Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Jā, tā ir liela atbildība – dzīvnieks mājās. Taču līdz ar viņu ienāk arī dzīvesprieks, daudz beznosacījuma mīlestības un bezgalīgas uzticības,» ir pārliecināta psiholoģe Olga Zagorska.
Viņa kopā ar saviem ģimenes locekļiem – savu otro pusīti ārstu Andreju Peredistiju un piecus mēnešus veco dēliņu Konstantīnu – jau gadu mīt zem viena jumta ar Sīliemas terjeru Bonifāciju.
Lēmumu, ka ģimenē ienāks suns, esot pieņēmis mājas saimnieks Andrejs. Iespējams, tas noticis pozitīvu emociju uzplūdā, jo tobrīd viņa dzīvē notikušas vairākas kardinālas pārmaiņas: otra pusīte Olga bijusi mātes cerībās – gaidījusi dēliņu, turklāt nesen arī esot pārcēlušies uz jaunu mājvietu. "Mūsu ģimenes draudzenei pieder Sīliemas terjers. Ciemojoties pie viņas, redzējām, cik šis suņuks ir draudzīgs, rotaļīgs un, protams, arī skaists. Nespēju pretoties viņa pievilcībai, tāpēc sāku meklēt iespēju arī savās mājās ievest šādu mīluli," stāsta Andrejs.
Zem saimnieku gultas
Izrādās, viņam bija iepaticies Latvijā pagaidām retas šķirnes pārstāvis. Cik zināms, pie mums esot tikai četri šie Velsā radītie medību suņi un uzticamie cilvēka kompanjoni – Sīliemas terjeri. "Šeit dzīvo viņa māte, vecāmāte un vecākais brālis, bet tēvs ir maskavietis," atklāj suņa saimnieks. "Par šo šķirni iepriekš nebijām ievākuši informāciju, zinājām vien tik daudz, cik bijām novērojuši, kā uzvedas draudzenes terjeriņš. Bet mums paveicās. Bonifācijs ir ļoti draudzīgs, labprāt rotaļājas. Viņam esam sapirkuši pilnu kasti ar mantiņām, ar kurām kādu brīdi viņš paspēlējas pats – patrenkā bumbiņu vai pakošļā pīkstulīti, taču drīz vien meklē kompāniju, jo Sīliemas terjeri ir ļoti sabiedriski un aktīvi, necieš vienatni. Vēl viņš noteikti jāuzteic par to, ka uzvedas klusi – rej vienīgi tad, ja jūt briesmas. Tas, manuprāt, ir milzīgs pluss, ja ģimenē aug zīdainītis, kuram svarīgi mierīgi izgulēties."
Interesanti, ka, atvests uz jaunajām mājām, divus mēnešus vecais kucentiņš par savu guļasvietu esot izvēlējies saimnieku pagulti. Kā pirmoreiz, iepazīstoties ar telpām, cēli iesoļojis zem Olgas un Andreja gultas, tā to turpinot darīt katru vakaru, kad pošas uz naktsguļu. Tiesa, tagad viņam esot daudz grūtāk pakļūt zem guļamā, jo ir krietni paaudzies. Nekas cits neatliekot kā nogulties uz vēdera un līst.
Auklīte sunim
Kad Bonifāciju atveduši uz mājām, viņam bijuši tikai divi mēneši. Lai baltais pūkainītis nejustos pamests, jo Olga un Andrejs tolaik abi strādājuši, pieņēmuši auklīti, lai pieskata kucēnu. "Manuprāt, ieguvējs bija gan suņuks, gan sieviete, kas viņu auklēja. Viens ar to, ka ir sabiedrība, otrs – ka var nopelnīt kādu santīmu," uzskata saimnieks, piebilstot, ka tādējādi terjers esot ticis arī pasargāts no psiholoģiskas traumas, kā arī pieradināts pie kārtības. No auklītes palīdzības esot atteikušies tobrīd, kad Olga devusies dekrēta atvaļinājumā. "Bonifācijs nav sakodis nevienu mēbeli, ne durvju stenderi, ne sienu. Cietusi ir vienīgi Olgas krosene. Man šķiet, ka viņš ir ļoti solīds suns," savu mīluli paslavē Andrejs un piebilst, ka Bonifācijs uzreiz ņemot vērā saimnieka norādījumus, ko viņš drīkst darīt un ko ne. "Stingrā balsī piekodinājām, ka viņam ir aizliegts ņemt mūsu dēliņa mantiņas, un Bonifācijs to arī nedara. Viņam blakus var nokrist knupītis, taču viņš neaiztiks."
