Pirmais ievērojamo latviešu sieviešu «tops»

Interesanti, cik spraigās diskusijās vai rēnā vienprātībā sievietes 1932. gadā nosprieda, kurām tad būs būt izcilākajām piecām latvietēm un pēc kādiem kritērijiem viņas izvēlējās. Nepieminētas palikušas sievietes, kuras uzskatāmas par latviešu sieviešu kustības pirmajām ideoloģēm – publiciste Karolīne Kronvalde (Ata Kronvalda dzīvesbiedre, pēc tautības gan vāciete) un rakstniece Marija Medinska (Krišjāņa Valdemāra māsa). Pagaidām nav izdevies atrast to izskaidrojošus dokumentus. Pats saraksts ļauj spriest, ka mērķis bijis apliecināt sievietes klātbūtni rakstniecībā, skatuves mākslā, pedagoģijā, karā un politikā, tātad pēc iespējas plašākā spektrā.

Aplausi deputātei

Zelma Cēsniece-Freidenfelde sarakstā ievēlēta, pateicoties darbībai politikā. 28 gadus veco ārsti iebalsoja Satversmes sapulcē. 1920. gada 14. decembrī deputāti aizrautīgi debatēja par Laulību likumu. Diskusiju būtība: kura laulība ir labāka – tā, kas balstās uz to kā līgumu, kuru nedrīkst viegli šķirt, vai tā, kas uzsver, ka morālas laulības pamatā ir mīlestība, tāpēc jāatļauj to šķirt pēc viena laulātā pieprasījuma, neuzrādot šķiršanās iemeslus. Nodoms bija palīdzēt sievietēm, kuras kautrējas tiesā klāstīt problēmas ģimenes intīmajā dzīvē, tāpēc turpina dzīvot laulībā bez mīlestības. Par vergu morāli, kurai reiz jādara gals, deputāte Aspazija nosauca situāciju, ja laulātie viens otram drusku riebjas, tomēr paliek kopā. Savukārt Cēsniece-Freidenfelde viņai oponēja.

«Personīgā brīvība mums ir jāgarantē, bet, laulībā dodoties, divi cilvēki labprātīgi atteicas no dažām savām personīgām brīvībām un ērtībām ģimenes dzīvei par labu. Mīlestība jeb simpātijas jūtas vien nav tās, kas spiež divus cilvēkus meklēt, lai likums viņas atzītu. Šīs jūtas būs vienlīdzīgi daiļas bez likuma apstiprināšanas. Laulību slēdz vienīgi tikai dēļ pēcnākamiem, kuru dēļ mums arī laulības šķiršana ir jāierobežo. [..] Beidzot man nesaprotami, kāpēc 51. pantu mēs uzskatām par tādu, kas dotu un garantētu sievietei kādas jaunas un plašas tiesības: gluži otrādi, man liekas, ka pie laulības dzīves vairāk saistīta sieviete nekā vīrietis un, 51. pantu pieņemot, mēs dotu vīrietim tiesības daudzreiz viņu izlietot savā labā vieglprātīgi. Ja tas pants garantētu sievietes tiesības, tad man nebūtu pretēju domu pret manām priekšrunātājām (sociāldemokrātēm Aspaziju un Klāru Kalniņu. – I. L.), bet tad šim pantam vajadzētu kā citādi skanēt. Ja šinī pantā būtu sacīts, ka laulības šķiršana var notikt uz sievas vēlēšanos, tad cienījamām priekšrunātājām es varētu piekrist. (Aplausi.)» Šo pantu noraidīja.

Cēsniece-Freidenfelde bija Nacionālā centra dibinātāju vidū, tā valdes un padomes locekle, dāmu komitejas priekšniece. Pirmā vadīja 1922. gadā atjaunoto populārāko latviešu sieviešu organizāciju – Latvju sieviešu nacionālo līgu.

Granātas sprādziens

Ārsta Kārļa Žiglēvica ģimenē dzimušo Elzu ievērojamāko sieviešu vidū izvirzīja viņas pašaizliedzība Bermontiādes laikā, kuru 1928. gadā Latvijas valsts novērtēja ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru.

