvests Francijā, Itālijā, Spānijā Lielbritānijā, Beļģijā, Vācijā, Kanādā, Krievijā, Portugālē un ASV — Dāvidam bija ļoti liels izaicinājums, tāpēc viņš nolēma pārsteigt skatītājus. «Tērpi būs ļoti drosmīgi un pat šokējoši. Ultramoderni. Pieskaņoti netradicionālajai scenogrāfijai, kas ir ļoti pārdroša, pārnesta vairākus gadsimtus uz priekšu — tā ir pilnībā atbilstoša divdesmit pirmajam gadsimtam. Un tas ir pareizi, jo četrpadsmitā gadsimta autentiskā vide neko laba nav, viss kordebalets ir bezpajumtnieki un ubagi, bet skatītāji, kas maksā naudu, grib redzēt krāšņu izrādi. Esmu redzējis daudz fantāziju par tēmu nabadzība un kroplība, kur dominē pārsvarā lupatas, tāpēc es savus tērpus taisīju savādākus. Jā, es pieļauju, ka cilvēkiem būs šoks un kādam varbūt pat nepieņemami, bet es par visiem simt procentiem varu aizstāvēt savu izvēli, kāpēc šos tērpus skicēju un taisīju tieši tādus un ne savādākus.»

Izvilkt līdz pensijai

Gandrīz vienlaikus ar tērpu gatavošanu «Parīzes Dievmātes katedrālei» Dāvids aizgāja no TV5 — «Dāvidšova» filmēšana ir pārtraukta. «Tagad man ir vairāk laika, es priecājos par pavasari un beidzot varu izgulēties! Kad sešpadsmit septiņpadsmit stundas dienā tu strādā ar nenormālu atdevi — pēdējā mēnesī filmējām divpadsmit raidījumus nedēļā —, tad vienā momentā sajūti, ka vakarā ne paēst, ne parunāt vairs nav spēka...»

Bet bez darba modes mākslinieks nav palicis: joprojām katru rītu viņš ir radio «Fit FM» studijā, viņam ir savi korporatīvie klienti un arī idejas jauniem projektiem. Viņš nesūdzas. «Bet tas nenozīmē, ka neesmu atvērts jaunām idejām. Kad aizgāju no televīzijas, piedāvājumi man bija jau nākamajā dienā, tikai tagad esmu kļuvis apdomīgāks ar piekrišanu — jo ir daudzi plusi, ko dod darbs televīzijā, bet garoza arī ir. Turklāt nekas nav mūžīgs, visam ir jāmainās.»

Pēdējos gados mainījusies arī Dāvida attieksme pret dzīvi pilsētā — viņš iegādājies lauku māju un nu priecīgs stāsta, ka, brīvs no televīzijas, viņš ar baudu var gaidīt vasaru, kad varēs stādīt puķes un ņemties pa dārzu. Viņam pie mājas ir savs parks, dīķis un rozārijs ar sešsimt (!) rozēm. «Tāpēc tik daudz rukāju, lai man tur viss būtu. Un lūdzu Dievu, lai man būtu tāda veselība, ka varētu izvilkt līdz pensijai — lai to visu varētu kārtīgi izbaudīt,» viņš smaida un pārsteigts stāsta, ka, pieradušam pie pilsētas putekļiem un izplūdes gāzēm, laukos viņam trūkst gaisa. «No tā šausmīgi svaigā gaisa man reibst galva: kad tur aizbraucu, apmēram pusdienu burtiski smoku nost. Un tai pašā laikā domāju, ka sajuktu prātā, ja man nebūtu lauku, kur aizbraukt.»

Dāvids stāsta, ka vasarā uz lauku mājām tiks pārvests arī viņa «zvēru dārzs»: kaķenīte Elza, kas pirms mēneša paņemta no patversmes, runcis Vinnijs, suņuks Rembo, piecas žurciņas, no kurām divas ir pavisam vecas — no paša pirmā Dāvidšova raidījuma, kur viņam tās uzdāvināja Mārtiņš Freimanis. «Viņas jau guļ uz nāves gultas, bet viņas ir nodzīvojušas laimīgu mūžu,» saka Dāvids un atklāj, ka gribētu paņemt no patversmes vēl vienu suni. «Nav tā, ka es bērnību būtu pavadījis zvēru fermā, taču man dzīvnieki ir šausmīgi mīļi.»

Noguris no politikas

Modes mākslinieks neslēpj, ka viņam ir doma atvērt Rīgā kreklu veikalu un šā gada beigās arī divus veikalus Ķīnā, Šanhajā. «Ļoti nopietni domāju arī par Sanktpēterburgu un Honkongu — jo esmu redzējis, kā cilvēki tur strādā un grib strādāt. Šeit visi aizrāvušies ar to, kā vairāk nopelnīt, neko nedarot. Tāpēc ar saviem pasūtījumiem nevienam virsū nebāžos, man tas kļuvis mazsvarīgi. Es negribu karot, man to nevajag — savas ambīcijas šeit esmu apmierinājis, tagad jādomā tālāk, kā uztaisīt biznesu. Bet Latvijā nav vēlēšanās veidot vieglo rūpniecību — svarīgi ir tikai pirkt un pārdot,» spriež Dāvids.

Bet šodien viņš negrib runāt par darbu — aiz loga vilina pavasara saule, un viņš saka: «Pavasaris! Saule! Kā lai nepriecājas? Jā, man prieku sagādā sīkumi, nevis globālas lietas. Jā, pavasaris, nevis prezidenta vēlēšanas. Esmu noguris no politikas! Lai arī neesmu tajā visā iekšā, spiediens no mediju puses ir tik milzīgs, ka brīžam liekas: es arī esmu deputāts. Bet ir taču tik daudz citu, daudz interesantāku lietu uz pasaules!»

Intars Busulis, mūziķis, Kvazimodo lomas atveidotājs: «Šī man nav pirmā radošā sadarbība ar Dāvidu: viņa veidotajos kostīmos spēlēju arī koncertuzvedumā «Cabaret Allez» un arī kad dziedāju grupā «Caffe» — šos tērpus mēs pēc tam nopirkām, un tagad tas glabājas manā garderobē. Ikdienā to gan nevalkāju, varbūt tāpēc, ka tas man asociējas ar skatuvi, ar koncerta tērpu. Bet vispār Dāvida tērpi man patīk, tie ir interesanti. Arī Kvazimodo tērps ir ļoti labs — jā, man tajā uz skatuves ir labi!»