21. sērija. Janvāris un barikādes

Lielā mērā par to var «pateikties» tā laika iekšlietu ministram Aloizam Vaznim, kura attiecības ar omoniešiem jau no paša sākuma veidojās diezgan saspīlētas. Lai tiktu no vienības vaļā, ministrs pieņēma lēmumu aizvākt to no Iekšlietu ministrijas štata, atdodot Maskavai pakļautajam iekšlietu karaspēkam. Iznāca tikai vēl sliktāk – rezultātā vienība tā īsti vairs nepakļāvās nevienam, atskaitot vien dažus cilvēkus Maskavā. Kuriem tieši – to vienības komandieris Česlavs Mliņņiks pat 1991. gada augustā pēc puča izgāšanās uzskatīja par labāku neteikt.

Bet 1990. gadā omonieši sāka ar to, ka sarīkoja sprādzienu virkni pie nule atjaunotajiem kritušo leģionāru pieminekļiem, karavīru kapiem un atsevišķām ēkām. Kā likums, sprādzienos nebija upuru, tie bija rīkoti pēc viena scenārija, izmantojot armijas sprāgstvielas. Acīmredzot plāns bija pierādīt, ka republikā plosās terorisms, kura iznīdēšanai nepieciešams ieviest tiešo prezidenta pārvaldi, atceļot vietējo varu. Vēlāk sekoja arī uzbrukumi jaunizveidotajiem muitas punktiem, ko čakli filmēja par lielu omoniešu draugu kļuvušais Ļeņingradas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs.

Tieši šī filmēšana diezgan pamatīgi diskreditēja nesen iecelto PSRS iekšlietu ministru Borisu Pugo – iepriekšējo Latvijas kompartijas vadītāju, kurš pēc pirmajiem uzbrukumiem muitas punktiem strikti apgalvoja, ka viņam padotajai OMON vienībai ar to nav nekā kopēja. Taču, kā par spīti, tūlīt pēc šī paziņojuma televīzijā parādījās A. Ņevzorova sižets par varonīgajiem omoniešiem, kas cīnās pret ļaunajiem nacionālistiem, iznīcinot nelikumīgi uzslietos muitas punktus...

Bet tad sekoja 1991. gada janvāra asiņainie notikumi Viļņā un Rīgā, kuru laikā Kremļa divkosība izpaudās visā krāšņumā. I. Godmanis atceras, ka tikai dažas stundas pirms asiņainajiem notikumiem Viļņā norisinājusies Krievijas Federācijas sēde, kurā piedalījās visa padomju varas elite. Aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs tobrīd ar humoru bildis: «Vai tiešām jūs, Godmani, domājat, ka mēs nu tā bruksim tādiem maziem lietuviešiem virsū?» Nepagāja ne desmit stundas, kad bruka gan...

Arī pats M. Gorbačovs apgalvojis, ka vardarbību nekad nepieļaus. «Pēc šīs sarunas man radās sajūta, ka viss ir kārtībā. Mēs tūlīt atbraucām atpakaļ uz šejieni, skatāmies – šeit, Rīgā, ir aplenkuma stāvoklis,«stāsta I. Godmanis. Ar tādiem pat stāstiņiem M. Gorbačovs tajā laikā barojis arī ASV prezidentu Dž. Bušu: «Es darīšu visu, lai notikumi Baltijā nepārietu galējībās. Taču, ja radīsies nopietni draudi, tad zināmi soļi būs nepieciešami.»

Tādā pat garā M. Gorbačovs uzvedās arī janvāra notikumu laikā un pēc tiem, kad, kā vēlāk rakstīja viņa palīgs Anatolijs Čerņajevs, prezidents izlikās, it kā notikumi Baltijā uz viņu neattiektos un visiem spēkiem mēģināja laipot tā, lai neko būtisku nepateiktu. Lūk, ar 14. janvāri datēts ieraksts M. Gorbačova palīga dienasgrāmatā: «Augstākās padomes sēde šodien, protams, sākās ar Lietuvu. Pugo, Jazovs – muļķīgas, melīgas un nekaunīgas runas. Pēc pārtraukuma – pats Gorbačovs: nožēlojama aplinkus runa ar bezjēdzīgām atkāpēm. Un nav politikas.»

Sarunā zem četrām acīm M. Gorbačovs palīgam savu nostāju Viļņas traģēdijas jautājumā esot argumentējis šādi: «Tu nesaproti. Armija. Nevarēju es tā tieši norobežoties un nosodīt pēc tam, kad viņi Lietuvā tā bija izņirgājušies par armijniekiem un viņu ģimenēm garnizonos.«Ar ņirgāšanos acīmredzot bija domāts lietuviešu lēmums boikotēt pārtikas piegādi PSRS karaspēka garnizoniem.

