21. sērija. Mēneši pēc Neatkarības deklarācijas

Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā tieši ASV bija vienas no pirmajām, kas atļāvās izrādīt kaut nelielas simpātijas pret baltiešiem. Jau 1990. gada vasarā jaunieceltais Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis Vašingtonā tikās ar ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko. Protams, nekādu grandiozu seku šim pasākumam nebija, taču pēc apmēram 40 minūtes ilgās tikšanās amerikāņi apsolīja atvērt Rīgā ASV informācijas centru. Jāpiezīmē, ka lielā mērā par šo panākumu jāpateicas arī Amerikas latviešu organizācijām, kurām bija zināma ietekme Vašingtonā – 200 000 ASV latviešu vēlētāju balsis tomēr nav joks. Īpaši, ja vēl pieskaita klāt arī lietuviešu un igauņu emigrantus…

Ārzemju tautiešu aktivitātes nerima arī vēlāk, teiksim, sagaidot 1991. gada jūlijā paredzēto Dž. Buša un M. Gorbačova tikšanos, ASV latviešu organizācijas metās ar vēstulēm bombardēt Balto namu, atgādinot, ka Latvija nevēlas iesaistīties jaunajā PSRS – ASV tirdzniecības līgumā, dodot priekšroku tiešai ekonomiskai sadarbībai ar Ameriku. Pie viena tautieši izdarīja, šķiet, pirmo mēģinājumu izsist no Rietumiem naudu, aicinot Savienotās Valstis uz diviem gadiem piešķirt Latvijai 15 miljonus dolāru. Naudu gan toreiz Latvija nedabūja, toties šādus tādus sīkus uzmanības pierādījumus amerikāņi izrādīja arī vēlāk, piemēram, 1991. gada 4. jūlijā LTF vadība tika uzaicināta uz ASV Neatkarības dienas svinībām Savienoto Valstu ģenerālkonsulātā Ļeņingradā – par pārstāvniecību Rīgā jeņķi tobrīd vēl pat nedomā.

Kontaktu meklēšana ārzemēs ar ASV vien neaprobežojās. Tā 1990. gada decembrī Latvija atklāja pārstāvniecību Dānijā – to vadīja bijušais Pasaules Brīvo latviešu apvienības informācijas biroja šefs Jānis Ritenis. 1991. gada 15. janvārī Latvija atvēra pārstāvniecību Zviedrijā, ko vadīja Imants Gross. Ar lielvalstīm gan tik viegli attiecību dibināšana nevedās: tā Vācija vēl 1991. gada pavasarī noraidīja priekšlikumu atvērt Bonnā Baltijas valstu informācijas birojus.

Tas, starp citu, nebija pirmais gadījums, kad vācieši par labāku uzskatīja draudzību ar PSRS, nevis baltiešu atbalstīšanu: kad 1989. gadā M. Vulfsons LTF uzdevumā iesniedza Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijai memorandu, kurā aicināja anulēt Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus no to parakstīšanas brīža, tad vācieši atteicās to darīt. Kaut gan arī viņus var saprast, jo kanclers Helmuts Kols tolaik kaulējās ar M. Gorbačovu par abu Vāciju apvienošanu, un neba nu kaut kādu baltiešu dēļ viņš tādā brīdī būtu gatavs riskēt sastrīdēties ar PSRS. Līdzīgu politiku ieturēja arī Somija, kuras prezidents Mauno Koivisto vēl 1991. gada sākumā kuluāru sarunās baltiešiem bija pateicis skaidri un gaiši – somi baltiešu strīdos ar Padomju Savienību netaisās jaukties, jo uzskata to par PSRS iekšējo lietu, bet jebkādi mēģinājumi šādu iekšējo problēmu risināšanā iesaistīt citas valstis ir uzskatāmi par amorāliem.

Apmēram tāda pati bija arī Kanādas nostāja: kad 1989. gadā pirmie LTF emisāri ar aizokeāna tautiešu palīdzību nokļuva Kanādas Ārlietu ministrijā, ar viņiem tikās ne visai augsta ranga PSRS nodaļas referents, tā uzsverot, ka Kļavas lapas zemei primārās tomēr ir un paliek attiecības ar Padomju Savienību. Neko labāk vēl 1990. gadā jaunizveidoto Baltijas republiku valdību pārstāvjiem neklājās arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas apspriedē Francijā: pietika sanāksmē ierasties M. Gorbačovam un pateikt, ka vienā zālē ar baltiešiem viņš nesēdēs, lai mūsējie nekavējoties (gan ar atvainošanos) tiktu izlikti aiz durvīm. Tā laika ārlietu ministrs Jānis Jurkāns gan teic, ka arī izlikšana aiz durvīm bijis pozitīvs notikums: "Toreiz pat izraidīšana bija liels panākums, jo uzreiz ir preses konference, publicitāte. Es to neuztvēru kā pazemojumu, bet kā situāciju, kas attīstās. Franči, iedomājieties, mūs ielūdz ciemos un tad raida ārā! Bet tas piederēja pie lietu kārtības toreizējā Eiropā.»

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...