«Pēc savas garīgās būtības Elza Žiglēvic bija meklētāja, tas parādījies viņas interesē par reliģiju, dabas un matemātikas zinātnēm, kurās tā centusies iespiesties līdz pirmcēlonīgām parādībām,» rakstīja žurnāls «Zeltene», domājot par Elzas 1916. gadā sāktajām studijām Maskavas Augstākajos sieviešu kursos Fizikas un matemātikas fakultātē. 1917. gada vasarā, atgriezusies Rīgā, viņa iestājās Baltijas Tehniskās augstskolas Komerczinību fakultātē. «Viņa darbojās pati un pierunāja arī draudzenes pasniegt bēgļu bērniem stundas Izglītības biedrības sarīkotos vakara kursos. Strādāja Latvijas Preses birojā, kuram okupācijas varas laikā bija svarīgs valstiskas propagandas uzdevums. Šinī birojā viņa darbojās kā angļu laikrakstu referente.»

1919. gadā Elza iestājās jaundibinātās Latvijas Uni-versitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Bermontiādē darbojās sieviešu palīdzības korpusā. Nesot ēdienu karavīriem uz Esplanādi, tuvumā sprāga granāta, sadragājot Elzai abas kājas. 17. oktobrī operācijā viņai amputēja vairāk cietušo kreiso kāju, tomēr 29. oktobrī 21 gadu vecā sieviete nomira.

«Nosarkušiem vaigiem»

Marija Pēkšēna ievērojama ar uzvaru Rīgas Latviešu biedrības pirmajā dramatisko darbu konkursā. 1870. gadā lugas «Ģertrūde» autorei bija tikai 25 gadi! Pavisam sarakstījusi četras lugas. 19. gadsimta 70. gados dramaturģijā ar viņu mēroties varējis tikai Ādolfs Alunāns.

«Godalgošanai bijušas iesūtītas pavisam 11 lugas, bet tikai divas atrastas izrādāmas. Komisija aicinājusi Alunānu, lai tas saka pēdējo un izšķirošo vārdu,» raksta A. Goba. Alunāns atmiņās atzīst, ka «spriedums nebija grūti taisāms». «Ģertrūde» bija sarakstīta ar īstena skatuves pazinēja vai bagātīgi apdāvināta rakstnieka prasmi. Visiem uz mēles bijis viens jautājums – kas ir autore? Alunāns iedomājies Mariju Pēkšēnu kā «stipri emancipētu sievieti, dūšīgu, pārlieku jautru, čaklu runātāju».

1871. gadā viņi iepazinās – Marija viesojās Rīgā pie brāļa, advokāta Pēkšēna. «Marija Pēkšēna jaunkundze nebūt nebija tāda, kādu viņu redzēju savā fantāzijā. Viņa, taisnību sakot, darīja uz mani tikumīgas laucinieces iespaidu, viņa runāja lēnā, varētu gandrīz sacīt – bailīgā balsī, nosarkušiem vaigiem, nolaistām acīm. Un tomēr šīs acis, kad dabūju viņās ieskatīties, liecināja, ka aiz viņām mājo neikdienišķs gars; viņas tik dzīvi spulgoja un zvēroja priekš visa, kas augsts un jauks...» Tobrīd Marija – viņa neizveidoja savu ģimeni – jau strādāja par mājskolotāju Vecates muižas nomnieka ģimenē. Mūža otro pusi viņa pavadīja Rīgā, vadot brāļa saimniecību.