Amerikāņiem gan Mihails Sergejevičs stāstīja pavisam ko citu, apelējot pie sarežģītajiem iekšpolitiskajiem procesiem. Piemēram, īss izvilkums no sarunas ar ASV sūtni Dž. Metloku 21. janvārī: «Uzskatu, ka Džordžs [Bušs] spēj adekvāti novērtēt to, kas notiek Padomju Savienībā. Mēs par to esam runājuši ne vienreiz vien. Jūs, sūtņa kungs, taču pārziniet situāciju un jums jāsaprot, ka pēdējie pieci gadi ir tikai prelūdija īstajam pagriezienam. Tikai tagad mēs uz to beidzot tā nopietni virzāmies.«Kā vēlāk izrādījās, pagrieziens sekoja pēc pusgada, taču neko labu ne Padomju Savienībai, ne arī pašam Gorbačovam tas neatnesa.

Taču, ja atgriežamies pie notikumiem Baltijā, tad Viļņas notikumi izraisīja atbildes reakciju Rīgā – sākās barikāžu būvēšana. Viens no pirmajiem (ja ne pats pirmais) ar iniciatīvu būvēt Vecrīgā barikādes klajā nāca lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, kurš uzreiz pēc traģiskajiem Lietuvas notikumiem sāka organizēt smagās lauku tehnikas ierašanos Rīgā. Gandrīz uzreiz viņa iniciatīvu atbalstīja arī satiksmes ministrs Jānis Janovskis, bet dažas stundas vēlāk akcepts tiek saņemts arī no valdības. 13. janvāra naktī visi galvenie objekti jau bija bloķēti ar tehniku, taču traktori un smagās automašīnas turpina ierasties Rīgā – rezultātā 21. janvārī pilsētas centrā atradās jau apmēram 300 smago braucamrīku. Lielākā daļa tur nostāvēja līdz janvāra beigām, izņēmums bija vien tā tehnika, kas atradās pie Brasas tilta un Vecmīlgrāvī – tur veda OMON vienības ceļš, tādēļ omonieši ik pa brīdim barikādes apšaudīja un pa kādam spēkratam sadedzināja.

1991. gada janvāra notikumu kulminācija bija OMON 20. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kura laikā bojā gāja vairāki cilvēki – miliči Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kā arī visnejaušākais upuris – skolnieks Edijs Riekstiņš. Ja pirmajā brīdī pēc šiem asiņainajiem notikumiem tika uzskatīts, ka pie visa vainīgi ir omonieši, tad vēlākā izmeklēšana jau gandrīz par 100 procentiem pierādīja, ka uzbrukumā iesaistīts bija arī tā sauktais trešais spēks, bet OMON drīzāk pildīja vien statistu lomu. Par to, kas bija šis trešais spēks, ir dažādas versijas: no Maskavas atsūtīti čekisti, armijas specvienība vai padomju desantnieki, bet varbūt visi minētie spēki kopā.

Pastāv gan arī versija, ka uzbrukumā Iekšlietu ministrijai ieinteresēta varētu būt bijusi Tautas frontes vadība, kurai neliela asinsizliešana ļautu pievērst Rietumu uzmanību notikumiem Latvijā. Taču šai versijai pretim runā tas fakts, ka premjeram I. Godmanim, kurš tomēr nebūt nebija pēdējais cilvēks Tautas frontē, notikumi pie Iekšlietu ministrijas bija pilnīgi negaidīti. Nupat valdības vadītājs bija televīzijā ierakstījis uzrunu, stāstot, ka situācija Rīgā ir normalizējusies un lietas iet uz labo pusi, kā pa ceļam uz mājām viņš jau saņēma ziņu par apšaudi. «Ieskrēju uz brīdi mājās, man piezvanīja apsardzes priekšnieks un sacīja, ka brūk virsū. Es teicu: fiksi uz mašīnu! Andis un Vasilijs – mani apsargi – pa logiem izlikuši ārā automātus, un mēs drāzāmies uz valdības namu. Tad nu gan bija riebīgi,«vēlāk atcerējās premjers, kuram pietika prāta nedod valdībai uzticīgajām milicijas vienībām doties kaujā pret OMON. Ļoti iespējams, ka tieši šis premjerministra lēmums neļāva Maskavai Latvijā ieviest tiešo prezidenta pārvaldi, kas uz labu laiku pieliktu punktu visiem demokrātijas centieniem.
Jā, un tad klāt bija augusta pučs, pēc kura sākās Latvijas starptautiskā atzīšana un jau nākamās globālo lielvaru spēles, kur Latvijai jau atkal bija tikai bandinieka loma, bet par to – pēc nedēļas, nākamajā sērijā.