Olga prāto, kā abi jaunākie ģimenes locekļi varētu satikt, kad dēls sāks rāpot, skriet kājām. Šobrīd Binifācijs esot ļoti iecietīgs pret Konstantīna mīlestības izpaudumiem. Viņš stoiskā mierā paciešot, kad puisēns ar abām rokām ieklūpot baltajā kažokā. "Lasīju, ka pieaudzis Sīliemas terjers pret bērniem izturēsies draudzīgi, ja kucēna vecumā viņš šais attiecībās būs guvis pozitīvu pieredzi. Raugos, lai tā arī notiktu."
Vājības – jūra, sniegs un... kaķi
Sīliemas terjeri ir medību suņi, vēl precīzāk – āpšu mednieki, tāpēc viņiem raksturīgs izteikts instinkts rakt alas. "Ja mēs dzīvotu privātmājā, kurai apkārt būtu dārzs, Bonifācijs droši vien izkārpītu bedri pie bedres. Tagad viņa rakšanas mānija var izpausties ziemā, kad terjers tiek pie sniega kalniem. Suņuks ņemas tā, ka baltas vērpetes šķīst pa gaisu, līdz piekusis un svētlaimīgs met mieru rakšanas darbiem."
Tikpat lielu prieku Bonifācijam sagādājot skrējiens pa jūras ūdeni un liedagu. Šīm aktivitātēm viņš esot gatavs veltīt vai visu dienu.
Terjeriņu pastaigā parasti vedot Andrejs – no rīta un vakarā, dažkārt arī trīs reizes dienā. Bonifācija saimnieks novērojis, ka ar saviem sugasbrāļiem suns sadzīvojot itin mierīgi, bet, nedod Dievs, ja ceļā gadās kaķis. Tad sīliemietis aizmirstot visus labas uzvedības noteikumus un ir gatavs trenkāt ņaudētāju līdz pat Rīgas robežai. Tādā situācijā Andrejs kļūstot bargs un kauninot savu mīluli, sakot, ka tā rīkoties nedrīkst.
Protams, atgriežoties no tik aktīvām pastaigām, suņa sniegbaltais kažoks zaudē savu krāsu – kļūst tumši pelēks. Tāpēc Bonifācijs tiekot iecelts vannā, lai varētu nomazgāt nošmulēto pavēderi. Pēc vakara pastaigas suņuku mazgājot ar šampūnu. Terjeram tas nepatīkot, taču ko nepacietīsi, ja gribi būt skaists.
Divos mēnešos reizi Bonifācijs tiekot frizēts. "Daudzas suņu frizētavas neuzņemas to darīt, jo nezina, kā šīs šķirnes pārstāvji pareizi jācērp. Boņuka kažoku sakopj divas sertificētas meistares (starp citu, no viņām mēs iegādājāmies suņuku). Viņas ļoti meistarīgi veic trīmingu – izplūkā nedzīvās spalvas, tāpēc mēs nezinām, ko tas nozīmē, ka dzīvoklī visapkārt riņķo suņa spalvas."
Sīliemas terjers tiekot barots gan ar profesionālu sauso barību, gan ar gaļas konserviem. Svaigu gaļu priekš Bonifācija nepērkot, uzcienājot tad, kad to sev paši gatavojot. Arī ar našķiem – kaltētiem kuņģiem un tamlīdzīgām ēdmaņām netiekot cienāts, jo saimniekiem šķiet, ka tie ir saķīmiķoti. To vietā labāk iedodot cepumiņu, svaigu gurķīti vai kartupelīti.
Sniegbaltais terjeriņš esot piedalījies arī savas šķirnes suņu sacensībās junioru klasē. "Viņš tika novērtēts ar atzīmi labi, nesaņēma teicamas balles, jo sunim ir nelielas problēmas ar muguru. Lai tās novērstu, viņam nepieciešami speciāli fiziski vingrinājumi. Kad vien ir laiks, padarbojamies," saka Olga un tūlīt pat piebilst, ka patiesībā Bonifācijam Latvijā neesot konkurentu viņa klasē, jo šeit mītot vēl tikai viņa māte, vecākā māsa un brālis, kuri esot vecāki par viņu.