Stādījās priekšā kā latviete

Paulīna Gailīte vairāk slavena kā skolotāja, kaut gan darbojās arī rakstniecībā ar pseidonīmu Gaiduļu Paula. Viņas tēvs Dzērbenes draudzes mācītājs Jānis Balodis rūpējās ne tikai par dēlu, bet arī meitas izglītību. Astoņu gadu vecumā Paulīni nodeva Tērbatas meiteņu skolā. Tolaik Tērbatas universitātē, kur zinības apguva viņas brāļi, studēja Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns. Paulīnas brāļi draudzējās ar Alunānu, kurš bieži viesojās Baložu dzīvoklī, īpaši, kad bērnus apraudzīt iebrauca Paulīnes tēvs. Alunāna un Paulīnes tēva dedzīgās runas par latviešu lietu iespaidoja meiteni, kas aizdurvē stundām klausījās viņu sarunās. Skolā Paulīna lepni stādījās priekšā kā latvie-te. Tā kā Tērbatas augstskolā tolaik neuzņēma sievietes, 16 gadu vecumā beigusi ģimnāziju, Paulīna stājās skolotājas darbā Dzērbenes draudzes skolā. Tagad tajā varēja mācīties ne tikai vācu un krievu, bet arī franču valodu, tāpat mūziku. Paulīna vislabprātāk pasniegusi vēsturi un ģeogrāfiju, modinot audzēk-ņos savas tautas mīlestību. 1868. gadā 20 gadus jaunā skolotāja apprecējās ar Cimzes semināra audzēkni Tomu Gailīti. Abi skolā nostrādāja visu mūžu. Viņu trīs dēli kļuva pazīstami darbinieki neatkarīgajā Latvijā – mācītājs Paulis Gailītis bija kultūras ministrs, Markuss Gailītis – zemkopības ministrs, Laimonis Gailītis – Latvijas Universitātes docents, bet meita Marta – Ministru prezidenta Hugo Celmiņa dzīvesbiedre.

Temperamentīgā aktrise

Mūsdienās vislabāk no šā saraksta zināms aktrises Birutas Skujenieces vārds. Viņas traģiskā nāve vilciena katastrofā 1931. gadā, jau tobrīd zināmā draudzība ar Raini (laulībā ar Rīgas pirmo prefektu juristu Jāni Dambekalnu 1909. gadā dzimušajam dēlam viņa deva vārdu Rainis), tāpat viņas kā dzej-nieka Jāņa Sudrabkalna mūzas loma noteica atzīšanu par vienu no piecām ievērojamākajām. Sudrabkalna spožāko mīlas liriku – dzejoļu ciklus «Klodijai», «Nonas», «Puķes» – iedvesmoja viņa mīlestība pret Birutu Skujenieci.

Karjeras sākumā tem-peramentīgo aktrisi raksturoja liriski romantisks ampluā, kas sevišķi izcēlās Aspazijas un Raiņa lugās. Viņa mācījās teātra skolās Maskavā un Berlīnē, vēlāk pārgāja uz lirikas deklamāciju un skatuves pedagoģiju, rakstīja stāstus un dzejoļus, iestājās pat Mākslas akadēmijā. Kad 1925. gadā viņas izveidotais Intīmais teātris faktiski bankrotēja, Biruta pārtrauca darboties teātrī. «Teātrī mākslinieci pēdējos gados reti kad varēja redzēt, bet operā vai koncertzālē lielu mākslinieku vakaros nekad netrūka Birutas Skujenieces. Teātris bija atstājis mākslinieces sirdī nepiepildītu mākslas ideālu rūgtumu. Mūzi-ka, ko šī daudzpusīgā mākslinie-ce pati profesionāli nepiekopa, sniedza viņai to lielo mākslas pārdzīvojumu, ko mūsu dienu teātris reti kad vairs spēj sniegt. Šī uzticība mūzikai ievadīja arī mākslinieci mūža naktī, kad, atgriežoties no koncerta Edinburgā uz savu vasaras mītni Asaros, viņu pārsteidza pēkšņa nāve dzelzceļa katastrofā,» 1931. gadā rakstīja teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane.

***

Kas atradās «topā»?

Pirmā latviešu lugu rakstniece Marija Pēkšēna (1845. g. 10. oktobris – 1903. g. 8. decembris).

Aktrise, dzejniece Biruta Skujeniece (1888. g. 21. septembris – 1931. g. 8. augusts).

Skolotāja Gaiduļu Paula (Paulīna Gailīte, 1848. g. 13. septembris – 1925. g. 3. februāris).

Neatkarības kara varone Elza Žiglēvica (1898. g. 24. augusts – 1919. g. 29. oktobris).

Satversmes sapulces deputāte, ārste Zelma Cēsniece-Freidenfelde (1892. g. 17. februāris – 1929. g. 22. decembris).